Raiņa "Pūt, vējiņi!" – ar tautas traģēdijas spēku
Gundega Saulīte    02.10.2018

 

 

Šoruden teātŗa sezonas pirmais akords Nacionālajā teātrī izvērtās patiešām spožs – Raiņa lugas „Pūt, vējiņi!” pirmizrāde 14. septembŗa vakarā izskanēja mākslinieciski spēcīgi un cilvēciski saviļņojoši. 

 

Vakars iesākās ar teātŗa jaunā direktors Jāņa Vimbas uzrunu skatītājiem. Viņu līdz šim pazinām kā štata aktieri ar vienpadsmit gadu stāžu šajā ansamblī. Turpmāk viņu vērtēsim kā Nacionālā teātŗa vadītāju. Uzrunā mazliet bija manāms satraukts mulsums, stājoties publikas priekšā gluži jaunā lomā, taču vārdi un domas bija skaidri mērķtiecīgas – direktors jaunajā darba posmā mums visiem novēlēja ticību. Ticēt – katram pašam sev, savam teātrim un savai valstij. Latvijas Simtgadē un Nacionālā teātra 100. sezonā šis rosinājums izskanēja nopietni un pamatoti.

 

Tad skatītāju priekšā, vakara tērpos saposušies, iznāca Esmeralda Ermale un Ģirts Jakovļevs – aktieŗi, kas pirms četrdesmit pieciem gadiem Gunāra Pieša kinofilmā „Pūt, vējiņi!” atveidoja Raiņa Barbu un Uldi. Ilgie, cieņas pilnie aplausi, ar ko skatītāji abus apveltīja, liecināja, ka šie varoņi joprojām dzīvo mūsu atmiņā un priekšstatos par Raiņa varoņiem. Viņiem bija uzticēts skatītājus uzrunāt ar Raiņa lugas prologa vārsmām. Un tikai tad sākās darbība – vispirms ar priekškara kustību: pirms vērties vaļā, tas „nospēlēja” to trako vēju, kas, pēc autora ieceres, stājies ceļā preciniekiem, kad tie ceļas pāri Daugavai uz Mātes sētu, kur risināsies tālākie notikumi. Kad priekškars, vēja savandīts, tiek atrauts vaļā, atklājas negaidīts skats – uz trepjveida podestiem kā Dziesmu svētku estrādē precīzās rindās cits citam blakus līdz pašai skatuves augšai stāv jauni cilvēki – puiši un meitas tautastērpos. Pēc režisora Elmāra Seņkova un scēnografes Monikas Pormales ieceres vairāk nekā simt deju ansambļu „Līgo” un „Teiksma” dalībnieku visas izrādes gaŗumā ne tikai iemieso „tautas klātbūtni” visās lugas norisēs, bet, veikli un klusi pārvietojoties brīžam kalpo arī par scenogrāfijas elementiem, citviet sadarbojas ar lomu atveidotājiem. 

 

Zīmīga ir izrādes programmā izlasāmā scēnografes atsaukšanās uz pavisam nesen piedzīvotajām emocijām: „Simtgades svētki šovasar bija fenomens. Tāds beznosacījuma prieks. Un ļoti gribas, lai šo sajūtu cilvēki gūst atkal, skatoties izrādi. Sajūtu, ka esam kopā. Tā ir piederība visos līmeņos. Ne tikai kā gaidītam šī teātŗa skatītājam, bet piederības sajūta Rainim, arī Latvijas ļoti īpašajam simtgades gadam. Esmu iztēlojusies, ka mēs izrādē rādām mazu daliņu no mūsu visu lielās Latvijas un ka mēs esam kopā.”  Savukārt režisors Elmārs Seņkovs par savu ieceri izteicies: „Viss stāsts ir būvēts kā traģēdija. Un traģēdijā nenovēršami ir koris – kā spogulis skatītājiem, kuŗi zina iznākumu, bet kārtējo reizi ir gatavi piedzīvot un pārdzīvot Barbas bojāeju.” Tātad – mūs priekšā ne tikai Dziesmu svētku koris, kas nepārprotami simbolizē tautu, tas tikpat labi asociējas arī ar antīkās traģēdijas kori, kas ne tikai piedalās notikumos, bet vietām tos pat virza. 

 

Nereti, lasot kādas izrādes veidotāju ieceres, nākas pieredzēt, ka uz skatuves tās necik pārliecinoši neīstenojas. Šis „Pūt, vējiņi!” iestudējums ir tas brīnišķīgais gadījums, kad režisoram un scēnografei, kopā ar citiem iestudējuma veidotājiem izdevies savas ieceres veiksmīgi realizēt, padarīt tās skatītajam redzamas un saprotamas. Tapusi saturā skaidra Raiņa teksta un idejas atklāsme, kuŗas tēlainību un emocionālo piepildījumu, un filozofisko vispārinājumu veido gan vizuālais risinājums, gan Imanta Kalniņa savulaik kinofilmai rakstītā mūzika, kas aizsniedz traģēdijas vērienu un uztur emocionālo spriedzi. Režisors ar stingru pārliecību un, kā liekas, arī ar spēcīgu intuitīvu nojautu visus elementus liedējis kopā vienotā audumā. Turklāt visa luga, tiesa gan, ar teksta īsinājumiem, tiek nospēlēta nepilnās divās stundās, arī ar vietas, laika un darbības vienību pietuvojoties traģēdijas dabai. 

 

Šim Raiņa lugas iestudējumam piemīt skaidrība un svaigums, tas ir talantīgs ne tikai teksta un jēgas atklāsmē, bet arī darbā ar aktieŗu ansambli. Patiesībā Seņkova iestudējums uzskatāms par jaunības manifestu, ne tikai idejas, bet arī tēlotāju izvēles ziņā. Bārenīte Barba, sastop savu mīlestību – daugavieti Uldi, bet nespēj doties viņam līdzi, jo šis solis sagrautu citu likteņus, šis stāsts darbībā tiek „izstāstīts” vienkārši un saprotami. Turklāt, jāatzīst, ka no skatuves tik sen nav skanējis pozitīvs apliecinājums tādām īpašībām kā „krietnums”, „godīgums”, „līdzjutība”.

 

Tā vien šķiet, ka režisors nav prātojis, kā interpretēt Raini, kā tulkot varoņu rīcības motīvus, bet maksimāli godīgi un nopietni izlasījis lugu, jo mūs uzrunā no liekiem priekšstatu uzslāņojumiem attīrīts teksts un attiecības. Ir tik aizraujoši sekot Barbas un Ulda attiecībām – no jūtu piedzimšanas brīža līdz pat traģiskajam finālam, jo mīlestību reti izdodas pārliecinoši nospēlēt. Bet Laura Siliņa un Jēkabs Reinis savās pirmajās lielajās lomās atklāj personības spēku un jūtu dziļumu. Barba skaudrā, bet patiesā krietnumā, vēlmē darīt labu, tiecoties pretī mīlestībai un reizē vairoties no tās. Aktrisei pilnībā noticam un dzīvojam līdzi viņas nenovēršamajam liktenim. Uldis aizrauj ar tiešumu un dabisku skatuvisko pievilcību, tīri fiziski un arī garīgi izdzīvotu varoņa attīstību. (Vai gan nav skaisti, ka skatuves gaitas Nacionālajā teātrī abiem veiksmīgi iesākušās tieši ar šiem Raiņa varoņiem? Lielisks sākums aktieŗa biografijai!) Tēlotāju ansamblī visas lomas ieguvušas precīzu slīpējumu. Koša un daudzkrāsaina ir Lāsmas Kugrēnas Māte, darbīga un vēlīga bārenītes dzīves kārtotāja – Lolitas Caukas Orta, Anda un Ciepa , mātesmeitas pašā plaukumā – Madaras Botmanes un Ingas Misānes-Grasbergas atveidā, dziļi nelaimīgā, līgavaiņa atraidītā Zane – Agnese Cīrule, zēniski  tiešais Gatiņš – Kārlis Reijers, Raimonda Celma Didzis piesaista ar labu humora izjūtu.

 

Kā jau minēju, režisoram būtiska bijusi atsauce uz populārās filmas varoņiem. Izteiksmīgi tiek iezīmēts vēsturiskais konteksts – Ulda Dumpja pirms daudziem gadiem atveidotais Didzis Raimonda Celma tēlotajam pasniedz divlitrīgu alus pudeli. Šis žests runā ar spēcīgu vispārinājumu: kādreizējais tēlotājs ievada spēlē jauno. Bet lielā alus pudele arī pavisam citā nozīmē ir latviešu cilvēka mantojums no iepriekšējām paaudzēm. Spēcīgu vispārinājumu aizsniedz arī epizodes, kuŗās uz skatuves parādās kādreizējā Zane – Astrīda Kairiša. Viņa kā darbā nokususi lauku sieva darbības laukumā izved precībām saposto mūslaiku Zani – Agnesi Cīruli, bet pašā finālā Kairišas parādīšanās „senās” Zanes rotās un traģiskā iznākuma novērtējums pieliek spēcīgu beigu punktu stāstam, kas ir mūžīgs un ik paaudzei stāstāms par jaunu.