"Man vēl jāuzceļ mūzejs!"
Ligita Kovtuna    12.12.2017

 

 

5. decembrī Rīgā, Mežaparkā, Vācijas vēstnieka rezidencē, kur bija pulcējušies vairāk nekā pussimt viesu, notika Latvijai pagodinošs sarīkojums, kuŗa iemesls – augstais Vācijas apbalvojums mūsu profesoram Valteram Nollendorfam, Latvijas Okupācijas mūzeja dvēselei. Uzrunas sākumā vēstnieks Rolfs Šute teica: „Pēc nepilniem divarpus gadiem, kopš esmu Vācijas vēstnieks Latvijā, man tāds gods ir pirmo reizi. Šādu ordeni ārvalstis un ārvalstniekiem piešķiŗ tad, ja saņēmējam bijuši īpaši nopelni, veidojot un uzturot attiecības starp abām valstīm. Un tieši šo divpusējo attiecību veidošana un noturēšana ir arī viens no vēstnieka cēlākajiem uzdevumiem. Piešķiŗot ordeni, tiek izteikta īpaša atzinība par nopelniem, strādājot brīvprātīgā kārtā, un tas pavisam noteikti attiecas uz prof. Nollendorfu.

 

Zīmīgi, ka tieši šodien, 5. decembrī, ir Starptautiskā brīvprātīgo diena.” Vēstnieks arī piebilda kādu gluži praktisku, bet, viņaprāt, nozīmīgu faktu: parasti paejot diezgan ilgs laiks, kopš kandidāta personība tiek izvērtēta, un administrātīvais process ilgst vairāk nekā gadu. Prof. Nollendorfa gadījumā tas viss noritējis krietni raitāk, kas liecina par laureāta personību un nopelniem. Vēstnieks pastāstīja Valtera dzīves un profesionālās darbības gājumu, īpaši atzīmējot viņa atgriešanos Latvijā jau kā prof. emeritus vācu literātūrā 1996. gadā, kad viņš ar pilnu sparu iesaistījās Okupācijas mūzeja izveidē un vadībā un kur vēl joprojām profesors sabiedriskā kārtā ir mūzeja biedrības valdes priekšsēdis un ārlietu vadītājs. Vēstnieks neminēja, jo droši vien pat nevar iedomāties tās cīņas „redzamā” un „neredzamā” frontē, ko profesors izcīnījis, lai taptu Okupācijas mūzeja Nākotnes nams. Turklāt – sabiedriskā kārtā! Taču vēstnieks pieminēja izcilās Nollendorfa prezentācijas, iepazīstinot plašāku sabiedrību kā Latvijā, tā ārvalstīs ne vien ar Okupācijas mūzeja ideju, bet arī ar Latvijas vēsturi, „kas Otrā pasaules kaŗa laikā u pēc tam nozīmēja zemāko punktu vairāk nekā 800 gadu ilgajā vāciešu un latviešu kopīgajā vēsturē” (R. Šute). „Latvijas triju okupācijas periodu atspoguļojums šai mūzejā bijis īpašs izaicinājums un ļoti jutīga tema, un prof. Nollendorfam ir izcili izdevies to parādīt objektīvā skatījumā.” Šā gada augustā pēc Okupācijas mūzeja apmeklējuma un iepazīšanās ar V. Nollendorfu un  veikumu Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers arī parakstījis dokumentu par augsto Vācijas apbalvojumu.

 

Prof. V. Nollendorfa atbildes runa bija īsti literātūras profesora spožumā un asprātībā, arī teikta perfektā, skaistā vācu valodā (nepratējiem to interpretēja tulce). Citējot dižo Gēti un citus, pievienojot savas interpretācijas, Valters pateica plašu programmatisku runu, kuŗā iezīmēja gan savas personiskās un profesionālās darbības pamatmotīvus, gan tās saites, kas cieši saista starpkultūru saprašanos, arī šodien.

 

V. Nollendorfs: „Šī augstā atzinība man vienlaikus ir arī izaicinājums – es turpināšu darboties arī saprašanās jomās starp savu dzimteni Latviju, Vāciju un Ameriku. Vācu valoda un literātūra, kultūra, ar ko nodarbojos kā pētnieks, manī radījusi cieņu pret to. Vēl vairāk – es to iemīļoju. Un par spīti tam, ko var dēvēt par vācu tumšajām, faustiskajām dziņām, kam nav nekāda sakara ar to, kas uzplauka nacionālsociālistu kundzības laikā. Nav savienojami holokausts un vācu humānisms, nav nekā kopīga Hitleram ar vācu literātūras klasikas cilvēciskajiem ideāliem. Vēl vairāk – daudziem maniem ebrēju kollēgām Amerikā vācu klasiskā literātūra bija garīgais patvērums. Šodien es pateicos Vācijai par nozīmīgo apbalvojumu, kā arī dzimtajai Latvijai un Amerikai – valstij, kas deva man pajumti un iespēju kļūt par ģermānistikas profesoru ASV.” 

 

Profesors atcerējās, ka pēc bēgļu gaitām Vācijā, kas sākās 1944. gadā, 1950. gadā viņš, iebraucis Ņujorkas ostā, pirmo reizi savām acīm skatīja Brīvības statuju. „Amerika un tās profesori man, nepieredzējušam imigrantu bērnam, deva iespēju pašam kļūt par profesoru.” Nopietnas atziņas mijās ar „literāriem jociņiem”, tostarp Nollendorfa tezi par to, ka viņā kā katrā cilvēkā mīt arī mefistofelītis, kas urda un neļauj atslīgt slinkuma gultā, jo – „Man vēl jāuzceļ mūzejs!” –, teica Nollendorfs, un klātesošie, kas labi pārzina situāciju, sparīgi aplaudēja. Būdams dzejnieks un liriķis, Nollendorfs nepiemirsa arī „mūžīgi sievišķo”, kas augšup ceļ, un pateicās par draudzību un mīlestību, ko bauda pats un kas atpestī un samierina.

 

Sarīkojuma izskaņā viesiem tika ļoti īpaša dāvana – žilbinošās pianistes Aurēlijas Šimkus koncerts. Māksliniece uz šo sarīkojumu, Vācijas vēstniecības aicināta, bija īpaši ieradusies no Ķelnes, kur šobrīd papildinās savā profesionālajā karjērā.