"Esmu skumjā optimiste"
Sallija Benfelde    07.03.2024

 

 

 

„Kilograms kultūras 2023” balvu kategorijā „Teātris” saņēma Valmieras teātŗa režisores Ineses Mičules iestudējums „Jāzeps un viņa brāļi”. Valmieras teātris ir kļuvis par vienu no Latvijas teātŗa smagsvariem, par spīti tam, ka plānotais remonts kļuvis par teātŗa pārbūvi, atklājot, ka ēka patiesībā turas „uz piķi un dievvārdiem” un bija bīstams cilvēkiem. Tomēr darbs teātrī nav apstājies, un arī režisores iestudētajām lugām ir bijis krietns svars jau pirms tam „Spēlmaņu nakts” nomināciju birumā. Darbu ar „Jāzeps un viņa brāļi” Inese sāka vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, pirms asiņainā konflikta Izraēlā un Gazā. Tagad, skatoties izrādi, jautājums par ietekmi, tradicijām, varu un spēju piedot ir kļuvis par kliedzienu, un liek par to domāt vēl ilgi pēc izrādes.  

 

Ar Inesi Mičuli tiekamies Cēsu bibliotēkas lasītāju zālē  –  viņa teic, ka tā viņai kļuvusi par otrajām mājām, te pavadīts daudz laika lasot, tulkojot, rakstot, jo te ir kluss un viegli strādāt. Kopā ar ģimeni, vīru, kuŗš ir Valmieras teātra aktieris, un abiem dēliem Inese ir cēsniece jau desmit gadus.

 

Saņemot „Kilograms kultūras 2023” balvu izskatījāties patiesi pārsteigta. Kādēļ tāds pārsteigums? Izrāde taču bija iekļauta fināla balsojuma trijniekā, no kuŗa skatītāji izvēlas uzvarētāju.

Pārsteigums bija tādēļ, ka mums blakus bija lielie teātŗi – Dailes teātris, Michaila Čechova Rīgas Krievu teātris. Tas, manuprāt, nav tik vienkārši – izlauzties, jo skatītāji tomēr vairāk iet uz galvaspilsētas teātriem, par tiem taču balso proporcionāli vairāk cilvēku.

 

Teātrī un arī mūsu izrādes ansamblī ir ļoti liels prieks, arī man, protams. Tā ir skatītāju balva mums. Tas ir atbalsts, tas ir kā labs aizsargmūris ap mums.  Tas mūs sargā, mūs lolo, ir brīnišķīga sajūta. Balvas pasniegšanas un arī nākamajā vakarā bija „Jāzeps un viņa brāļi” izrāde. Visi zināja, ka tiks nosaukts uzvarētājs, bet neko īpašu necerēja. Nospēlēja izrādi, atgrimējās, pārģērbās un devās uz mājām. Un tad iedomājās, ka jāieslēdz televizors, jāpaskatās, kas notiek. Un tieši tajā brīdī tika paziņots, ka mēs saņemam balvu! Kolēģi stāstīja, ka, izrādās, visi tiešraidi katrs savās mājās bija ieslēguši vienā laikā, un pārsteigums bijis milzīgs. Nākamajā vakarā izrādi ansamblis spēlēja ar pavisam citu sajūtu. Pēc beigām  mazliet svinējām ar šampanieti, tā bija priecīga ballīte. 

 

Jūs esat režisore arī izrādei pēc Jūdžina O’Nīla lugas „Sēras piestāv Elektrai”. Arī tā ir smaga izrāde ar pēcgaršu. Kā izdodas ikdienā smaidīt un domāt par kaut ko citu pēc tik nopietniem darbiem? Vai darbu pie izrādēm un ikdienu ir iespējams nodalīt?

Protams, izdodas nodalīt. Kad pirmo reizi izlasi lugu, sirds sažņaudzas, bet kad strādā, emocijas tiek noliktas nost. Ir ļoti skrupulozs, organizēts darbs, lai sasniegtu to, ko es, izlasot lugu, gribu pateikt skatītājiem. Jo techniskāk, precīzāk es strādāšu, jo precīzāk doma aizies pie skatītāja, būs vēlamā izrādes pēcgarša. Lielākais kompliments pēc izrādes ir, ka skatītājs pēc tam domā, ka viņu kaut kas no izrādes ir iekustinājis. Tas vienkārši ir darbs, profesija, kuŗu es mācos ar katru izrādi, ko veidoju. Vienmēr jānodala liekais, nedrīkst aiziet patētikā, pat ja to ļoti gribētos. Kā es saku aktierim – neraudi uz skatuves, lai raud skatītājs zālē! Strādājot ar aktieriem, tā nav nekāda jūtināšanās. Tā ir pirms tam, meklējot, uztaustot materiālu un kas no tā novibrē manī pašā, ko man gribētos pateikt skatītājam, lai viņš par to padomā.

 

Jūs vispirms esat ieguvusi augstāko izglītību jurisprudencē, kļuvāt par juristi, režiju izvēlējāties tikai pēc tam. Ja režija ir ļoti racionāls darbs, tad nav jautājuma par to, kā no jurista profesijas, kas arī ir racionāla profesija, var aiziet, lai darbotos skatuves mākslā. Tomēr – kāpēc vispirms izvēlējāties jurisprudenci?

Vidusskolas laikā man bija grūti sev noformulēt, ko vēlas sirds, vidusskolēns var aiziet līdzi straumei. Mācījos skolā, kuras absolventu lielākā daļa iestājās vai nu Latvijas Universitātē juristos vai Kultūras akadēmijā. Es izdarīju to pašu – iestājos juristos un pēc tam Kultūras akdēmijā (smaida), mani Lielie Skolotāji bija Māra Ķimele un Michails Gruzdovs.

 

Pēc Preiļu pamatskolas beigšanas aizgāju mācīties uz Rīgu, mācījos ģimnazijā. Tā bija mana pirmā izvēle, ar vecāku atbalstu no Preiļu pamatskolas aiziet uz Rīgu un iestāties ģimnazijā. Tā bija tā straume, kas aiznesa līdzi. Pagāja diezgan daudz gadu, kamēr sev iekšēji noformulēju, ka pirmā izvēle nav bijusi veiksmīga un ka sirds velk uz kaut ko pavisam citu. Tas ir šoks gan pašam, gan radiem un draugiem, ka viss iepriekšējais tiek aizslaucīts un tiek sperts solis nezināmajā.

 

Tas droši vien ir banāls priekšstats, bet nereti tiek uzskatīts, ka meitenēm pirmais sapnis ir par aktrises darbu, ne par režiju.

Nekad neesmu sapņojusi par aktrises darbu. Atceros, ka bērnībā pie spoguļa dziedāju Noras Bumbieres dziesmas, bet par skatuvi gan nedomāju. Režija laikam tāpēc,  ka savu emociju pasauli, to, ko iztēlojies, ar skatuves līdzekļiem vari īstenot. Savu iztēli, grāmatas, kuras man patīk, savas emocijas  varu “uzlikt” uz skatuves. Tā ir kaut kāda metafiziska norise, to nevar izstāstīt.

 

Izrādē „Jāzeps un viņa brāļi” nav krāšņu, vēsturisku Ēģiptes tērpu un atribūtu, tajā nemirdz zelts un dārgakmeņi. Vai askētiskais izrādes veidols ir scēnografu Kristas un Reiņa Dzudzilo vai jūsu redzējums?

Kad izvēlējos iestudēt „Jāzepu un viņa brāļus”, pateicu to teātŗa direktorei Evitai Sniedzei, viņa neteica „nē”. Patiesībā direktoram ir jābūt lielai drosmei mūsdienās atļauties iestudēt Raini. Evita sacīja, lai es daru, ja jūtu, ka to vajag, viņa mani ļoti atbalstīja. Darbs pateica priekšā, kam ir jābūt vizuālās idejas autoriem. Manuprāt, darbā tik daudz simbolu, ka to var atklāt tikai laikmetīgi mākslinieki, un šobrīd laikmetīgākie mākslinieki ir Reinis un Krista Dzudzilo. Uzrunājām viņus, jo bija skaidrs, ka izrādes vizuālais ietērps būs ar vērienu. Viņi piekrita, lai gan ir ļoti aizņemti un esmu ļoti priecīga, ka viss tā salikās kopā. Mēs ilgi ar viņiem runājām, viņi vaicāja, kāds ir mans redzējums, gaidīja režisora eksemplāru, jo es mazliet tomēr Raini īsināju. Turklāt iestudējums pārcēlas uz nesen apgūuto spēles vietu – Kurtuvi. Un tad viņi deva savu redzējumu. Protams, ietekmēja arī mazā, „black box” zāle Kurtuvē, uz lielās skatuves iestudējums izskatītos citādāk.

 

Vai nav sajūta, ka tagad, kara laikā Ukrainā un arī Gazā, izrāde ieguvusi papildus, varbūt pat negribētu smagumu?

Ukrainas kaŗš jau bija sācies 2014. gadā, tādēļ par kaŗu bija jādomā, jau iestudējot „Sēras piestāv Elektrai”, par izvēli, ļaunumu, atriebību. Protams, iestudējot Raini, nevarējām iedomāties to, kas pašlaik notiek Izraēlā. Bet tagad jau uz izrādi, uz kādiem tās elementiem jau skatāmies citādāk. Un izrādes tēma tagad iegūst baisus vaibstus, jo tas ir tepat, netālu – ja ne fiziski, tad domu telpā tas ienāk katru dienu.

 

Pirms septiņiem gadiem mēs ar vīru bijām Jeruzālemē, bjām tajās vietās, par kuŗām savā lugā raksta Rainis. Runājām ar daudziem cilvēkiem, bijām pie palestīniešiem viņi stāstīja un rādīja mums prezentācijas par savu kultūru, ko ir zaudējuši, kas ir noslaucīts no zemes virsas polītikas dēļ. Protams, toreiz neiedomājos, ka veidošu „Jāzepu un viņa brāļus”, bet man pavērās pavisam cita pasaule.

 

Ikdienā esam kļuvuši ļoti neiecietīgi, bieži katrs ejam ar savu vienīgo taisnību. Protams, kaŗš Ukrainā sadala cilvēkus „par” un „pret” grupās, bet ir sajūta, ka reizēm kļūstam ļauni. Tagad arī Rainis ir saņēmis pamatīgu publisku pliķi, jo iznākusi grāmata, kurā apgalvots, ka viņš ir nodevējs, par kolaborantu tiek saukts arī Smiļģis. 

Jā, sabiedrība ir kļuvusi nedraudzīga. Nezinu, vai neiecietību rada bailes, vai tā ir laikmeta iezīme. Iekšēji taču mēs visi esam labi un sirsnīgi cilvēki, bet uzceļam sev apkārt žogu, lai tikai mūs nesāpina, neaizskar, mēs norobežojamies. Es ceru, ka mēs nekļūstam ļauni, esmu tomēr optimiste, kaut arī brīžam skumja.

 

Es nesaprotu vēlmi nomelnot cilvēku, kuŗš vairs nevar aizstāvēties, publiskot apgalvojumus, kas nav pierādīti nopietnā, vēsturiskā pētījumā. Tā ir dīvaina žurnālistika, un nezinu, vai autoru maz var saukt par žurnālistu. Esmu bijusi Šveicē, Lugano, tajās vietās, ko Rainis skatīja ik dienu. Vietā, kur Rainis rakstīja „Jāzepu un viņa brāļus” paveras skats uz Lugano ezeru, un tur vispār Lugano ir ļoti skaista vietas. Var tikai iedomātie, kāda sāpe bija Raiņa sirdī pēc atņemtās dzimtenes, cik ļoti viņš pēc tās ilgojās, ja tomēr atgriezās Latvijā, nepaliekot tajā skaistumā.

 

Vai esat sākusi jaunu iestudējumu?

Jā, Valmierā sāku darbu pēc Vizmas Belševicas stāstu motīviem, tie ir vitāli, brīnišķīgi stāsti ar melno humoru piesātināti novērojumi par cilvēka dabu. Gribas tagad kaut ko vieglu.

 

Režijā esmu jau četrpadsmit gadu, esmu līgumdarbos strādājusi vairākos teātros, biju visur un nekur. Tagad četrus gadus man ir pastāvīgs darbs Valmieras teātrī. Tas dod drošības un miera sajūtu, esmu priecīga, jo tā atbrīvo tādas kā radošās slūžas. Kad mani uzaicināja Valmieras teātrī kļūt par štata režisori, nezināju, ka tas mani tā nomierinās. Manī ir iekšējais miers, esmu savā teātrī.