Pretojoties propagandai
Kārlis Streips    31.03.2015

 

Latvijas Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) patlaban veido jaunu koncepciju par jauna televīzijas kanāļa izveidošanu mūsu valstī.  Tā būtu jauna programma Latvijas televīzijai, kuŗa patlaban piedāvā LTV1 un LTV7.  LTV direktors Ivars Belte ir teicis, ka šīs trešās programmas koncepcija būs līdzīga LTV1 “noskaņojumam,” ar galveno atšķirību - tā būs krievu valodā.  Vēl ziņots, ka šāda kanāļa izveidošanā Latvija sadarbosies ar kaimiņvalsti Igauniju. 

 

Iemesls, kāpēc šāda doma ir radusies, protams, nav ar uguni meklējams.  Jau labu laiku ne vien mūsu valstī, bet arī Eiropas Savienībā kopumā tiek spriests, ko iesākt ar Krievijas Federācijas prātam neaptverami bezkaunīgo propagandas vilni, kāds tiek pumpēts pāri KF robežām un patērēts ne jau bijušajā PSRS vien.  Pašas Krievijas telekanāļi, kuŗus skatās tā dēvētie “krievvalodīgie”  kādreizējās PSRS republikās un citur, kur mīt liels skaits krievu un citu krievu valodā runājošu cilvēku, ir viena lieta.  Cita lieta ir Maskavas financētais starptautiskais kanāls Russia Today, kuŗš savu propagandu maskē aiz izcilām produkcijas vērtībām, jo lielajai kaimiņvalstij arī patlaban, kad tai uzgūlis liels civīlizētās pasaules ieviesto sankciju smagums, nav iemesla žēlot naudu sava “pasaules skata” izplatīšanai pēc iespējas plašāk.  Lasītāji, iespējams, zinās, ka pēdējā pusgada laikā no Russia Today aizgājuši vairāki Rietumos izglītoti žurnālisti, sakot, ka tādos apstākļos strādāt nav iespējams. 

 

Nevarētu teikt, ka minētajam kanālim nav bijuši rezultāti.  Krievija to piedāvā ne vien angļu, bet arī vācu, franču, spāņu, arabu u. c.  valodās.  Mājaslapa kanālim ir ļoti profesionāla, tajā iekļautas ziņas,  kas stāsta ne tikai par Krieviju.  Taču rubrikā “Krievijas polītika” āža kāja gan lien laukā, piemēram, dienā, kad rakstu šo sleju, tur plaši ziņots par Maskavas lielo nepatiku pret nule  apstiprināto ASV Nacionālās drošības stratēģiju.  Tāpat vēstīts, ka Krievija vēlas izveidot pati savu “starptautisko krimināltiesu,” lai tiesātu tos, kas ir iesaistīti kaŗa u. c.  noziegumos Ukrainā.  Lieki teikt, šādas tiesas mērķis nebūtu tiesāt galvenos Ukrainas konflikta vaininiekus, proti – pašus krievus, bet ne par to šis stāsts. 

 

Te būtiski ir tas, ka Maskavas propaganda ir atradusi gana dzirdīgas ausis arī ārpus pašas Krievijas.  Pirms pāris nedēļām Sanktpēterburgā pulcējās bariņš ļaužu no Eiropas radikālajām partijām, lai paustu atbalstu Kremļa polītikai Ukrainā u. tml.  Daudzās valstīs šāda veida partijas vismaz patlaban vēl ir marginālas, taču, piemēram, Grieķijas valdība jau labu laiciņu šantažē Eiropu ar domu, ja Eiropa neatlaidīs Atēnu parādus, tad Atēnas palīdzību lūgs no Krievijas.  Viens no Grieķijas valdības ministriem turklāt ir teicis, ka Ukrainā valda “neofašistu” valdība, tādējādi  uzskatāmi pierādot, ka Maskavas propagandas muļķības ir vismaz zināmā mērā panākušas savu.  Vēl jo  “interesantāk” ir tas, ka radikālās partijas pulcējās tieši Krievijā.  Viens no Italijas pārstāvjiem tur bilda šādus vārdus: “Es neuzskatu par apkaunojošu, ja mani nosauc par fašistu, taču es uzskatītu par apkaunojumu, ja jūs mani nosauktu par nacistu. ” To minu tāpēc, ka Krievija ļoti cenšas sevi  pozicionēt par pasaules galveno antifašistu valsti, un te tev bija – Krievijas otrā pilsētā uzņemts cilvēks, kuŗš pats sevi uzskata par fašistu.  Protams, kaŗa apstākļos der jebkuŗi sabiedrotie, cita starpā patlaban Tuvajos Austrumos Amerikas Savienotās Valstis ir uz vienu roku ar sen nīsto Irānu, jo tā dēvētā Islāma valsts ir ienaidnieks abām valstīm.  Taču oficiālās Krievijas liekulību tas uzrāda kā uz delnas. 

 

Ko iesākt? Arī Eiropas Savienība jau kādu laiciņu ir runājusi par telekanāla veidošanu krievu valodā, lai atspēkotu Krievijas propagandu, cik nu tas ir vai nav iespējams.  Taču vai ir pamatoti šādu kanāli atsevišķi veidot Latvijā un Igaunijā?

 

No vienas puses, protams, var saprast domu, ka ir nepieciešams tā dēvētajiem krievvalodīgajiem piedāvāt alternatīvu saturu.  Jau tagad Skandināvijas valstis ir teikušas, ka tās būs gatavas piedāvāt savu saturu, Dānijas vēstnieks Latvijā ir teicis, ka “krieviem ir labi TV šovi, tādēļ Baltijas valstīm nepieciešams kaut kas tāds, kas krievvalodīgos pārliecinās pārslēgties. ” Tas liecina, ka jaunajā kanālī būtu ne vien ziņas, bet arī izklaides raidījumi, jo Skandinavijas sabiedriskās raidorganizācijas  raida arī, piemēram,  seriālus. 

 

Taču arī ar tādu palīdzību, vismaz man nav skaidrs, vai paredzētais kanālis tiešām sasniegs savus mērķus. Pirmkārt, televīzijas kanāļa veidošana nav nekāds lēts prieks.  Protams, jaunais kanālis varētu dalīt resursus ar esošajiem LTV kanāļiem, taču tik daudz to resursu nemaz nav.  Manis raidījums “Skats no malas” Latvijas TV ēterā ir plkst.  17. 25 (to, starp citu, var arī skatīties tēmeklī  www. ltv. lv, piedevām pēc tiešraides to arī var atrast archīvā), taču mēs to ierakstām agrāk, jo tajā pašā studijā plkst.  18. 00 ir krievu ziņas, un, ja “Skats” būtu tiešraidē, tad nebūtu laika pārkārtot studiju. 

 

Ir arī jautājums par personālresursiem.  Profesionāli žurnālisti tomēr kokos neaug.  Protams, Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuŗi prot krievu valodu, taču no tā neizriet, ka īpaši daudzi no viņiem būtu kvalificēti veidot reportāžas, vadīt ziņu raidījumus u. tml.  Jau tagad, kā minēju, LTV ir ziņas un citi raidījumi krievu valodā, tāpat tādi ir Latvijas radio 4.  programmā, vairākās komercradio stacijās, kā arī ar Krieviju saistītajā Baltijas Pirmajā kanālī.  Jādomā, ka liela daļa profesionālo radio un televīzijas žurnālistu ir tur nodarbināti.  Vai viņi būtu pārvilināmi uz LTV? Ja LTV piedāvās konkurētspējīgu atalgojumu? LTV tomēr ir valsts uzņēmums ar visu no tā izrietošo, arī naudas ziņā. 

 

Taču ir kāds būtisks aspekts - Ir arī cita, vēl būtiskāka lieta, proti, veidojot konkrētu kanāli krievu valodā, NEPLP tomēr skaidri apliecina, ka Latvijā ir divas kopienas, un  krievvalodīgo kopienai ir vajadzīgs pašai savs kanālis. Divdesmit piecus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jau nu gan visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu vismaz minimālā līmenī jāzina latviešu valoda. It īpaši tai paaudzei, kuŗa uzaugusi laikā kopš PSRS sabrukuma. Nudien nezinu, vai ir prāta darbs veicināt pārliecību, ka Latvijas nelatviešiem vajag pašiem savu un atšķirīgu televīzijas saturu.  Turklāt nekur nav teikts, ka tie, kuŗi patlaban skatās Krievijas propagandas kanāļus, būs gatavi „pārslēgties” uz kaut ko citu.  Nezinu, cik daudz nelatviešu skatās LTV un citus kanāļus latviešu valodā, šķiet, ka reitingos tautību sadalījums neparādās.  Taču varbūt nudien ir vērts jaunajam kanālim paredzēto naudu ieguldīt satura attīstīšanā esošajos kanāļos, lai tos padarītu interesantākus ne tikai latviešiem vien. 

 

Esmu nepārprotams LTV patriots, tur darbojos jau gandrīz 20 gadus un tai novēlu visu labāko.  Taču šajā konkrētajā jautājumā neesmu pārliecināts, ka paredzētais kanālis nodrošinās iecerētos rezultātus.  Ceru, ka koncepcijas izstrādāšanas laikā par to tiks domāts gana nopietni.