Gundega Saulīte 08.06.2021
Kad maija pēdējās sestdienas vakarā pavasarīgās debesis Rīgā sāka tumst, izslēdzot datoru pēc vairāku stundu intensīvas zūmošanas, atnāca atziņa: Tas nu reiz ir noticis! Pirmais teātŗu festivāls e platformā bija beidzies. Taču tikai tad pa īstam varēja sākt novērt šī notikuma nozīmi. Varāk nekā piecu stundu gaŗumā bijām dzīvojuši vienā elpā - festivāla dalībnieki no Losandželosas un Sanfrancisko Amerikā, No Birmingemas Lielbritanijā, Klaipēdas Lietuvā un no Latvijas.
Teātŗa mīlestība vieno latviešus ne tikai paŗi robežām, bet pat pāri okeāniem. Turklāt ieilgušie pandēmijas apstākļi, kas ierobežojuši gan profesionālo, gan arī amatieŗu teātŗu darbību, izrādās - nevis apslāpējuši radošo garu, bet tieši otrādi - likuši meklēt jaunas iespējas darboties, nodoties iemīļotajam vaļaspriekam un rast jaunas, vēl nebijušas izpausmes formas. Izrādās, ir tik daudz veidu, kā vienam tēlotāju ansamblim darboties mazajos Zoom lodziņos. Var arī individuāli atveidotus fragmentus montēt, līdzīgi kā to dara kinovalodā. Šīs piecas stundas lieliski parādīta to, ka mūsu teātŗa mākslas entuziastus vieno tieksme uzrunāt citam citu, dalīties pārdomās ar iedomāto skatītāju un runāt par jautājumiem, kas tieši šobrīd šķiet būtiski un svarīgi.
Starpkontinentālā e-festivāla (cik lepni skan!) idejas autore un organizētāja režisore Velga Līce, veicot dalībnieku apzināšanas, iedrošināšanas un iedvesmošanas darbu, laikam taču rēķinājās ar atsevišķo ansambļu veikuma neviendabību, tomēr bija pārliecināta par šī festivāla svētību. Tas, ko redzējām, visdrīzāk dēvējams par digitālo teātri, katrs tēlotājs savu lomu veido, izmantojot Zoom platformu datorā. Taču ir daudz atšķirīgu iespēju, materiālu montējot, un mēs aktieŗus ieraugām atšķirīgās vidēs, tiek likti lietā arī dažādi klasiskā un leļļu teātra paņēmieni, izmantoti animācijas, kino un digitālās grafikas formāti.
Velga Līce pati sevi jokojoties dēvē par Pitona vecmāmiņu. Viņas radošajā biografijā ļoti nozīmīga daļa saistīta ar savulaik Dobelē 25 gadu gaŗumā rīkoto jauniešu teātŗu festivālu Pitons. Tās patiešām bija neaizmirstamas dzirkstošas enerģijas un jaunu, aizrautīgu skatuves spēku pulcēšanās. Tagad pēc ilgāka pārtraukuma Velgai bija svarīgi atgādināt Pitona ideju. Jo arī šodien viņas ieskatā svarīgākais ir satikties, draudzēties, satuvināties, nevis sacensties vai mēroties spēkiem.
Nu var droši teikt - Pitons ir dzīvs, tas tagad atdzimis jaunā elektroniskas saziņas formātā. Nenoliegsim, ka Velgai Līcei un visi viņas technisko palīgu komandai festivāls tiešsaistē bija ne tikai milzīgs izaicinājus, bet arī nopietns pārbaudījums. Režisore saka: Apgrūtinājumu radīja arī pulksteņa laika atšķirību starp notikumu vietām. Latvijā festivālu sākām plkst. 16.00, kad Birmingemā bija 14.00, bet Losandželosā un Sanfrancisko 6.00 norīta. Tātad - vienlaicīgi agras brokastis, pusdienas un launags!
Kā jau festivālā klājas, darbojās arī žūrija, kuŗas galvenais uzdevums bija kuplo dalībnieku pulku uzmundrināt, rosināt izpausties spilgtāk, drosmīgāk, turpinot iedziļināšanos tēlu raksturos un izpausmēs. Bezgala vērtīgi bija režisores Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētās profesores Ainas Matīsas smalkjūtīgie ieteikumi, pacilājoša kinorežisora Jāņa Streiča jūsma par jauniešiem, kas nodevušies teātŗa mākslai. Šai profesionāļu sabiedrībā bija gods darboties arī man, šo rindu autorei.
Par to, ka šis e-festivāls ir notikums ar plašu skanējumu un, domājams, arī turpinājumumu vēl kādām citām jaunām ierosmēm, sarīkojumu atklājot runāja Pasaules latviešu amatieŗteātŗu savienības valdes locekle Māra Lewis no ASV un Latvijas amatieŗteātŗu asociācijas valdes locekle Astra Kacena.
Tagad īsumā par to, ko skatītājiem un žūrijai piedāvāja teātŗa entuziasti.
Ar izteiktu mūslaika gara un noskaņu iemiesojumu uzrunāja Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Studentu teātŗa un Ozolnieku Jauniešu teātŗa kopdarbs - A. Hirša stāsta Pazudušie cilvēki kinoversija Astras Kacenas režijā. Tukšas ielas, pa kādam nejaušam gaŗāmgājējam, tukši tramvaju vagoni, varonis klīst pa neglītiem pagalmiem, meklējot kaut kādu mistisku adresi. Visapkārt valda tukšums, vientulība, vienaldzība, cilvēku sejas paslēptas zem maskām... Ne tikai skumji, pat drāmatiski.
Savukārt trīs ļoti jaunas aktrises no Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolas teātŗa, ko vada režisors Reinis Vējiņš, izrādē Trīs draudzenes meklēja vērtības, kas gadu gaitā nemainās. Un arī tos priekšstatus par dzīvi, kas mainās. Aktieriski grūti uzdevumi izvēlētajai tuvplānu spēli, bet patiesi simpātiska vēlme problēmām, ko sagādā ( vai sagādās) dzīve.
Losandželosas teātris Holivudas koferis Dziesmas Teteris režijā piedāvāja izrādi Pārsteigums. Visai nevainīga raksturu spēle, pasniedzot anekdotisku joku, kas tika papildināts ar vizuāliem animācijas efektiem.
Daudz prieka sagādāja Sanfrancisko Jaunais teātris, ka režisores Māras Lewis vadībā iedzīvināja K. Štrāles Dreikas ludziņu Šķīstības solījums. Tajā darbojās trīs atšķirīgu raksturu mūķenes, pati režisore klosteŗa priekšnieces lomā. Katra ar savu dubulto morāli, ar saviem sievišķīgiem noslēpumiem, vārdos sludinot uzticību ticības baušļiem, kas sen jau pārkāpti... Īstena komēdija asprātīgā un gaumīgā atveidojumā.
Arī Birmingemas Mazā teātŗa sniegums uzrunāja ar asprātību un labu technisko īstenojumu. Ingmāra Čaklā izveidotais un iestudētais stāsts Pateicības dienas tītars, kuŗā piedalījās kupls tēlotāju pulks, ļāva pasmaidīt par personāža raksturiem, viņu padomiem kulināros jautājumos - kā gatavot tītara cepeti. Un priecāties par smieklīgām detaļām un savstarpējām saspēlēm lodziņam ar lodziņu.
Kad redzēto analizējām, abi mani žūrijas kollēgas atzinās - šis ar atjautību un vieglumu pasniegtais priekšnesums radījis īstenu kāri pēc skaisti brūni izceptā putna...
Attālināti strādājot, režisore Astra Kacena vienā darbā bija apvienojusi tēlotājus no Ozolnieku Jauniešu teātŗa studijas un puisi no Birmingemas. Izrāde Tfu, tfu, tfu! absurda teātŗa estētikā bija spēle ar vārdiem, to nozīmēm un līdzībām. Un aktieŗu savstarpējais atsvešinājums atgādināja par vēl kādu mūsu laikmeta slimību - nespēju saprasties.
Rīgas Pārdaugavas Bērnu un jauniešu centrs REVEDO rādīja iestudējumu Kaķi Velgas Līces režijā. Vērienīgais vēstījums par notikumiem un attiecībām dzīvnieku pasaulē tika izstāstīts, izmantojot animācijas paņēmienus. Aiz kaķu sejiņām nepārprotami bija nojaušami cilvēku raksturi, viņu konflikti un intrigas.
Patiesu prieku par patstāvīgu radošu darbu un oriģinālu pieeju apliecināja Laipēdas Karalienes Luīzes jauniešu centra studija Trepsė sniegums. Tas bija režisores Rimutes Svītītes (Svytyte) vadībā darinātas divas animācijas filmas Ziemsvētku pasaka un Jonukas ir Grėtutė. Pirmā darba autore - astoņgadīga meitene, otrā - puisis pusaudža gados. Sirsnīga un vienkārša sižeta atklāsme kā vienā, tā otrā. Un bērnības pasaules sirsnīgais valdzinājums.
Pārrunās pēc astoņu izrāžu noskatīšanās piedalījās žūrija, iestudējumu režisori un ansambļu pārstāvji. Valdīja ne tikai sirsnība un labvēlība, arī sapratnes par kopīgi darāmo darbu. Lieki piebilst, ka visi runātāji izteica cerības reiz taču satikties klātienē ne vairs datora ekrānā.
Režisore Aina Matīsa uzteica diasporas ansambļu dalībniekus par labu un tīru latviešu valodu, teikdama: Kamēr būs latviešu valoda, būs arī tauta!
Pitons savā jaunajā e- festivāla veidolā apliecināja daudz dažādu radošu iespēju, kā uzrunāt skatītāju arī tad, kad jādzīvo ārkārtējos apstākļos.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
