Radošo spēku apliecinājums
Gundega Saulīte    04.10.2022

 

 

Teātŗa sezona Jaunajā Rīgas teātrī šoruden sākās pavisam citādi nekā iepriekšējos gadus. Pirmā pirmizrāde patiesībā nebija izrāde, bet mākslas projekts, kas sastāv no divām atšķirīgām daļām. Vispirms skatījāmies teātŗa izrādi - franču rakstnieces Klodīnes Galeā lugas “Es atgriežos no tālienes” iestudējumu, bet pēc starpbrīža skatuves priekškara vietā bija nolaists kinoekrāns un tika izrādīta dokumentālā filma “Iļģuciema māsas”. 

 

Abas daļas apvienoja lugas nosaukums un aktrises un režisores Elitas Kļaviņas radošais darbs. Teātŗa izrāde bija viņas pieteikums skatuves darba režijā, debija, kas nepārprotami raisīja cerības par nopietnu un dziļi smalkjutīgu pieeju dramatiskajai vielai, par izsmalcinātu teatrālās izteiksmes paņēmienu izvēli liriskā koptēla radīšanā, par uzmanību pret skaņu un gaismu akcentiem. Vizuālā koptēla uzburšanai bija pieaicināts jauns, sevi jau apliecinājis gleznotājs Atis Jākabsons, arī viņam šī bija skatuves debija. Turklāt režisore pati tēloja lugas galveno lomu, tāpēc problēma par laika neapturamo gaitu, par pagātni, kuŗu nav iespējams atsaukt, par gremdēšanos pārdzīvojumos un jaunās atskārsmēs bija uztverama kā dziļi izsāpēta, personiska vēršanās pie skatītāja, lai tas nepastarpināti uztvertu galvenās varones izjūtas un atklāsmes. 

 

Šķiet, ka skatītāju zālē šo iestudējumu  uztvēra visai pretrunīgi, jo skatuves norises vairāk atgādināja liriska dzejoļa, ne uz priekšu vedoša sižeta atklāsmi. Dramaturģijā jau pašā pamatā ir  ietverts skatītāju mulsinošs “maldu gājiens”, kuŗā Elitas Kļaviņas varone daudz runā par savu it kā aiziešanu no mājām, no ģimenes. Bet beigās teksts atklāj rūgtu patiesību: viņas ģimene -  vīrs un divi bērni - gājuši bojā, kalnos slēpojot. Un tas, ko mēs esam skatījušies ir grūta, atmiņām piesātināta atgriešanās mājās, kas nu ir tukša. Zaudējums un šķiršanās sāpes varonei liek klejot pa apziņas, zemapziņas takām, ļauties atmiņām un iedomātām situācijām. Tekstā un sižetā maldījās tie, kas par šo autores izvēlēto paņēmienu nebija neko dzirdējuši vai lasījuši. Aktrises tēlojumā tas tik tiešām bija sievietes ceļš atpakaļ pie sevis pēc dziļa satricinājums, varbūt pat iekšēja sabrukuma, kad jāsaņem spēki, lai atgrieztos vietā, kur reiz ritējusi laimīga un harmoniska dzīve. 

 

Izrādē darbojas tikai četri aktieri: Sieviete, viņas Vīrs, ko tēlo Ivars Krasts, un Bērni - Lolita Stūrmane un Breds Brakovskis. Viņu spēle ritēja liriskā toņkārtā, teksts brīžam skanēja kā dzeja. Katrā ziņā Elitas Kļaviņas, spožas un pieredzējušas aktrises, pirmais teātŗa režijas darbs stipri atšķiras no citiem šajā teātrī redzētiem iestudējumiem. Izteiksmes līdzekļu izvēles ziņā tas pat ir vērtējams kā iešana pretī ierastajai straumei, vēlēšanās skatītāju uzrunāt smalki niansētiem līdzekļiem. Ir radies atmosfērisks darbs, pilns sāpju un mīlestības. Un pat tā skatītāju daļa, kas varbūt nesaķēra tīši apvērsto sižeta pavedienu, līdz ar to, iespējams, nesaklausot galvenās varones sāpīgo iekšējo monologu, nevar noliegt, ka noskatījušies niansēm bagātu un izstrādātu darbu.

 

Un ir vēl viens iemesls pieņemt šīs vakara pirmās  daļas ieceri un īstenojumu, tas ir režisoriski gudri ieprogrammētais kontrasts ar otro daļu, kuŗā tiek izrādīta Elitas Kļaviņas filma “Iļģuciema māsas”, nežēlīgi skarbs stāsts par sievietēm cietumā, tepat Rīgā, Iļģuciemā.

 

Šis ir jau otrais darbs, kuŗu režisējusi Elita Kļaviņa. Pirmā bija dokumentālā filma “Zorjana Horobraja”, vēl studiju laika darbs, par ko autore 2019. gadā Lielā Kristapa skatē saņēma apbalvojumu par labāko studentu filmu. “Iļģuciema māsas” filmētas cietumā, kur Elita ar notiesātajām iestudē A. Čehova “Trīs māsas”, vīriešu lomās pieaicinot kolēģus - aktieŗus no Jaunā Rīgas teātŗa. Šis darbs, cenšoties neprofesionālas tēlotājas virzīt pretī tēlu atklāsmei, pārdzīvojumiem un vienīgajai šīs lugas izrādei, ne tikai ļauj atklāties ikdienā nepamanītiem un neatklātiem talantiem. Tas satuvina un atbrīvo, bet pats galvenais - atraisa uzticēšanos kinokamerai un režisorei. Par šo ilgu darba stundu gaitā iegūto uzticību, kas, acīmeredzot, bijusi abpusēja, režisori var tikai apskaust un apbrīnot. Jo ieslodzītās, uzticoties Elitai, ne tikai ļauj operātores Baibas Kļavas kameras acij sekot cietuma ikdienas rutīnai un sieviešu savstarpējām attiecībām, bet ir noķerti un nofilmēti brīži, kad viņas stāsta par nodarījumiem, kuŗu dēļ izcieš sodu. Nepārstāstot katru gadījumu atsevišķi, teikšu tikai vienu - tie ir satriecoši mirkļi, kuŗos runā ne tikai nežēlīga patiesība un kliedz apsūdzība tepat, mūsu sabiedrībā, sastopamiem pāridarījumiem, ko savās gaitās pieredzējušas šīs būtnes, kas arī visbaisākajos apstākļos vēlas būt sievietes. Un, lūk, šī pietuvošanās sievietes dvēselei, arī tai, kas reiz dzīves ceļā paklupusi, izdarījusi noziegumu, filmu “Iļģuciema māsas” satuvina ar vakara pirmo daļu, lugu, kuŗā arī maldās nelaimīga, mīlestības alkstoša sievietes dvēsele.

 

Elitu Kļaviņu, kuŗai skatuves gaitās nācies atveidot ļoti atšķirīgus tēlus, kas pārstāv dažādus laikmetus un stilus, filmu radīšanas gaitās vada ļoti mērķtiecīga vēlme atklāt mūsdienu reālās dzīves problēmas. Tajās velti meklēt kādu teatrālitāti, jo kinorežisores gaitās viņu vada pasaules skarbo patiesību izzināšana un vēlme paraudzīties acīs cilvēkiem, kas ikdienā brien dubļus, bet tāpat sapņo par skaistu un laimīgu dzīvi. Šis dokumentālo filmu nozarē izraudzītais ceļš liecina par patiesām mākslinieciskām dotībām, par labu profesionālismu un raisa cieņu par ieinteresētību nopietnu sociālu problēmu atspoguļojumā. Esmu pārliecināta - no Elitas Kļaviņas mēs varam daudz ko sagaidīt.