"Mana virtuve ir mans templis”
   03.02.2015

 

Vispirms – Martina Blunos „vizītkarte”, ko mums sniedza viņa Latvijas visslavenākais amata brālis Mārtiņš Rītiņš: „Martins Blunos ir latviešu šefpavārs, daudzpusīga un atraktīva personība. Dzimis un audzis Anglijā, tās zemes TV zvaigzne, gatavojis vakariņas karalienei Elizabetei II un Apvienotās Karalistes premjērministram. Ir ļoti talantīgs un ļoti izskatīgs – viņš vizuāli nedaudz atgādina Raiņa, Lāčplēša un multfilmu varoņa Obeliksa (bez bizītes) pēcteci. Te arī beidzas mūsu līdzība. Jo Martins ir pasaulslavenā futbola kluba Bristol City līdzjutējs, turpretī es atbalstu lielisko futbola klubu Arsenal. Rezultāts šai mūsu spēlē ir 2:0 Blunos labā, jo šefam Blunos ir Michelin zvaigznes, bet šefam Rītiņam pagaidām – O. (Kāpēc tā, izlasiet mūsu laikraksta 2014. gada 24. numurā. – L.K.). Martins šīs divas zvaigznes saņēma par savu pirmo restorānu Lettonie Bristolē, Anglijā, bet, pārceļoties uz Bātu (Bath), rietumos no Londonas, un atverot nākamo restorānu – BLUNOS,  abas zvaigznes viņam sekoja. Tagad viņš ir viens no slavenākajiem Lielbritanijas pavāriem, plaši pazīstams arī ar līdzdalību raidījumā Iron Chef UK un Austrālijas šovā Master Chef.”

 

Janvāŗa beigās Martins Blunos strādāja Latvijā, restorānā Vincents kopā ar savu audzēkni – jauno un talantīgo sous pavāru Tomu Scade. Tātad –trīs pavārmākslas zvaigznes - Blunos, Rītiņš un Scade izveidoja vienotu ēdienkarti, tajā ietveŗot klasisko britu ēdienu Dublin Bay Prawn (Rītiņa interpretācijā), liellopa tartaru ar austeru mērci. (Toma top ēdiens), bet Blunos pasniedza savu slaveno uzkodu – „vārīta ola ar maizes kareivjiem”. Pavāru trio meistarklases pamatēdienā bija ... balodis. Labi audzēts un barots, harmonijas simbols.” Tā, lūk!

 

Pati gan šajās kulinārijas dzīrēs nepiedalījos, taču dabūju baudīt kaut ko vēl jo īpašu – Mārtiņš Rītiņš mani ielaida savā „templī” – restorāna Vincents virtuvē!  Aizsējusies speciālo priekšautu, dodos pie Martina, kuŗš tobrīd savieto uz cepampannas saldumiņus, tādus, ko esmu paradusi pazīt kā bezē cepumus. Slavenais pavārs pats tos pacietīgi izspiež, vienādus kā pērļu virteni, sagaida mani kā senu paziņu – ar buču uz vaiga, – un tūlīt raisās mūsu saruna.

 

Martins Blunos  ir Latvijā labi zināmā mākslinieka Harija Blunava brāļadēls. Kā sarunas gaitā noskaidrojas, uzvārda maiņa uz Blunos notikusi tālab, lai mītnes zemē Anglijā uzvārds būtu labāk saprotams. Senču dzīves līkloči ir raibi – abi brāļi Blunavi vēstures griežos ir palikuši katrs savā kādreizējā „dzelzs priekškara” pusē.  Martina tēvs caur DP nometni Eslingenā nonācis Anglijā, Harijs palicis Latvijā. Abi pēc gaŗiem gadiem pirmoreiz tikās, kad vēl ceļojums uz Lielbritaniju bija jāveic caur Maskavu. Bet vectēvs Jānis bijis Ļeņina apsardzes strēlnieks. Protams, neatgriezies. Aizvadītā gada oktobrī Martins aizvadīja aizsaulē savu māti Venitu, dzimušu Kalniņš, un joprojām atceras viņu ar smeldzošu sirdi. Jo vecāki laulībā nodzīvoja 63 gaŗus gadus! Saikne ar Latviju ģimenē bijusi vienmēr – brālēns vēstulēs stāstījis par Jūrmalu, par Dziesmu svētkiem. Ģimenes pusdienu galdā jo bieži bijusi klimpu zupa. Protams, Martina apziņā bijusi izveidota tā „ideālā Latvija”, par kādu atmiņu stāstus trimdā aiznesa visas aizbraukušo ģimenes. 1991. gadā Martins pirmoreiz atbrauca uz Tēvzemi. Tagad atceras, cik maz bijis cilvēku, kas smaida. Tagad priecājas, ka sastop arvien vairāk smaidīgu cilvēku. „Kā nekā – ekonomika taču iet uz augšu, ir iemesls vairāk smaidīt,” saka Martins. Pats izaudzis angļu vidē. Lai mācītos latviešu valodu, kā pats saka, nebija pārāk daudz motīvu. Nu, droši vien, asinsbalss sauc uz Latviju. Laikā, kad tik daudz cilvēku dzimteni atstāj. Un arī, droši vien, kollēgas Mārtiņa Rītiņa piemērs, kuŗa Vincents jau vairāk nekā 20 gadus veiksmīgi strādā Latvijā. Jautāju sava sarunbiedra domas par Vincenta publiku  - te tā ir ļoti internacionāla. „Jā, nāk daudz krievu, jo viņiem ir nauda. Šie cilvēki nav ļoti atvērti, drīzāk varu teikt – viņi ir tādi salti. Bet publika tiešām ir īpaša – turīgi, smalki cilvēki, kas prot novērtēt augstas klases pavārmākslu. Mārtiņam ir lieliski izdevies šeit apvienot pasaules klases virtuvi ar Latvijas slow food jeb vietējo, ekoloģisko un sezonālo uzturu. Tas ir ļoti svarīgi un ļoti uzteicami. Pats arī šorīt bijis Rīgas tirgū un atzīst, ka te nu ir iegādājams viss, sākot no plaša dārzeņu klāsta līdz gaļai un zivīm. Jautāju, vai arī Martins ir noraizējies par ģenetiski modificētās barības briesmām, kas nāk no Amerikas.

 

„Cilvēki pasaulē arvien vairāk izvēlas veselīgu, ekoloģisku pārtiku, arī Latvijā. Tendence ir tāda pati kā citur  – jāēd veselīgi. Protams, Latvijas platuma grados, kur diena tik īsa un nakts tik gara, vajag spēka ēdienu – latvieši ēd kartupeļus, rudzu rupjmaizi, speķi, kam saprātīgā, nelielā daudzumā tiešām nav nekādas vainas. Jāņos, gada gaŗākajā dienā, taču latvieši ar pīrāgiem grozos iet no sētas uz sētu, lai ēstu, baudītu un sakrātu spēkus gaŗajai ziemai. Tas ir dabiski.”

 

 

Raksta autore kopā ar slaveno šefpavāru,  kollēga Mārtiņa Rītiņa „templī” – restorāna Vincents virtuvē Rīgā 

 

Jautāju par Martina iespaidiem Rīgas ēdamvietās. Viņš ir apmeties labi zināmajos Rados un Draugos, kur gan sanāk tikai pabrokastot restorānā Niklāvs. Tad ar lielu baudu paēdot rupjmaizi un siļķīti (šo vārdu Martins izrunā ar īpašu garšu, pilnīgi bez akcenta!), biezpienu, sezonas salātus un citus Latvijas labumus. Turklāt ir pārliecināts, ka tradicionālie zirņi ar speķi, šķovēti kāposti un citi tradicionālie ēdieni ir jāpiedāvā valsts viesiem – kā savas tautas kultūras sastāvdaļa. Par „globālās” virtuves restorāniem runājot, min Vērmaņdārza Bibliotēka Nr. 1, kur par šefpavāru strādā Rītiņa audzēknis Māris Jansons. 

 

Martina Blunos ģimenes tradicijās ir arī gaŗās svētdienu pusdienas, kad visa ģimene sasēž ap galdu, izbauda ēdienu un runājas. Televīzors tad ir izslēgts, un visi nesteidzīgi bauda kopābūšanu, emocijas un labu ēdienu. Martina dzīvesbiedre Sian ir no Velsas. Auklējot jaunāko atvasi Coco Jasmīnu, sarakstījusi grāmatu Cooking for Coco, tad Cooking with Coco  un nu jau arī Coco Cooking. Tā arī tā pirmā grāmata tapusi – mazā Coco mammai uz vienas rokas, ar otru gatavojot ēdienu*. 

 

„Pavārmāksla ir profesija. Un darbs, smags darbs, ja ar to gribi nopelnīt ģimenei labklājību. Es spēlēju ģitaru, bet nesaku, ka esmu ģitarists. Mans tēvocis glezno un dara to profesionāli. Viņš ir gleznotājs. Mana mamma man vārīja piena klimpu zupu, viņa gādāja, lai ģimene būtu paēdusi, bet viņai neienāca prātā teikt, ka viņa ir pavāre. Te ir tā starpība, vai, gatavojot ēst, tu rūpējies par citiem, vai esi profesionāls pavārs. Mana virtuve ir mans templis, un man ir svarīgi, vai mani klienti ir gandarīti. Un mans restorāns būs pilns, ja cilvēki jutīs šo manu attieksmi. Tā kā tas ir Vincentā.”

 

Martina slavenajā restorānā Lettonie pie sienām bija tēvoča Harija gleznas. Par tām viņš ik mīļu brīdi stāstīja saviem viesiem, tādējādi stāstīdams arī par Latviju. Vecākais dēls nes tēva Leona vārdu, vidējam dēlam doti divi vārdi – Maksis Harijs (par godu tēvocim), paša otrais vārds ir Lauris. Skanīgi, latviski, pārliecinoši. Tāpat kā Martina vārdi: „Kopš 1976. gada, kad sāku strādāt savā profesijā, nekad neesmu teicis, pat ne domājis, - nē, vairāk negribu. Es mācos un eju uz priekšu. Tagad arī Latvijā. Cik tad tālu tā Londona no Latvijas – tikai pāris stundu lidojuma!”