"Ejiet un dariet!"
Cēsu Jaunās sākumskolas direktore, viena no pasaules 50 labākajām skolotājām Dana Narvaiša intervijā Sallijai Benfeldei    16.02.2016

 

Pagājušā gada decembrī Latviju pārsteidza ziņa, ka fonda The Varkey Foundation konkursā par Pasaules izcilāko skolotāju piecdesmit labāko vidū iekļuvusi arī latviete Dana Narvaiša. Pasaules skolotāja balva tika izveidota, lai izrādītu atzinību vienam īpašam skolotājam, kas sniedzis izcilu ieguldījumu profesijā, un lai izceltu skolotāju svarīgo lomu sabiedrībā.

 

Tas notiek katru otro gadu, tā ir lielākā šāda veida balva un tiek salīdzināta pat ar Nobela prēmiju, un uzvarētājs balvā saņem vienu miljonu dolāru. Pieteikumu konkursā, kurā valmieriete un Cēsu skolotāja Dana tika izraudzīta par vienu no piecdesmit izcilākajiem, piedalījās 8000 skolotāju no 148 valstīm. Jāpiebilst, ka žūrijā ir gan Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD) pārstāvji, gan Bils Geitss un viņa sieva Melinda Geitsa, Bils Klintons, Apvienotās Karalistes karaļpāris un princis Viljams, Holivudas zvaigzne Kevins Speisijs, organizācijas Teach for America dibinātāja Vendija Kopa un vēl daudzi pazīstami un izcili cilvēki.

 

Trīsdesmitgadniece Dana Narvaiša Cēsu Jauno sākumskolu vada kopš tās dibināšanas 2013. gadā, viņai ir profesionālā bakalaura grāds tūrisma vadībā, kas iegūts Vidzemes augstskolā (2009); otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības grāds pedagoģijā – „Sociālo zinību skolotājs” Latvijas Universitātē (2013) un profesionālais maģistrs sociālajās zinātnēs – „Pārvaldība un komūnikācija” Vidzemes augstskolā (2014). Studiju laikā Dana gadu ir mācījusies Francijā un vienu semestri arī Norvēģijā, strādājusi vairākos starptautiskos projektos gan kā brīvprātīgā, gan arī vadot darba grupas Teach for All izglītības seminārā. Vaicāta par Cēsu sākumskolas ideju, Dana saka: „Bērnība un jaunība ir tas laiks, kad ne tikai drīkst, bet arī vajag pētīt, izzināt un arī eksperimentēt, lai iepazītu sevi un pasauli pēc iespējas vairāk un plašāk. Un tieši šo laiku cilvēks lielākoties pavada skolā. Es ceru, ka kopā mēs spēsim izveidot tādu mācību vidi, kuŗa katru rītu motivē celties un apgūt arvien vairāk. Lai skola nav izdzīvošanas, bet gan kvalitatīvas dzīvošanas pieredze.”

 

Kā uzzinājāt par konkursu un nolēmāt tajā piedalīties? 

 

Par konkursu uzzināju no „Iespējamās misijas”* mājaslapas, jo emu tās absolvente un tā ir partneris starptautiskajā organizācijā Teach for All,. Par konkursu zināju jau agrāk, bet man vēl nebija tādas pieredzes un padarīto darbu, lai piedalītos. Tas, ka esmu iekļuvusi labāko piecdesmitniekā, tomēr bija pārsteigums, jo konkurss nav dažu cilvēku sarīkojums, atlase notika vairākās kārtās un katrā kārtā mainās atlases komanda, lai nebūtu tā, ka kāds var virzīt tālāk sev patīkamu cilvēku. Mans ieguvums ir ne tikai pieredze, ko dod tāds konkurss un tas, ka mans vārds ir izskanējis izglītības pasaulē, bet arī tas, ka ir izskanējis Latvijas vārds. No Baltijas esmu vienīgā konkursa dalībniece. Zinu, ka esmu viena no jaunākajām, bet jaunākā gan ne – piemēram, konkursā piedalās puisis no Indijas, kuŗam ir tikai deviņpadsmit un kurš jau ir uzrakstījis grāmatu par matēmātikas mācīšanu skolā. Piedalās daudz izcilu skolotāju ar lielu pieredzi un darba stāžu, kuŗi paveikuši ļoti nozīmīgas lietas, es tik daudz neesmu izdarījusi. Apmēram pēc nedēļas kļūs zināmi labākie desmit skolotāji (saruna notiek 5. februārī – red.), martā notiks labākā skolotāja apbalvošana Dubaijā.

 

Konkursa mērķis droši vien ir ne tikai atrast labus skolotājus, bet arī jaunas un radošas metodes, kā mācīt?

 

Jā, bet ar pedagoga profesiju viegli un vienkārši nav nevienā valstī, profesija pamazām ir zaudējusi savu augsto prestižu. Kādreiz skolotājs bija gudrākais un cienījamākais cilvēks, pie kuŗa gāja pēc padoma. Laikam ejot, šī profesija nonākusi līdz visai kritiskai robežai.

 

Kāpēc, jūsuprāt. tā notiek? Vai tiešām nelielās algas dēļ?

 

Latvijā, iespējams, to ietekmē arī algas lielums. Agrāk pedagogs savā ziņā gāja visiem pa priekšu, viņš bija gudrākais. Šodien tā vairs nav, pedagogam ir jāmācās kopā ar bērniem, ir lietas, kuŗās jaunieši ir gudrāki, ir daudz cilvēku, kuŗi savā profesijā zina ļoti daudz, tādēļ pedagogam ir jāprot atrast līdzsvaru starp zināšanu kopumu. Man bija ļoti interesanta pieredze diskusijā Indijā, kur skolotājs joprojām ir ja ne Dieva vietā, tad ļoti cienījams un ievērojams cilvēks. Ja Indijā cilvēks prot vienkāršākos aritmētiskos aprēķinus, jau ir iespēja sākt savu biznesu, var kaut ko tirgot. Ja ir angļu valodas zināšanas, ceļš uz vidēji pārtikušo slāni jau ir vaļā. Katra klase, kuŗu cilvēks pabeidz, ir zelta vērta. Augstskolas izglītība nozīmē, ka esi cienījams cilvēks, vari būt skolotājs. Latvijā augstākā izglītība ne vienmēr nozīmē atvērtus ceļus un ne vienmēr nozīmē inteliģentāko sabiedrības daļu. Alga nav vienīgais, tas ir viens no jautājumiem, kas neceļ pedagoga prestižu, bet tā tas ir ne tikai Latvijā. Arī citās valstīs jautājums par pedagoga prestižu ir aktuāls un tiek domāts par to, ka profesijai ir jāmainās, ka jāmeklē cilvēki, kuŗi savu pieredzi spēj dot citiem. 

 

Jūs esat sākumskolas direktore – ko tas nozīmē, ko māca sākumskolā?

Latvijā ir iespējams veidot privātās skolas. Mēs esam privātā skola, ko izveidojusi biedrība, esam bezpeļņas organizācija. Pārmaiņas prasa ilgu laiku, un skolas ir kā milzīgs kuģis, kuŗu pagriezt citā virzienā ir ļoti grūti, bet bērni aug ātri. Tādēļ tika izveidota privātā sākumskola, kurā var dot to, kas nepieciešams, lai bērns kļūtu par personību. Lai arī mūsu mācību metodes un pieeja daudzos jautājumos atšķiras, mums ir tās pašās valsts apstiprinātās mācību programmas zināšanām un prasmēm katra vecuma bērniem, kas citās Latvijas skolās. Sākumā mums bija piecgadīgie un sešgadīgie bērni, kuri pēc tam mācītos arī pirmajā, otrajā un tālākajās klasēs, bet bija pieprasījums atvērt arī grupiņu bērniem no pusotra gada vecuma.

 

Šobrīd mums ir bērni no pusotra gada vecuma līdz ceturtajai klasei. Pavisam sākumskolā pašlaik ir 60 bērnu. Cēsīs ir daudz skolu, un, ja izvēlas mūs, domāju, ka skola sevi ir pierādījusi. Esam priecīgi par to, ka mūsu skolas dēļ uz Cēsīm ir pārcēlušās divdesmit ģimenes no dažādām pusēm, bet visvairāk no Rīgas. Lielāko tiesu tie ir bijušie cēsnieki, kuŗiem šeit ir brālis vai māsa, vecāki, jo tas ir arī kā atbalsts. Protams, Cēsis ir skaista pilsēta, kas cenšas rūpēties par savējiem un vēlas kļūt par kultūras centru, tomēr domāju, ka skola bija galvenais iemesls, kāpēc ģimenes pārcēlās. Daudzi brauc uz darbu Rīgā, ir ģimenes, kas pašas ir radījušas darbavietas Cēsīs. Neviena no šīm ģimenēm nepārceļas uz Cēsīm ar prasību – dodiet mums darbu, mums pienākas! Tas ir svarīgi, jo šīs ģimenes ir darītāji, viņi grib, lai arī viņu bērni būtu patstāvīgas personības, un mēs sadarbojamies ar viņiem, viņi iesaistās skolas norisēs. 

 

Kā risināt skolas financējuma jautājumus?

 

Vienīgais iemesls, kādēļ vecākiem jāmaksā par mūsu skolu, ir tas, ka mēs nesaņemam pilnu valsts financējumu, kā tas pašvaldībā pienākas citiem bērniem. Mēs nemaz nesaņemam pašvaldības līdzfinancējumu. Skolu uztur ziedotāji, projekti un vecāku maksājumi. Pirmsskolas bērniem ir mazliet citādāk, esam panākuši, ka pašvaldība līdzfinancēs Cēsīs deklarēto bērnu audzināšanu un mācīšanu. Mēs lēnām mainām maksāšanas polītiku, maksa kļūs lētāka, jo mūsu mērķis nevienu brīdi nav bijis pelnīt.

 

Pašlaik mums nav citu izdzīvošanas variantu, kā prasīt maksu no vecākiem, ja gribam īstenot labu izglītību pēc iespējas vairāk bērniem. Vecāki maksā 135 eiro mēnesī – Rīgai tā nav ļoti liela nauda, bet Cēsīs tas ir daudz, tādēļ darām visu, lai šo maksājumu ar laiku samazinātu. Patiesībā vecāki, kuŗu bērni mācās mūsu skolā, samaksā dubultā, jo viņi maksā gan ar saviem nodokļiem, gan ar maksājumu skolai. Mēs neprasām neko vairāk, mums nevajag, lai mums apmaksā jumta uzlikšanu vai jaunu logu ielikšanu, mēs sameklēsim projektus, kas var financēt tādas vajadzības. Mēs gribam, lai financējums, kas tiek piešķirts pārējiem pašvaldības bērniem, tiktu piešķirts arī mūsu skolas bērniem, jo mēs nedarām neko nelegālu, mēs īstenojam visu, ko valsts no mums prasa, mēs esam akreditēti. 

 

Cik cilvēku strādā skolā? 

 

Skolā strādā 25 cilvēki, tas ir diezgan daudz, kaut gan daļa ir brīvprātīgie, kas atalgojumu nesaņem. Viņi lielāko tiesu nodarbojas ar financējuma piesaistīšanu, var teikt, ka viņi nodarbojas ar skolas izdzīvošanas jautājumiem. Viņi labprāt saņemtu atalgojumu par savu darbu, jo iegūtu ģimene un bērni, bet šobrīd viņu prioritāte ir bērnu izglītība, nevis pašu vajadzības.

 

Ar ko atšķiras jūsu un citu skolu pieeja bērnu mācīšanā?

 

Uzreiz gribu teikt, ka mūsu pieeja ir alternatīva Latvijas izglītības sistēmā, bet ne vienmēr mūsu pieeja atšķiras no citu valstu pieejas. Esam ļoti līdzīgi ar Somiju, daudzas lietas viņi dara tieši tāpat, mēs neesam „citplanētieši”. Mēs maksimāli mācām bērniem būt patstāvīgiem, radīt, darīt un progresu mērīt pēc sevis, nevis raugoties, kurš ir labākais, gudrākais un kā kļūt tieši tādam pašam. Svarīgi ir, ko katrs pats var sasniegt un nevis domāt par to, kurš ir labāks. Tas nav viegli, bērni cenšas salīdzināties savā starpā, jo mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir pieņemts skatīties, kā ir kaimiņam. Daudzi vaicā, vai mēs neesam radījuši kaut kādu īpašo vidi un kā bērns spēs dzīvot ārpus skolas. Mēs neradām siltumnīcas gaisotni, tieši otrādi – mēs cenšamies mācīt prasmi iekļauties sabiedrībā.

 

Mēs mudinām bērnus darboties Jauniešu centrā, sadarboties ar citiem bērniem citā vidē. Skolas nodarbības notiek gan bibliotēkā, gan pilsētā, gan Zinātnes centrā. Viņiem pašiem ir daudz jādara, jo mēs mācām – ja kaut kas nepatīk, tad nesūdzies, bet izdomā, kā to mainīt, kā vari kaut ko izdarīt. Jā, zinu, ka mums var teikt, ka ar tik mazu bērnu skaitu var izdarīt daudz, bet es vienmēr saku: „Mīļie, tad cīnieties, lai pirmajās klasēs nav trīsdesmit un vairāk skolēnu! Nemetiet akmeni mūsu dārziņā, celieties, ejiet un dariet!” Protams, ar tādu skolēnu skaitu klasē kvalitatīvu izglītību nevar nodrošināt, un laba izglītība maksā dārgāk. Domāšanu, spēju vērtēt, redzēt kopumu un darīt jāmāca bērnam, ne jaunietim, bet bērnu var sabojāt gada laikā. Tādēļ mums ir sava skola un mēs smagi cīnāmies, lai izdzīvotu.

 

Kā vērtējat kaislības, kas saceltas ap tikumības un patriotisma jautājumiem?

 

Mani satrauc tas, kādēļ cilvēki tik viegli pakļaujas kūdīšanai. Nesaprotu, kā daži cilvēki tik vienkārši citus var „izsist” no līdzsvara, kādēļ cilvēki tam pakļaujas, kā var sajaukt svarīgākās lietas ar populistiskiem saukļiem par tikumību, kuŗi aizņem tik daudz laika dienaskārtībā. Ir redzams, ka darbojas kaimiņvalsts propaganda, kas patiesībā vērsta pret mums. Esmu daudz arī domājusi par patriotismu, par to, kādēļ gribam dzīvot tikai pagātnē. Būt latvietim – šodien tas nozīmē vairāk, tas ir sarežģītāk nekā pirms simt gadiem. Ko nozīmē būt patriotam? Atcerēties Lāčplēša dienu un 18. novembri, zināt vēsturi? Nēsāt krekliņu ar uzrakstu „Es mīlu Latviju”? Vai ar to pietiek? Viss, kas tiek uzspiests, mākslīgi uzturēts, īstenībā rada pretēju efektu. Jo vairāk kaut kas tiek mākslīgi sargāts, jo lielāks kaitējums tiek nodarīts. Man brīžam šķiet, ka es dzīvoju citā gadsimtā un citā reālitātē, jo nesaprotu, kā var aizvērt acis, skandēt saukļus, bet neko nedarīt. 

 

Vai dēls arī mācās jūsu vadītajā skolā un vai vīrs arī ir skolotājs?

Jā, dēliņam ir trīsarpus gadu, viņš mācās mūsu jaunajā sākumskolā. Ar vīru iepazināmies „Iespējamajā misijā”, viņš ir fiziķis, bet šobrīd skolā nestrādā, bet ar izglītības lietām ir saistīts. Misija mūs abus bija nosūtījusi strādāt Dobeles skolā, tur arī satikāmies. Ir jautri atcerēties, kāds man kādreiz bija priekšstats par to, kā satiekas divi lauku skolotāji lauku skolā un apprecas. Tas likās tāds romantisks un sens, tomēr garlaicīgs stāsts (smejas). Dzīve izrādījās pavisam citāda!

 

Vai sirds mazliet trīc, gaidot labāko desmit skolotāju sarakstu?

 

Mazliet trīc gan, lai gan es zinu, ka piecdesmit skolotāju vidū ir izcili cilvēki, kas izdarījuši daudz vairāk nekā es, viņi ir labāki un zinošāki. Es vēl neesmu nopelnījusi uzvaru šajā konkursā. Bet man vēl viss priekšā.

 

*”Iespējamā misija” (IM) ir radīta, balstoties uz līdzīgu organizāciju pieredzi dažādās pasaules valstīs – Teach for America (ASV) un Teach First (Lielbritanija). IM ir partneris starptautiskā organizāciju tīklā Teach for All, kas apvieno jau minētās un vēl citas līdzīgas organizācijas visā pasaulē – pašlaik vairāk nekā 35 pasaules valstīs, kas risina ar izglītību un tās kvalitāti saistītas problēmas, piesaistot darbam skolās mērķtiecīgākos un zinošākos augstskolu absolventus un jaunos profesionāļus.