"Par visu vairāk mani interesē kustība”
Ar fotomākslinieci, fotokluba „Rīga” māksliniecisko vadītāju Eiženiju Annu Freimani sarunājas Gundega Saulīte    20.10.2015

 

 

Raiņa jubilejas gada sarīkojumu piedāvājumā itin organiski un veiksmīgi iekļāvusies fotomākslinieces Eiženijas Annas Freimanes izstāde "Pastāvēs, kas pārvērtīsies", tā iekārtota Rīgas Centrās bibliotēkas Daugavas filiālbibliotēkā. Izstādīti fotodarbi, kuŗos fiksēti mirkļi no Raiņa darbu iestudējumiem Latvijas teātŗos dažādos laika posmos. Te ir melnbaltie attēli no  Imanta Kalniņa operas „Spēlēju, dancoju” (1977), no J. Mediņa operas „Uguns un nakts” (1995), te arī krāsainās digitālās fotografijās tvertas ainas no šīs sezonas novitātes „Uguns un nakts” iestudējuma Nacionālajā teātrī. Izteiksmīgi, tēlaina un dziļa zemteksta pilni momenti, fascinējoši portreti liecina par gadu gaitā izkoptu tieksmi uz lakonisku izteiksmību un galēju precizitāti. Arī par talantu tvert mirkļa būtību un atklāt to skatītājiem, par bezgalīgu skatuves mākslas mīlestību.  Turklāt izstādes koncepts, kas formulēts nosaukumā citētajā frazē, runā ļoti izteiksmīgi – mūsu priekšā atklājas Raiņa tēlu gaita cauri laikiem, kuŗos mainījies ietērps, atribūtika, bet vienojošais palicis varoņu suģestijas spēks.  

 

Visu šo bagātību savā fotoarchīvā sakrājusi Eiženija Anna Freimane. Esam pazīstamas kopš skolas gadiem Rīgas 3. vidusskolā un neskaitāmiem operas un baleta izrādēs pavadītiem vakariem savos pusaudžu gados. Tikai vēlāk uzzināju, ka ar baletu Eiženiju saista visciešākā „asinsradniecība” – viņa ir slavenās latviešu balerīnas Annas Priedes un dejotāja, arī fotografa Leonīda Freimaņa meita. Un kāds gan brīnums, ka viņa izveidojusies par vienu no labākajām mūsdienu skatuves mākslas un mākslinieku fotografēm. 

 

Izstādes atklāšanā Daugavas bibliotēkā Eiženija Anna, norādot uz darbiem, kas ataino Operas un Nacionālā teātŗa iestudējumus, sacīja: „Ir jau tiesa – mēs katrs nākam no savas bērnības. Es bērnībā dzīvoju mājā pretī Bastejkalnam. Kad iznācu pa parādes durvīm, pa labi bija Opera, kur strādāja mana mamma, un pa kreisi – Nacionālais, tolaik Drāmas teātris, kur spēlēja mana tante – tēva māsa aktrise Lidija Freimane. Atceros sevi kādā svētdienas rītā, kad, izgājusi no mājas, iegrimu dziļās patstāvīga cilvēka pārdomās – uz kuŗu teātri man šodien doties? Un tagad manā izstādē arī ir gan Opera, gan Nacionālais teātris.”

 

Kad tu pati pirmo reizi paņēmi rokās fotoaparātu?

 

Pēc skolas beigšanas. Līdz tam man šķita – fotografija nav domāta man. Pagāja neilgs laiks, un sapratu, ka varētu pamēģināt. Sāku mācīties tieši operā. Atceries, mūsu operas draugu pulkā bija meitene Lilita Bunde, viņa rādīja savus izrādēs „noķertos” uzņēmumus, un es nodomāju – es jau arī varētu… Profesiju vēl nebiju izvēlējusies, zināju tikai, ka vēlos darīt kaut ko radošu, kas nav ikdienas rutīnas darbs. Un kad tante man jautāja, ko es gribu darīt, atbildēju – kaut ko ar fotografiju. 

 

Vai tas, ka tavs tēvs bija atzīts fotografs, neietekmēja izvēli? 

 

Nē, bet, kad es savu izvēli biju izdarījusi, uzrakstīju tēvam vēstuli uz Kijevu, kur viņš dzīvoja. Viņš mani uzaicināja pie sevis, uzdāvināja  savu fotoaparātu, parādīja, kas ir diafragma, kas ekspozicija, ļāva izdarīt pirmos uzņēmumus, parādīja arī, kā bildes jākopē un pat atdeva man līdzi uz Rīgu savu mazo palielinātāju. Tā īpaši viņš mani nemācīja, tikai teica: „Tu tagad zini, kas ir kas, tad nu strādā!”  Patiesībā jau tā ir – fotografijā tik daudz ko nozīmē prakse! Sākumā  biju iedomājusies – varbūt varu kopēt bildes, varbūt retušēt vai kaut ko citu darīt laboratorijā. Bet citi ļaudis izdomāja, ka es varu fotografēt. 

 

Kā sākās tavas darba gaitas?

 

Fotografa vietu brīvu nebija, sākumā nācās pastrādāt Latvijas Teātŗa biedrībā par uzskaitvedi, tad par grāmatvedi. Paretam tiku arī uz Operu, uz izrāžu mēģinājumiem, es turpināju mācīties. Tolaik Teātŗa biedrība izdeva Rīgas teātŗu programmas grāmatiņu desmit dienām, tur trūka baleta bilžu un Ābrams Šmuškēvičs, programmas sastādītājs un redaktors, zinādams par manu aizraušanos, aicināja, lai nesu viņam. Programmiņās parādījās manas bildes. Es vēl tagad dažreiz sapnī nesu Šmuškēvičam savas fotografijas… Protams, sākumā fotografēt teātŗos man bija bail, jo tā taču ir liela atbildība. Bija tāds fotografs Kārlis Tilgalis, un kad man iedalīja fotografēt perifērijas teātŗus, viņš mani pirmo reizi aizveda gan uz Liepāju, gan Valmieru. Pats bija beidzis darba gaitas Teātŗa biedrībā, bet mani aizveda, iepazīstināja ar teātŗa vadību, tā es iesāku.

 

Izskatās, ka tavā dzīvē likumsakarīgi balets savienojies ar foto? 

 

Jā, tas bija liktenīgi. Var jau domāt, ka baletu izraudzījos tāpēc, ka mana mamma ir balerīna, bet viņa galīgi nebija vainīga pie tā, ka izvēlējos šo ceļu.  Mamma tai laikā jau bija beigusi skatuves gaitas, viņa man dažreiz ir pozējusi, taču fotografēties mammai nepatika.  Patiesībā arī mans tēvs, būdams fotografs, arī nevirzīja mani pretī šai profesijai, kaut gan viss iesākās ar viņa svētību…

 

Skatuves gaismas – tās jau ir īpašas. Ar tām jārēķinās, ar tām jāsadzīvo. Atceros, reiz baleta izrādes aizkulisēs dejotājs Alfēds Spura noteica: „Redz, cik tev grūti, jānoķeŗ kustība!” Bet man jau tieši kustība patīk, jo statiskas bildes nevaru ciest. 

 

Tavs fotoarchīvs tātad veidojies vairāk nekā 40 gadu gaŗumā?

 

Gadu skaitlis ir biedējošs! Baletā tik ātri šodiena kļūst par vēsturi. Es arvien esmu fotografējusi ar apziņu, ka tas kādreiz noderēs. Baletu jau fotografēja arī citi . Mūsu Operā priekškaram bija slavenā „actiņa”, pa kuŗu varēja no skatuves paskatīties zālē. Es ievēroju, ka slavenais fotomākslinieks Žanis Legzdiņš to fotografēja, nodomāju: es tad  ne, viņam jau tas būs. Muļķīgi, vajadzēja pašai bildēt, tagad tāda kadra man nav. Toties man ir dažādu paaudžu baleta mākslinieki, ir arī lielās pasaules slavenības, piemēram Māris Liepa. Ir arī Michails Barišņikovs savā slavenajā lēcienā no „Dona Kihota”, tepat uz mūsu Rīgas skatuves.

 

Šoruden, kad Nacionālajā operā izveidoja Kārļa Zariņa jubilejai veltītu fotoizstādi, tajā bija vairāki mani darbi. Un man ir gandarījums, ka tie noderējuši.

 

Tagad arī ar fotoaparātu labprāt iegriezies drāmatiskajā teātrī, izstādē skatāmi tavi darbi – ainas no „Uguns un nakts” jaunā iestudējuma Nacionālajā teātrī. 

 

Man tomēr vislabāk patīk fotografēt teātri – drāmatiskās izrādes vai operu, baletu. Tur ir sižets, spilgti momenti, tur var izveidot drāmaturģiju. Attēla kompoziciju radīt ir grūtāk, bet tas ir interesanti. Aktieŗi arī ir tik atšķirīgi.  Man ir sacījuši: tu tak to baletu zini, tev nebūs grūti nofotografēt. Bet katrs solists jau dejo savādāk. Kā mainās sastāvs, tā iznāk citādi, katram kaut kas padodas labāk. Izrāžu kadri ir jāķeŗ mūzikā, es cenšos ieklausīties –  ja dejotājs pats izdejo mūziku, tad sanāk. Līdz ar to var teikt, ka es dejoju viņam līdzi, elpu aizturējusi, gaidu īsto momentu.

 

Šogad izcilajai balerīnai Annai Priedei apritēja 95. gadskārta. Tu un tava māsa Alla gādājāt par to, lai atmiņas par viņas mākslu vēl dzīvotu skatītāju apziņā – sarīkojāt Teātŗa mūzejā piemiņas vakaru ar izstādi, bija arī atmiņu pēcpusdiena Intas un Imanta Ozoliņu mākslas galerijā Jūrmalā. 

 

Tagad klasiskais balets ir stipri mainījies. Man, protams, tuvāks ir tas balets, kādu dejoja mamma. Tagad priekšplānā ir izvirzījusies spoža technika, un dejotāju novērtē pēc tās. Bet tas jau uz skatuves nav galvenais! Anna Priede dejoja ar dvēseli, tā bija viņas dejas būtība. Gribējās plašākam skatītāju lokam parādīt mammas uzņēmumus, atgādināt par viņas personību. Manā rīcībā bija arī tēva fotofilmas, kuŗās pēckaŗa gados viņš uzņēmis baleta izrādes.

 

Kas būs tava nākamā izstāde?  

 

Grūti pateikt. Iespējams, turpināšu Raiņa temu, jo man ir bildes no „Zelta zirga” gan operā, gan Dailes teātŗa izrādē, gan vēl citiem Raiņa uzvedumiem. Mana personiskā archīva materiālos vēl ir daudz kā vērtīga.