"Nu, tad, brāļi, knaši, knaši!"
Ligita Kovtuna    24.04.2018

 

„Tuvāko trīs gadu laikā valsts pārvaldei ir jāīsteno "nulles birokratijas" principi – jāatsakās no nevajadzīgas birokratijas un jāvirzās uz mazas un analītiskas valsts pārvaldes modeli.” Tāds ir Valsts kancelejas (VK) direktora Jāņa Citskovska pieteiktās reformas mērķis. Pāris mēnešus pēc plānotās reformas izklāsta Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē VK direktors gan atzina, ka reforma norit lēni, ka reizēm griboties visu mest pie malas. J. Citskovskis vēl nav galīgi paguris un neesot atmetis ar roku mērķim izskaust valsts pārvaldē liekus procesus un rēgulējumus, samazināt iekšējo un ārējo administrātīvo slogu un izmaksas. Birokratiskais aparāts gan nevēlas, ka to iznīcina. Par savu pieredzi pastāstīju Latvijas lielākā laikraksta Latvijas Avīze (LA) žurnālistei Mārai Libekai, kuŗa uzdeva konkrētus jautājumus Jānim Citskovskim, kā arī SIF – ārzemju latviešu aktīvistiem labi zināmā Sabiedrības integrācijas fonda padomes priekšsēdim, Jelgavas domes priekšsēdim Andrim Rāviņam. Tātad – mans stāsts.

 

"Rūgtu pieredzi baudījušie kollēgas, kam pastāstīju savu stāstu par sadarbību ar Sabiedrības integrācijas fondu, man teica: "Dullā, vai tu gribi nemitīgas kontroles uz savas ādas? Un lai tu vispār vairs nedabū nekādu financējumu?!" Skaidrs, ka negribu kontroles un gribu uzvaras projektos, bet klusēt arī nevaru, tāpēc gribu dalīties pavisam konkrētā pieredzē. Ja nolemjat piedalīties konkursā, ko izsludinās SIF ar Kultūras ministrijas starpniecību, projekta tāmes ailītē "administrātīvie izdevumi" noteikti paredziet naudu, pirmkārt, grāmatvedim vai finanču konsultantam, otrkārt,  juridiskajam konsultantam vai labāk – administrātīvajās tiesībās rūdītam advokātam. Tāpēc, ka nezināšanas un nevaļas dēļ jūs taču nespēsiet iedziļināties līgumos uz neskaitāmām lapām, finanču/grāmatvedības, kā arī fonda darbinieču birokratiskās jaunrades rosinātās niansēs. Mēs naivi domājam, ka projekta īstenošanā galvenais ir tā saturs. Nekā! Īstenot projekta saturu ar visiem komandējumiem, intervijām, faktu vākšanām un iemūžināšanām, saistošiem izklāstiem utt. ir viens nieks salīdzinājumā ar to, kas jārada, jāfiksē, jāpamato, birokratiski jāietērpj un vēl jāuzmin, rakstot finanču pārskatu. Rodas sajūta, ka tev jāaizstāvas pret aizdomām valsts izlaupīšanā.

 

Tātad – aizvadītā gada 20. jūnijā SIF padome apstiprināja Latvijas valsts budžeta financētās mērķprogrammas "Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai diasporai" projekta konkursa rezultātus un pieņēma lēmumu par 8198,78 eiro piešķīrumu Eiropas latviešu laikraksta Brīvā Latvija projektam, kas tā arī saucas – "Sabiedriski nozīmīga satura veidošana diasporai". Projekts saņēma 41 punktu no 45 iespējamiem – tātad novērtēts kā labs projekts. Piebildīšu gan, ka projekta īstenošana jau bija sākusies. Projekts tika izsludināts gada sākumā, un saskaņā ar noteikumiem (kas fiksēti līgumā ar SIF) tas sākās 1. jūnijā un turpinājās līdz 31. oktobrim. Taču pats līgums tika parakstīts 2017. gada 7. augustā, tātad pašā gada vidū. Tā apjoms – 32 lappuses, no kuŗām deviņas lappuses – pamatlīgums, pārējais – projekta pārstāsts ar pielikumiem. Pirmo reizi mūžā saskāros ar tik apjomīgu līgumu.

 

Loģiski, ka dzīvē projekta īstenošana jau ritēja pilnā sparā, jo projekta kulminācija – vērienīgais sarīkojums "Eslingena – 70" notika no 15. līdz 18. jūnijam. Biļešu un viesnīcu rezervēšana, kā arī attiecīgie publicitātes materiāli līdz lēmumam (kur nu vēl līguma noslēgšanas datumam!) jau bija notikuši fakti. Jau bija ieguldīta nauda, jo laikus jāpērk biļetes un jārezervē viesnīcas, lai būtu lētāk. Turklāt ziņas apstiprinājums par atbalstīto projektu no SIF pienāca 2. jūnijā. Tad sākās precīzēšana un papildināšana, ko redakcija tūlīt veica, un visu SIF arī apstiprināja. Tad sekoja vēl biežas sarakstes ar SIF, tika atvērts konts Valsts kasē utt., līdz 1. augustā kontā tika ieskaitīti avansa līdzekļi, kā norunāts līgumā – 80% apmērā. Par visu paveikto tika iesniegts pārskats 22. novembrī (līgums paredzēja – ne vēlāk kā līdz 30. novembrim). Saturiskā atskaite acīmredzot nekādus jautājumus neraisīja – netika ziņots ne labs, ne slikts. Bez rēgulārām publikācijām avīzē vēl arī izdota grāmata "Atmiņas par Eslingenu". Diemžēl prieki ar to beidzās. Kā izrādās, administrātīvo izdevumu ailītē tāda grāmatas izdošana neiederas. Tur, kā vēlāk SIF darbinieces ieteica, jāparedz telefonsarunas, degviela braucieniem utt. Tātad mums savā aizņemtībā būtu "jāknibina" laukā no telefonsarunu rēķiniem tās, kas attiecas tieši uz konkrēto projektu?!

 

Procedūra, kas sākās ar finanču pārskatu, ir prātam neaptverama birokratijas paraugstunda. Dokumentu aprite aizņem biezāko mapi, kāda manā izdevējdarbībā ir savākusies. Tika apšaubīts un aizdomīgi pārprasīts it viss, bet paši interesantākie bija papildu dokumentu pieprasījumi, kas sekoja nerimstošā straumē. Īsta birokratiskās jaunrades laboratorija! Citēšu tos precīzi no mūsu sarakstes ar SIF. Tātad: 1) sniegt paskaidrojumu, kā tika aprēķināta komandējuma nauda uz Vāciju (kas tad to nezina, saskaņā ar attiecīgiem Ministru kabineta noteikumiem); 2) norādīt atbildīgās personas parakstu (kā to var "norādīt"?); 3) uz grāmatvedības un pamatojošo dokumentu oriģināliem (!) "iesniegt apliecinājumu, ka tas ir paveikts"; 4) iesniegt grāmatvedības kontu plānu; 5) iesniegt grāmatvedības polītiku, kuŗā atrunāta projektu uzskaite; 6) iesniegt, kādā programmā strādā grāmatvede; 7) iesniegt autoratlīdzības aprēķinu un publikāciju "pieņemšanas nodošanas" aktu; bet pats "krāšņākais" – 8) darba laika uzskaites tabeles! Šai vietā iedomājos savu kollēgu žurnālistu sejas, jo skaidrs, ka ir raksti, kas top pusstundā un kas – dienām un nedēļām. Turklāt žurnālisti bija līgti uz autoratlīdzības pamata, tātad – strādāja nevis "brīvajā režīmā", bet gan atkarībā no tā laika un notikumiem, kas risinās projekta satura diktētajos laikos (piemēram, Eslingenas svētki, Eiropas Latviešu apvienības divu dienu kongress u. c.). Lai negarlaikotu lasītāju, nesākšu stāstīt, cik reizes tika pārprasīti kontu pārskati un kādi vēl dīvaini jautājumi uzdoti.

 

"Pārdzīvoju" arī divu SIF darbinieču vizīti redakcijā, kas bija pavisam korrekta. Tādējādi pat tika samazināta tā naudas summa, kas no trūcīgā un apšaubītā avansa vēl jāatmaksā atpakaļ Valsts kasē. Jā, vēl taču nepateicu, ka atlikušos 20% SIF atteica izmaksāt. Un tomēr – 186,10 eiro ir jāatmaksā (no sākotnēji "piespriestā" 441,43 eiro). Tātad ar visu mūsu brīnišķīgo un vērtīgo projektu esam vēl iedzīvojušies parādos? Nolīgu profesionālu advokāti, kuŗa palīdzēja sastādīt iebildumu vēstuli ar SIF lolotās birokratijas nepilnībām. Bet ko saņēmām atbildē? Te, līdzībās runājot, gribu pastāstīt kādu stāstu no vecajiem padomju laikiem. Tolaik dzīvoju Pļavniekos, man bija mazi bērni, kuŗi gāja spēlēties mikrorajona smilšu kastē. Kāds iniciātīvas bagāts namu pārvaldes darbinieks bija parūpējies, lai mazās smilšu kastes pašā vidū ieliek smagas metalla šūpoles. Tādas, ka, tajās šūpojoties, var traumēt bērnus, kuŗi spēlējas smiltiņās. Uzrakstīju iesniegumu ar lūgumu steidzami novākt un saņēmu atbildi – "komisija apsekoja smilšu kasti un konstatēja, ka smiltis tajā ir pietiekamā apjomā"…

 

Apmēram tāda bija SIF projektu vadītājas Lienes Jēkabsones sastādītā un SIF priekšnieces Aijas Baueres parakstītā atbilde, proti, tika cītīgi pārstāstīta visa notikumu (lasi – sarakstes) gaita. Bet neviena vārda par vēstulē minētajām būtiskajām iebildēm, nemaz nerunājot par atbildēm uz būtiskiem jautājumiem.

 

Ko ar visu to gribu teikt? Mīļie, birokratija mūsu valstī zeļ un plaukst. "Policejiskums", neuzticēšanās, burtakalpība būs mūsu uzticamie pavadoņi, ja vien paši to pieļausim.

 

Rudenī Saeimas vēlēšanās es noteikti balsošu par to partiju, kas programmā pavisam konkrēti minēs to, ka ir identificējusi birokratijas uzbrukumu konkrētās jomās, un parādīs iespējas, kā pret to cīnīsies.

 

Mūsu redakcijas administrātore Solvita Pavloviča piebilst: "SIF lēmums ne tikai neizmaksāt mums pienākošos 20%, bet uzlikt vēl naudas sodu man bija šoks. Sadarbojoties ar citām iestādēm projektu jomā, papildinājumu un precīzējumu prasīšana pie atskaitēm līdz šim saistījās ar atskaites pilnveidošanu, nevis šķēršļu joslas radīšanu, lai beigās, pie finiša taisnes esot, tev iedotu ar "bomi pa galvu", noraidot."

 

Ko par šo birokratiskās jaunrades laboratoriju saka SIF izpilddirektore Aija Bauere un Andris Rāviņš?

 

A. Bauere ar SIF sabiedrisko attiecību speciālistes Daces Zariņas-Zviedres starpniecību LA informēja, ka vidēji gadā fondā notiek desmit piecpadsmit auditi – gan fonda iekšējās revīzijas, gan arī no ārpuses. Tās esot dokumentu revīzijas, projekta īstenotāji netiekot izvaicāti. Revidenti pārliecinoties, kā tiek īstenoti attiecīgie projekti, vai ir nodrošināts finanču izlietojuma caurspīdīgums, vai ievērota pareizā metodika, vai nav radušās kādas nelikumības ar iepirkumiem... Papildus tam arī Valsts kontrole veic valsts finanču izlietojuma revīzijas. 

 

A. Rāviņš neuzskata, ka fonds liktu sprunguļus riteņos ar pārmērīgām birokratiskajām prasībām: "Šogad fondam ir pāris tiesvedības, kuŗās tas cenšas atgūt naudu, kas tērēta neatbilstoši likumam. No vienas puses, cilvēkiem nepatīk birokratija, bet, no otras puses, fonds apsaimnieko ne tikai valsts budžeta naudu, bet arī ārvalstu piešķirto financējumu, un mums jābūt ļoti uzmanīgiem tēriņu uzraudzībā."

 

Fonds formāli atrodas Ministru prezidenta Māra Kučinska pārraudzībā, bet par šo situāciju viedokli tika uzticēts paust Valsts kancelejai. VK direktors J. Citskovskis tika iepazīstināts ar manu pieredzi saskarsmē ar birokratiju, tomēr kanceleja norādīja, ka tā nesniegs vērtējumu par konkrēto projektu – tas nebūtu korrekti, jo šai iestādei neesot nedz kompetences to darīt, nedz visu faktu. Tāpēc VK viedoklis esot attiecināms uz kopējo situāciju Eiropas un valsts atbalsta instrumentu apgūšanas jomā. Un, proti – VK direktors uzskata, ka atklātie neizpratnes dēļ vai ar nodomu paveiktie pārkāpumi (līdzekļu tērēšana neatbilstoši mērķiem, atskaites dokumentu viltošana, projektu izpilde neatbilstošā kvalitātē vai termiņu neievērošana u. c.) dažādos projektos bijuši par pamatu tam, ka valsts institūcijas, kas atbild par šādu projektu izstrādi, "pārapdrošinās", mēģinot izdomāt tādus noteikumus, nosacījumus un atskaišu formas, kas samazinātu pārkāpumu iespējas.

 

J. Citskovskis: "Galarezultātā cieš visas puses – valsts nodarbojas ar pārlieku birokratiju, godīgie komersanti vai nevalsts organizācijas cīnās ar pārmērīgām barjērām, administrātīvie līdzekļi tiek tērēti neefektīvi, savukārt izvirzītie mērķi netiek sasniegti. Minēto situāciju nevarēs atrisināt ātri, bet valsts pārvaldes pusei ir lielākā atbildība, attīstot saprotamus, paredzamus, iespējami labvēlīgus spēles noteikumus, kas veicinās komercdarbību un uzlabos iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Nevalsts organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome Sabiedrības integrācijas fondu vairākkārt lūgusi vienkāršot procedūras citā no valsts budžeta līdzekļiem financētā programmā ("NVO fonds"), kuŗā projektu īstenotāji ir saskārušies ar līdzīgām situācijām un par to informējuši valsts pārvaldes institūcijas."

 

Valsts kanceleja sola, ka tā uzraudzīs iesniegto priekšlikumu virzību un to, lai tiktu sasniegts rezultāts, tātad samazināta birokratija.

 

Bet, kamēr auditi tiks veikti, tikai iepazīstoties ar iesniegtajiem dokumentiem, bet neinteresējoties par projekta dalībnieku reālo saskarsmi ar birokratijas jaunajām izpausmes formām, tikmēr iegūtais priekšstats būs birokratiski aizplīvurots un cīņa ar birokratiju turpināsies gliemeža ātrumā.

 

Un tomēr – ūdens ir sakustējies! Pēc publikācijas LA kultūras ministre Dace Melbārde uzrakstīja ziņojumu premjerministram M. Kučinskim. Savukārt SIF – pagarinājis kārtējo projekta "Pilsoniskās līdzdalības veicināšanas programma diasporas NVO darbības atbalstam" iesniegšanas termiņu līdz š. g. 8. maija plkst. 17. Jebšu – diasporas organizācijas vienkārši nav iesniegušas projektus pietiekamā skaitā.

 

Nu, tad, brāļi, knaši, knaši! Sniegsim projektus un raudzīsim uzvarēt birokrātiju!

 

Paldies Mārai Libekai un Latvijas Avīzei par atbalstu!