Reālā dzīve un likuma burts
Juris Lorencs    12.07.2021

 

 

1. jūlijā Latvijā stājās spēkā jaunais administrātīvi territoriālais iedalījums. Līdzšinējo 119 pašvaldību vietā turpmāk būs vien 43. Vajadzīga, sen nobriedusi reforma. Pašvaldības kļūst lielākas gan territorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā, arī financiāli stiprākas. Jācer, ka, pieaugot konkurencei, būs atsijājušies arī spēcīgāki pašvaldību polītiķi. Kopumā šī reforma atstās pozitīvu iespaidu uz Latvijas attīstību. Bet šajā datumā, 1. jūlijā, stājās spēkā vēl viens likums- Latviešu vēsturisko zemju likums. Kā rakstīts dokumentā, tā mērķis ir "veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai; garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību". Likuma idejas autors un iesniedzējs Saeimā - Valsts prezidents Egils Levits. 1. jūlijā portālā "Delfi" parādījās prezidenta raksts "Stipram un daudzkrāsainam latviskumam". Daži teikumi no tā: "Likuma jēga ir radīt priekšnoteikumus, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejama latviskuma daudzveidība un kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā ir pieejama mums... Ar Likumu tiek stiprināta vietējo kopienu kultūrvēsturiskā identitāte un piederības apziņa kādai no latviešu vēsturiskajām zemēm. Lokālās identitātes un savas piederības apzināšanās padziļina saiknes ar savu nāciju un valsti, kā arī veicina patriotismu un atbildīgumu".

 

Lai nu tā būtu. Bet viena lieta ir rakstīt un pieņemt likumus, pavisam cita- tos iedzīvināt. Šķiet, to apzinās arī Valsts prezidents, kuŗš raksta: "Likuma pieņemšana pati par sevi automātiski nenozīmēs Likuma mērķu sasniegšanu. Likums tikai rada vajadzīgo tiesisko ietvaru sabiedrības, valsts un pašvaldību turpmākam darbam un sadarbībai". Te gan gribētos jautāt - kas tad šo "darbu un sadarbību" traucējis līdz šim? Nekas! Vai likuma mērķi tiks sasniegti? Ja tas notiks, tad ne jau, pateicoties šim likumam. Kurzemnieki vai latgalieši jūtas piederīgi savam novadam ne tāpēc, ka Rīgā pieņem likumus par viņu "identitāti". Diemžēl Latvijā labas ieceres bieži mēdz palikt uz papīra. Uzskatāms piemērs - 2002. gadā pieņemtais Reģionālās attīstības likums. Kā tajā varam lasīt, likuma mērķis ir "veicināt un nodrošināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību, ievērojot visas valsts territorijas un atsevišķu tās daļu īpatnības un iespējas, samazināt nelabvēlīgās atšķirības starp tām, kā arī saglabāt un attīstīt katras territorijas dabai un kultūrvidei raksturīgās iezīmes un attīstības potenciālu". Pagājuši divdesmit gadi, bet ienākumu atšķirības starp Rīgas reģionu un pārējo Latviju tikai palielinās. Jā, ir sabūvētas lieliskas koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā un Ventspilī, neskaitāmas sporta zāles, stadioni un peldbaseini. Latvijas pilsētas un ciemi nekad nav bijuši tik sakopti kā šodien. Bet darba vietu nav, un cilvēki aizplūst - cits uz Rīgu, cits uz ārzemēm. Un kas tad cits, ja ne vietējie cilvēki ir tie, kuŗi glabā, uztur un nes tālāk kultūru, valodu un vietējās tradicijas! Ja nebūs cilvēku, ja nebūs atvērtas skolas, ja neskanēs dziesmas un deju soļi, par "kultūrvēsturisko vidi" un "kultūrtelpu" liecinās vien apputējušas mūzeju vitrīnas. Likumā blakus Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei kā īpašs reģions minēta arī Sēlija. Vai tai iespējams iedvest jaunu dzīvību? Neesmu par to drošs. Pašreizējā Saeimas un valdības koalīcija jaunās administrātīvi territoriālās reformas ietvaros neatbalstīja Sēlijas novada izveidi. Tiesa, daļa vainas jāuzņemas pašiem vēsturiskajiem sēļu novadiem, kuŗi tā arī nespēja vienoties par iespējamā Sēlijas novada centra atrašanās vietu.

 

Cilvēku reakcija uz jauno likumu nav vienprātīga. Komentējot prezidenta rakstu portālā "Delfi", kāda "Margarēta" izsakās šādi: "Šis likums ir bīstams un var pat mums maksāt mūsu valsti. Latvijas sabiedrība nekad nav bijusi tik sašķelta kā tagad: velo pret auto, latvieši pret krieviem, konservātīvie pret plašāku cilvēktiesību aizstāvjiem. Šai brīdī svarīgi Latviju vienot, nevis mākslīgi radīt vēl kādas zemes, konfrontēt sabiedrību un pat financēt atsevišķo identitāšu izkopšanu, lai cilvēkam Rēzeknē būtu vēl mazāk kopīga ar cilvēku Liepājā". Sava taisnība šajos vārdos ir. Domājot par Latvijas reģionālajām kultūras īpatnībām, pirmais, kas nāk prātā, ir Latgale. Joprojām notiek strīdi par to, kā īsti runā Latgalē- vai tā ir īpaša valoda vai latviešu valodas dialekts. Likumā tas diplomātiski nosaukts par "latviešu valodas paveidu". Vilks paēdis, kaza dzīva! Patiesībā Latgales identitāte atgādina karstu kartupeli, ar ko nezin, kā apieties. 2012. gadā Latvijai tika uzspiests referendums par krievu valodas statusu. Tajā pārliecinošs vairākums, 74, 8 % no visiem balsotājiem apliecināja, ka vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Tikai 24, 9 % uzskatīja, ka valsts valodas statuss piešķirams arī krievu valodai. Tomēr Latgalē balsojuma rezultāti ievērojami atšķīrās no pārējās Latvijas. Tur vairāk nekā puse, 55, 6 % no balsotājiem atbalstīja ierosinājumu piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu, bet 44 % bija pret. Zīmīgi, ka tajā pašā 2012. gadā partijas "Par dzimto valodu!" aktīvisti mēģināja iedzīvināt Latgales autonomijas ideju. Tas taču esot tik moderni, tik eiropeiski! Kas var būt skaistāks- plaukstošu reģionu Eiropa! Patiesībā tā bija smalka provokācija, kuŗai kājas visdrīzāk auga Krievijā. Der atcerēties, ka visas territorijas bijušajā PSRS telpā, kuŗām bijušas kaut mazākās autonomijas tiesības, iekļuvušas milzīgās polītiskās problēmās. Lūk, piemēri- Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā, Kalnu Karabacha Azerbaidžānā, Piedņestra Moldovā, Krima Ukrainā. Spēlēšanās ar Latgales autonomiju ir spēlēšanās ar uguni.

 

Es pats esmu uzaudzis Lubānā. Pilsētiņa atrodas pašā Vidzemes malā, netālajā Barkavā jau sāk skanēt latgaliešu valoda. Kas ir interesanti- robeža, kuŗā latviešu valoda nemanāmi pāriet latgaliešu valodā, ir tikai dažus kilometrus plata un nav mainījusies pēdējos 500 gadus. Bez jebkādiem likumiem, koncepcijām, stratēģijām, kultūras polītikām un attīstības vīzijām. Vēl viens pierādījums tam, ka reālā dzīve ir stiprāka par likumiem un burtiem.