Riņķa dancis ap Okupācija mūzeja Nākotnes namu...
Astrīda Jansone    01.03.2016

 

Jau gandrīz veselu gadu Latvijas sabiedrībā notiek ne visai draudzīgas diskusijas starp 20 architektes Zaigas Gailes satracinātiem cunftes biedriem un Okupācijas Mmūzeja Nākotnes nama atbalstītājiem un ziedotājiem. Kāpēc šo 20 architektu vēlme saglabāt „modernisma architektūras” brīnišķīgo pieminekli uzliesmoja astoņus gadus pēc rekonstrukcijas lēmuma pieņemšanas? 

 

Kopš bēdīgi slavenās vēstules ir notikušas gan diskusijas, gan tikšanās, gan runāšanās, gan publikācijas tīmekļa portālos un laikrakstos un žurnālos, un jo tālāk, jo trakāk. Publiskā diskusijā 2015. gada jūlijā, kad savu viedokli izteica Mūzeja rekonstrukcijas atbalstītāji, Zaiga Gaile izskrēja no diskusiju zāles. Kāpēc tik satraukta reakcija? Kādēļ tika naidīga attieksme pret Birkerta projektu? Kādēļ tāda vēlme bremzēt Okupācijas mūzeja attīstību? Autoritatīvas atbildes neviens vēl nav sniedzis. Vēlēšanās saglabāt modernisma architektūras pieminekli tā nevarētu būt, jo nams jau nav vairs tāds, kādu to uzcēla - jo daļu no tā nojauca, kad cēla Melngalvju namu. 

 

Un kāpēc Vents Vīnbergs pēc piedalīšanās televīzijas raidījumā „Tieša runa” 10. februārī, kuŗā vairākkārt tika skaidrots, ka Okupācijas mūzeja Nākotnes nams nekad nav bijis iecerēts kā Latvijas Simtgades simbols, 14. februārī portālā Delfi atkārtoti Mūzeja rekonstrukcijas projektu  nosaucis par „ar tautas upuŗa kulta saistīto Simtgades kulta būvi”. Tai pašā rakstā tālāk lasāms teikums: „Un liels skaits polītiķu un kultūras producentu no tā barojas – no Simtgades projektu financējuma”. Domāju, ka tas ir apvainojums ne tikai tiem polītiķiem, kuŗi Mūzeju atbalsta, bet visiem, kam Mūzejs ir svarīgs. Interesanti, kāpēcļ Vīnbergs NEGRIB saprast, ka Mūzeja rekonstrukcija tomēr nav bijis Simtgades projekts. Te man gribas lietot paša Vīnberga šai rakstā lietotu trīs vārdu savienojumu „kā man riebjas” šāda tīša maldināšana. Pat viņam vajadzēja saprast, ka Mūzeja rekonstrukcijai bija jābūt pabeigtai jau pirms trim gadiem, nevis tagad vēl pēc trim1 Tātad Mūzeja rekonstrukcijai nav tieša sakara ar Latvijas Simtgadi.

 

Okupācijas Mūzeja Nākotnes nama pastāvīgā ekspozīcija gandrīz līdz pēdējam sīkumam ir jau izplānota, un tā ir veidota tieši tam Mūzejam, kuŗa rekonstrukciju projektējis Gunārs Birkerts, architekts, kuŗa vārds un darbi pazīstami plašā pasaulē. Jaunā ekspozīcija pievērsīsies ļoti, ļoti daudziem Latvijai un latviešu tautai svarīgiem, vēsturiskiem notikumiem vairāk nekā simt gadu gaŗumā, bet uzsvars būs uz laika posmu no 1940. gada. Ekspozīcijai ir 14 sadaļas, un divas no tām ir jau izveidotas. Gatavs jau ir eksponāts -  vagons, kādā tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju deportēja  uz vergu darbiem Sibīrijā, un gatava ir arī daļa par Staļina zvērībām pret latviešu tautu. Tie tagad stāv noliktavās, un par glabāšanu jāmaksā. Starp pārējām pastāvīgās ekspozīcijas daļām  jau ir izplānotas šādas: Neatkarības laiks no dibināšanas līdz pirmajai okupācijai; Hitlera/Staļina pakts; Pirmā Padomju okupācija; Okupācijas varu maiņa 1941. gada vasarā ar interaktīvu ekrānu; Nacistiskās Vācijas okupācija ar holokaustu un cīņām, kur cīnījās tēvs pret dēlu un brālis pret brāli; Otrā Padomju okupācija ar tā laika raksturīgām iezīmēm: Staļinisma terroru, gulaga zonu, Latvijas kolonizāciju un militarizāciju, čekas kabinetu,  komūnālo dzīvokli, dzelzs priekškaru un trimdu:  Čekas lietas kāpņu telpas sienā u. c.

 

Būs arī ekspozīcijas par Baltijas ceļu, nacionālajiem partizāniem,  barikādēm, Latvijas neatkarības atjaunošanu, par pagātnes seku izvērtēšanu. 

 

Visu šo ekspozīciju plānošanā Mūzeja darbinieki ir ieguldījuši  lielu darbu un enerģiju. Te ieguldīta arī ievērojama daļa no līdz šim saziedotiem līdzekļiem. Vairākām no paredzētajām ekspozīcijām līdzekļus cilvēki ir ziedojuši savu tuvinieku piemiņai. Tās ir lielas summas. 

 

Kāda ģimene, piemēram,  savu vecāku piemiņai ziedojusi 100 tūkstošus eiro, cita sava vectēva piemiņai - 22 tūkstošus, bet viens ziedojums  dzīvesbiedra piemiņai ir  21 tūkstotis eiro. Šie ir tikai daži piemēri. Un  tie ir ziedojumi noteiktai sadaļai Okupācijas mūzejā Nākotnes namā saskaņā ar esošo plānojumu. Tāpēc Mūzeja rekonstrukcijas apstādināšana esošajā plānojumā nozīmē to pašu, ko nozīmē kapos nojaukt tuvinieku uzceltu pieminekli. Es tiešām neticu, ka tik barbariski gribēja rīkoties Rīgas architekts Gvido Princis un kaut viens no Latvijas 20 architektiem, kas parakstīja vēstuli, nedz arī tie vairāk par tūkstoti cilvēku, kas ar savu parakstu atbalstīja Zaigas Gailes un viņas kolēģu viedokli. 

 

Paturēsim prātā, ka Mūzeja rekonstrukcijas atbalstītāju skaits pārsniedz 3200. 

 

Ja pretestība Mūzeja rekonstrukcijai ir balstīta  nepatikā un uzskatā, ka rekonstrukcijas projekts ir „mēsls”, vai tā neiederība Vecrīgā, tā ir gaumes lieta. Par gaumi runājot, -  man, piemēram, Anda Sīļa (viens no Nākotnes nama projekta pretiniekiem. – Red.) projekts Rīgas koncertzālei izskatās kā nesakarīgā kaudzē samesti melni zārki... Tas nu tā. Galvenais, ka ne Zaiga Gaile, ne viņas domubiedri nav radījuši celtnes, kas guvušas starptautisku slavu, atzinību un godalgas, kurpretim Gunāra Birkerta darbu un apbalvojumu bagātīgu sarakstu var skatīt,  piemēram, Vikipēdijā.

 

Kāpēc viņi cīnās pret Okupācijas mūzeja rekonstrukciju? Argumenti nepārliecina. Tāpēc  jāmeklē īstie iemesli. Negribas ticēt, ka jel viens  godīgs cilvēks mēģinātu iznīcināt citu cilvēku darbu un atņemt mirušiem cilvēkiem veltītu pieminekli.