Jaunā teātra sezona ir iesākusies spraigi, visās Latvijas profesionālajās skatuvēs atklājot ļoti atšķirīgas ieceres. Taču tām visām raksturīga radošo spēku koncentrācija, kas rosina skatītājus vērtēt un izsvērt katras jaunās izrādes satura piedāvājumu un māksliniecisko risinājumu. Latvijas Nacionālais teātris atgādina par Raiņa 160. dzimšanas die­nu un jauno sezonu atklāj ar traģēdijas “ Indulis un Ārija” jauniestudējumu režisores Indras Rogas režijā. Un tas nav tikai reveranss klasiķim, arī kādreizējam šī teātra vadītājam, jo Rainis pēc atgriešanās no Šveices trimdas pagājušā gadsimta 20. gados vairākas sezonas bija Nacionālā teātra direktors. Jaunā iestudējuma tapšanu nepārprotami rosinājusi vēlme mūsdienu cilvēka acīm paraudzīties uz latviešu klasikas mantojumu, uz Raiņa domu un vārdu atbilstību mūslaiku, 21. gadsimta, aktualitātēm. 

Jau labu laiku pirms pirmizrādes, kas reizē bija arī jaunās sezonas atklāšana, izplatījās ziņas par ieceres vērienīgumu. Tika izziņots, ka izrādē piedalīsies Valsts akadēmiskais koris LATVIJA diriģenta Māra Sirmā vadībā un oriģinālmūziku raksta komponists Ēriks Ešenvalds, tāpat tika solīts, ka koris piedalīsies izrādēs norisē. Kā tas notiks, varējām tikai minēt. Pirmizrādē redzējām un dzirdējām - solītais piepildījies. Partera ložās sēdēja nevis skatītāji, bet gan koristi, kaut kur no zāles pēdējām rindām tos diriģēja Maestro Māris Sirmais. Darbība sākās ar kora akordiem, kas nepārprotami ievadīja senā, pirmatnēju jausmu piepildītā gaisotnē. Un izrādes gaitā viscaur ar skaniskais materiāls papildināja darbības noskaņu. 

Izrādes vizuālo tēlu veido Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija − atsevišķas taisnstūra plaknes, kuras pārvietojot un mainīgi izgaismojot (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš) mainās lugā atainotās darbības vide. Brīžam veidojot negaidīti tēlainas pārmaiņas. Raksturīgās iezīmes apģērba krāsā un formā, arī parūkās un grimā dažādām tēlu grupām veidojusi māksliniece Anna Heinrihsone. Un katrā ziņā vēl pieminams video­mākslinieks Artis Dzērve, viņa uzburtais ūdenskritums Jodu dambī, kas appludina kā savējos, tā naidniekus, skatītājiem zālē liek aizrauties elpai.

Galvenais smagums tomēr iznesams aktieru ansamblim, un vispirms abu titullomu tēlotājiem. Darbības vielu, kā zināms, Rainis ir smēlies no 13. gadsimta vēstures materiāliem, arī no kādām senām teikām. Bet stāsts par neiespējamo mīlestību starp Embotes pils valdnieku, kūru virsaiti Induli un Āriju, vācu komtura meitu, risinās uz nemitīgu cilšu cīņu fona, jo bez vācu bruņeniekiem, kas iemitinājušies Kuldīgā, apkārt siro arī leišu bajāri un kareivji ar pašu valdnieku Mintautu priekšgalā. Viņa mērķis ir pakļaut vietējos kūrus, lai veidotu plašu un neuzvaramu karalisti. Mintauta un Induļa uzskatu sadursme par dzīves kārtību un politiskiem mērķiem ir lugas un izrādes mugurkauls, ko skaidri un ar pārliecību aizstāv abi varoņi – Kārļa Reijera Indulis un Ulda Anžes Mintauts.

Viens humāns un iejūtīgs nākotnes varonis, otrs – tagadnes pārspēks, brutāls iekarotājs. Raiņa varoņu pretrunība šķiļas dialogu sadurā, un varas traģēdija paceļas filozofiskos augstumos. 

Bet luga jau vēsta par mīlestību, kas iedvesmo, aizrauj un raisa nebijušas atziņas par dzī­ves jēgu, par nākotni, un tā kara apstākļos un konkrētā vēstures situācijā ir apdraudēta. Mīlētāju duetā aktieriski spēcīgāks, pretrunīgāks un daudznozīmīgāks ir Kārļa Reijera Indulis, mazāk pārliecina Lauras Siliņas Ārija. Šai lomā aktrise gan tiek pasniegta kā brīnumdaiļa, bet vēsa būtne, turklāt nezin kāpēc mizanscēnās viņai daudzviet piešķirtas laiskas guļošas pozas. Ja izrādēs tēlotājos parasti augstu vērtējam jūtu vibrāciju, šaubas vai ilgošanos, kas varētu paust savstaprējas simpātijas, tad šoreiz abi varoņi par mīlestību prāto kā par filozofisku jēdzienu. Viņi visi statiskās mizanscēnās, veroties skatītāju zāles plašumos, runā Raiņa bezgalskaistās vārsmas par mīlestību, taču tā ir dzeja, klasiskas vārsmas. Skaidri un saklausāmi pasniegtas, tās izskan kā lugas galvenās domas uzsvērums, bet ne divu mīlošu siržu tiekšanās elpot un just vienādi.

Rainim līdzās galvenajiem būtiski ir arī jauno varoņu tēli – Vizbulīte, kas iemieso beznosacījuma mīlestību pret Induli, un Uģis, Induļa uzticamais ieroču nesējs. Izrādē šīs lomas tiek uzticētas iesācēju skatuves mākslinieku paaudzei. Vizbulītes tēlu atveido Marta Marija Gruzdova, vēl aktiermākslas studente, un Uģi tēlo Matīss Kučinskis, kurš tikai pagājušajā sezonā pievienojies teātra trupai. Pārliecināti un domā skaidri savu aizejošās paaudzes pārliecību nes Gun­dara Grasberga Pudiķis. Un vēl ir viens skaists, daudz lietots un apspēlēts tēls, tas ir Induļa zobens, vienīgais ierocis visās skatuves norisēs. Līdz ar to tas darbojas kā spožs simbols, mirdzošs, lieliski veidots. 

Iestudējumā ir pieliktas pūles daudzu izrādes komponentu atklāsmē. Komponists Ēriks Ešenvalds intervijā žurnālā Sestdiena tā arī izteicies: “...mēs visi – režisore, kostīmu un gais­mu mākslinieki, scenogrāfs un es − nākam katrs ar savu interpretāciju un krāsu paleti. Tas ir tik ļoti bagātinoši un daudzslāņaini.” Tomēr jāatzīst – vienots, spēcīgs un pārliecinošs inscenējuma koptēls šoreiz neveidojas. Ir priekšstats, ka iecerētā vienotā straume aizplūst daudzās sīkās tērcītēs.

Tāpēc 2025. gada iestudējuma vērtība vistiešāk uztverama uz skatuves skaidri un decenti pasniegtajā Raiņa tekstā. Tā ir sevišķa pašvērtība, par kuru laiku pa laikam nepieciešams atgādināt. Jo Rainī ir viss - mīlestības un cīņas pretrunības apjausma, cilvēka spēks un vājums, tāpat arī (mūs)laika nesaskaņas un posts.