"Mans bērns man atbild zviedriski, – un tas lauž manu sirdi"
Gunta Neimane    29.05.2018

 

 

Zinu, ka daudzām latviešu ģimenēm, kuŗas audzina savus bērnus ārpus Latvijas, vienmēr aktuāls un gana sāpīgs ir jautājums - kā bērnam saglabāt latviešu valodu? Kā atrast motivāciju sevī, lai pārliecinātu bērnu par to, ka tas būs nepieciešams nākotnē? Kad runāju ar ģimenēm, viedokļi ir gan par, gan pret. Viena mamma teica.: “Kad mans bērns man atbild zviedriski, tas lauž manu sirdi”, cita apgalvoja, ka latviešu valoda viņas bērnam nākotnē nebūs vajadzīga, jo : “Vecmammu Latvijā nav, ar citiem latviešu radiem sakarus neuzturam.” Trešā pārliecinoši piebilda, ka, iemācot vēl vienu valodu, tas ir kā dot bērnam vēl vienu augstskolu, turklāt par velti. Diskutējot un pārspriežot, atcerējos Vairas Vīķes-Freibergas Stokholmas latviešu skolas 60.gadu svinību video uzrunā minēto faktu par sastaptajiem latviešu izcelsmes polītiķiem, kuŗi nožēlo, ka nav iemācījušies latviešu valodu. 

 

Es saprotu - vieniem tas ir pārdzīvojums, citiem – apzināta izvēle. Katrai ģimenei ir savs dzīves stāsts un tiesības uz savu izvēli.

 

Lai kādi būtu iemesli, kāpēc esam izvēlējušies pārcelties, mūs, latviešus, vieno latviešu valoda. Kā to saglabāt?

 

Esmu dzirdējusi latviešu bēgļu stāstus, viņi atceras, ka pirmos dzīves gadus mājās runājusi tikai latviešu valodā, zviedru valodu apguvuši skolā. Viena daļa no nesenajiem iebraucējiem ar saviem bērniem mājās konsekventi runā tikai latviešu valodā, citi – apmeklē latviešu sestdienas vai svētdienas skolas, vēl citi piesaka savus bērnus Zviedrijas valsts piedāvātajai un financētajai dzimtās valodas apmācībai skolā.

 

Mājas valodas jēdziens un apmācība Zviedrijā tika ieviesta 1968.gadā. “Mājas valoda” pastāvēja līdz pat 1996.gadam, kad tika nomainīta pret nosaukumu “dzimtā valoda”. Saskaņā ar likumu, skolēnam vienreiz nedēļā vienu stundu ir tiesības apgūt dzimto valodu. Ja skolēns dzīvo Zviedrijā mazāk nekā četrus gadus, viņam tiek piešķirta palīdzība mācībās dzimtajā valodā citu priekšmetu apguvei vienu stundu vienreiz nedēļā. Lai skolēnam būtu tiesības saņemt dzimtās valodas apmācību, pašvaldībā ir jābūt vismaz pieciem skolēniem, kuŗi runā attiecīgajā valodā. 

 

Par dzimtās valodas apguves lietderību tiek lauzti šķēpi kopš tās ieviešanas. Kad Facebook sadaļā “Latvieši Zviedrijā” biju ielikusi informāciju par pieteikšanos dzimtās valodas apmācībai, viens no latviešu valodas apguves lietderības skeptiķiem komentēja: „Ko ņemas ar latviešu valodu, labāk, lai bērns mācās zviedru valodu!”

 

Jautājumi, kuri saistībā ar dzimto valodu atkal un atkal tiek uzdoti: cik lietderīgi ir ieguldīt līdzekļus, lai iebraucēju bērni papildus apgūtu savu dzimto valodu? Varbūt tiešām noderīgāk būtu pastiprināti apgūt zviedru valodu, lai ātrāk iekļautos zviedru sabiedrībā un izglītības sistēmā? Vai izmaksas, kas saistītas ar dzimtās valodas apguvi ir samērojamas ar efektivitāti, ko apmācības sniedz? 

 

Huddinges pašvaldības dzimtās valodas nodaļas direktora vietnieks Thomas Lindgren apgalvo: “”Dzimtās valodas apmācība, manuprāt, ir investīcija nākotnē, jo “globalizētajā pasaulē” vairāku valodu prasme veicina katra indivīda un Zviedrijas kontaktu paplašināšanu. Turklāt – zinātniskie pētījumi apliecina, ka spēcīga dzimtās valodas prasme ir labs pamats zviedru valodas apguvei.” 

 

Pagaidām grūti kaut ko teikt par manu audzēkņu latviešu valodas zināšanu noderību nākotnes biznesa pasaulē, vienīgi varu apgalvot, ka visi, kas mācās latviešu valodu, sekmīgi tiek galā ar Zviedrijas mācību programmu. Daudzi no viņiem runā trīs, četrās un pat piecās valodās. 

 

Vecākiem svarīga motivācija valodas saglabāšanai ir emocionālais un identitātes aspekts. Painteresējos, ko vecāki dara, lai radītu saikni ar valodu? Piemēram, divpadsmitgadīgās Annas un 15-gadīgā Ērika mamma Inta katru gadu vasarās kopā ar bērniem brauc uz Latviju. Pagājušā vasarā Latvijā, ejot ar bērniem gar jūru Vecāķos, piedzīvojusi neaizmirstamu mirkli: “Bija saulaina, silta diena, saule spīdēja, vilnīši jūrā ņirbuļoja, miers... Es jautāju bērniem, kā viņiem patīk Latvija, un mans dēls man atbildēja: „Kad man būs bērni, es viņus arī vedīšu uz Latviju!” Es sapratu, ka viņi ir uz pareizā viļņa – sajūtu līmenī, un ir kaut kas tāds, kas viņus piesaista Latvijai. Un caur to arī latviešu valodai.” Aira, Rasas (8 gadi), Kristapa (10 gadi) mamma arī runā par emocionālā aspekta svarīgumu valodas apguves motivācijai: “Manuprāt, ir svarīgi iekodēt tās pozitīvās izjūtas, veidojot asociācijas, kas viņus vieno ar Latviju un latviešu valodu.”

 

Ilze Jundze-Lundegran, Latviešu valodas skolotāja Stokholmas komūnā par jaunāko skolēnu svarīgāko motivāciju apgūt latviešu valodu min: mammu, hokeju un... Daini: “Aizbraucot uz Latviju, bērnam patīk lauki un braukt ar traktoru, Dainis vada traktoru, ar Daini ir jārunā latviski. Cits mīl Latviju caur hokeju, citiem valoda saistās ar mīlestību pret mammu , jo tā ir mammas valoda.”

 

Solvitas, Reiņa (5 gadi) un Diensi (3 gadi) mammas stāstījums ir īpaši emocionāls, jo ar valodu viņa saista savu identitāti: “Latviešu valodā es varu pateikt visu. Es nevarēju iedomāties runāt ar saviem bērniem citā valodā, kuŗā es nevaru izteikties pilnīgi pareizi. Es gribēju, lai bērni var sazināties ar omammu un citiem radiem Latvijā.” Solvitas abi dēli runā trīs valodās: latviešu, zviedru un lingala (kas ir tēva valoda). Reinis dzimtās valodas nodarbībās man teica: „Esmu zviedrs un latvietis” un uzzīmēja lidmašīnu – uz viena spārna bija Latvijas un uz otra – Zviedrijas karodziņš.

 

Katrīnai asociācijas ar Latviju saistās ar vecmāmiņu – latviešu valodas prasme ir svarīga, jo, citādi “tas nozīmētu, ka uzvarēja tie, kas okupēja Latviju.”

 

Savukārt Elza, Arta (9 gadi) un Emīlijas (7 gadi) mamma uzskata: “Nerunājot dzimtajā valodā, tu bērnu emocionāli apzodz. Zviedru valodā man pietrūkst mīļvārdiņu emociju paušanai.” 

 

Zviedrijas izglītības sistēmā, sākot no 6. klases, skolēni saņem atzīmi dzimtās valodas priekšmetā, un tas ir viens no “’burkāniem”, kas mudina apmeklēt dzimtās valodas nodarbības.

 

To min arī Signe Rirdance, Didža (12), Uvja (9) un Unas (6): “Mans vecākais dēls ir ārkārtīgi motivēts, ka viņam zviedru skolā ir atzīme par mājas/latviešu valodas zināšanām. Manuprāt, pat, ja tu mājās dzīvo attiecīgās valodas vidē, kā tas ir mūsu ģimenē, bet neapgūsti to skolā, tev trūkst pilnvērtīgas izpratnes pašam par savu dzimto valodu.” 

 

Gatavojoties latviešu valodas diasporas skolotāju konferencei Bergenā, Norvēģijā, pārlasīju latviešu Atmodas darbinieku biografijas un atklāju, ka viņi –Rainis, Baumaņu Kārlis, Barons augstā līmenī pārvaldīja ne tikai latviešu valodas, bet arī vācu, krievu un citas valodas. 

Kad dzirdu sakām, ka latviešu valoda ir maza valoda, es citēju faktu no Latviešu valodas aģentūras mājaslapas, kuŗā teikts, ka no pasaules iedzīvotāju 6700 valodām, ir tikai 200 valodas, kuŗās runā vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju. Latviešu valoda ir viena no tām.