Rīgā pogo Imanta Ramiņa "Lakstīgala"
   11.12.2018

 

 

Svētdien, 9. decembrī, Rīgā, Lielajā Ģildē pirmuzvedumu Latvijā piedzīvoja Kanadā dzīvojošā latviešu komponista Imanta Ramiņa bērnu opera “Lakstīgala” – muzikālos tēlos iedzīvināta pasaulslavenā dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena tāda paša nosaukuma pasaka. Opera sarakstīta 2003. gadā pēc trīs amerikāņu koŗu pasūtījuma. „Lakstīgalas” pirmizrādes notika 2005. gadā Amerikā, Vašingtonā, Čikāgā un Portlandē. Pēc lieliskiem panākumiem un cildinošām recenzijām, kuŗās Imants Ramiņš salīdzināts ar izcilo bērnu operu komponistu Bendžaminu Britenu, autoram radās iecere „Lakstīgalu” izrādīt latviešu publikai dzimtajā valodā. Tā tapa Astrīdas Stahnkes, Amerikā dzīvojošās latviešu rakstnieces un literatūrzinātnieces, operas libreta atdzejojums latviešu valodā.

 

H. K. Andersena pasaka vēsta par Ķīnas ķeizaru, kuŗš, uzzinot, ka viņa ķeizarvalstī dzīvo brīnumskaisti dziedoša lakstīgala, uzdod saviem padotajiem sameklēt šo mazo, pelēko putniņu. Nonākot pilī, lakstīgala apbur ķeizaru tik ļoti, ka viņš nolemj putniņu paturēt. Kādu dienu ķeizars saņem dāvanu no Japānas – dārgakmeņiem rotātu spožu mākslas darbu. Tas ir mechāniskais putns – mākslīgā lakstīgala, kas ikreiz dzied vienu un to pašu dziesmu. Drīz vien īstā, ārēji necilā lakstīgala pamet pili un tiek izraidīta no valsts. Pēc daudziem gadiem, ķeizaram esot uz nāves gultas, mechāniskais putns salūzt. Mazā, dzīvā lakstīgala ierodas pilī, lai apburtu Nāvi ar savu dziesmu un atgrieztu valdniekam dzīvību. Tas ir cildinājums mūzikas dziedējošam spēkam, patiesām vērtībām un mīlestībai.

 

“Šai pasakai ir pārsteidzoša līdzība ar laiku, kuŗā dzīvojam,” saka Imants Ramiņš. “Varbūt skanēs melodramatiski, bet mēs esam tik ļoti ieinteresēti virtuālajā pasaulē, ka esam uz robežas ar atsvešināšanos no reālās, dabiskās dzīves. Būdams neārstējams ludīts (Vecās pasaules piekritējs), es izjūtu milzīgu gandarījumu, ka pasakas krizes brīdī visam mākslīgajam pienāk beigas un ķeizaru dzīvē atkal atgriež īstā lakstīgala.”

 

I. Ramiņa iecerē galvenā loma uzticēta Rīgas Doma meiteņu korim TIARA, līdzīgi grieķu antīkā teātra tradicijām. Lakstīgalu – īstās un mākslīgās – lomas dejoja divas Rīgas Choreografijas skolas audzēknes. Uzvedumā arī piedalījās solisti Jānis Kurševs, Ance Purmale, Katrīna Paula Felsberga, Rūdolfs Bērtiņš, kā arī kamerorķestris Agneses Kanniņas-Liepiņas vadībā. Operas uzvedumu kopā ar diriģenti Airu Birziņu veido radošā komanda – režisore Māra Ķimele, choreografs Alberts Kivlenieks, baletmeistare Regīna Kaupuža un scēnografe, kostīmu māksliniece Inga Bermaka Apiaha.

 

“Esmu gandarīta, ka piecpadsmit gadus pēc operas tapšanas šo uzvedumu Latvijā pirmoreiz ieraudzīs tik zīmīgā laikā – Imanta Ramiņa 75 gadu jubilejā un mūsu valsts Simtgadē. Šis ir tiešām ievērojams kultūras un latviešu mūzikas notikums!” atzīst uzveduma mākslinieciskā vadītāja un diriģente Aira Birziņa.

 

Zāle bija piepildīta ar lieliem un maziem skatītājiem, to vidū – divpadsmitgadīgā Asnāte un astoņgadīgā Sofijai, kuŗas pēc izrādes labprāt dalījās ar saviem iespaidiem.

 

Asnāte: “Mākslīga lakstīgala bija smieklīga. Īpaši smieklīgas bija viņas melnās brilles. Viņai pie tērpa bija piestiprināts „fidget spinners“ (t.i. grozāmgrābslis), kuŗu pagriežot, iedegās gaismiņa, un mākslīgā lakstīgala aprautām kustībām sāka kustināt rokas, kājas un griezties dejā. Ļoti patika īstā lakstīgala – viņa ar savu labsirdību dziedēja ķēniņa sirdi. Viņai bija arī skaists tērps.”

 

Sofija: „Arī man vislabāk patika īstā lakstīgala! Viņa tik skaisti dejoja! (Sofija vēl kādu laiku centās attēlot tās vijīgo deju). Baiss bija nāves tēls - viņš staigāja pa skatuvi un biedēja dziedātājas ar savu nūju. Tomēr beigās viņš bija labs, jo teica lakstīgalai, lai tā dzied un nedarīja tai pāri. Vēl man patika kalponīte, kuŗa tulkoja ķēniņam lakstīgalas valodu.”

 

Veiksmīga izvēle bija abu lakstīgalu - gan īstās gan mākslīgās – lomas uzticēt dejotājām. Skaitliski lielā meiteņu koŗa vidū tieši deja bija tā, kas uz skatuves vislabāk izcēla galveno lomu tēlus. Koris lieliski spēja apvienot dziedājumus ar aktierspēli, meitenes tiešām bija ieguldījušas lielu darbu! Arī lakstīgalas bija pārliecinošas savā izpildījumā.

 

Izrādes beigās ar sirsnīgiem sveicieniem uz skatuves tika aicināta visa operas radošā komanda, tās centrā laimīgs un gandarīts pats komponists Imants Ramiņš, kuplu ziedu klēpi rokās!

 

Operas “Lakstīgala” pirmuzvedumu Latvijā atbalsta Latvijas Nacionālās Operas Ģilde ASV, Latviešu Fonds, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Valsts kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome.