Plīstošs, bet mūžīgs un vērtīgs – Iļģuciema stikls
Daiga Mazvērsīte    25.10.2022

 

 

Stikls ir trausls, ātri plīstošs materiāls, tā izstrādājumi, uzticīgi kalpojuši saviem saimniekiem un nereti pildījuši vērtīgas dāvanas lomu, lielākoties nonāk vēstures mēslainē netīšām – kad saplīst. Lauskas taču neglabājam, taču atmiņas gan… Un nupat izdotā grāmata, savukārt, ir veltījums savulaik ne vien pašu zemē, bet arī ārvalstīs pazīstamajai Iļģuciema stikla fabrikai. Tagad nav ne Jūlija ielas, kur fabrika uzsāka darbu, ne arī Latvijas stikla rūpniecības – iļģuciemiešu meistardarbu katalogs veido jaunā izdevuma lielāko daļu, raisot gandarījumu par to, cik skaistas lietas pratuši darināt mūsu priekšteči. 

 

Tikai retais būs dzirdējis, ka Apvienoto Nāciju Organizācija 2022. gads pasludinājusi par starptautisko stikla gadu, un to Rīgas vēstures un kuģniecības mūzejs atzīmējis ar grāmatas “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960)” izdošanu. Par grāmatas vadmotīvu izvēlēta Arnolda Vilberga (1934–2020), ievērojamā stikla mākslinieka, kas jaunībā strādājis Iļģuciema stikla fabrikā, atziņa: “Kad vēroju karsto stiklu, tas ir kas līdzīgs planētu rašanās brīdim. Tu tiec savaldzināts no šī materiāla un procesa…”. 

 

 Pretēji romantiskajām notīm, kas ieskanas šajā izteikumā, stikla izgatavošanu veicināja tīri praktiskas vajadzības – stikla krellītēm sekoja pudeļu un burku stikls, jo pilsētniekiem bija nepieciešams arvien vairāk trauku, kuŗos uzglabāt ne tikai pārtiku, bet arī smaržas. Pakāpeniski stikla izstrādājumi kļuva arī par greznuma priekšmetiem un modes precēm.

 

Attīstoties ražošanai, 18. gadsimtā Krievijas impērija saviem pavalstniekiem atļāva dibināt manufaktūras, un par stikla izstrādājumu ražošanas vietām arī šodienas Latvijas kartē liecina apvidvārds – Glāzšķūnis. Rīgas stikla meistaru intereses sargāja cunfte, tad nu sākumā stikla manufaktūras būvēja ārpus galvaspilsētas. 19. gadsimta otrajā pusē apstākļi mainījās, jaundibinātās Rīgas fabrikas piesaistīja arvien vairāk strādnieku, turklāt pieauga pieprasījums pēc stikla izstrādājumiem, no kuŗiem viens no būtiskākajiem bija petrolejas lampu cilindri – arī tie plīsa, taču ievestā produkcija bija dārga. 

 

19. gadsimta 80. gadu sākumā tirgotājs, pēc izglītības inženieris, Jākobs Beks sāka iepirkt gruntsgabalus Pārdaugavā, tuvu Daugavai un stikla ražošanas galvenajai izejvielai – Spilves smiltāja un kāpu smiltīm. Vietējie iedzīvotāji šo nelielo zvejnieku ciemu dēvēja par Svētā Gara ciemu (Hilliges Zeem), bet 18. gadsimtā – jau par Ilge Zeem – Iļģeciemu jeb, kā tagad saka – Iļģuciemu. Te bija tautībās raibs ļaužu sastāvs, un 1892. gadā Beks saņēma Vidzemes gubernatora atļauju tvaika katla uzstādīšanai savā stikla fabrikas kompleksā. Iepriekš jau bija uzcelta stikla kausēšanas krāsns, slīpētava, nojumes, ēkas ar strādnieku dzīvokļiem – nodarbinātas bija vairākas paaudzes, sākot ar divpadsmit gadus veciem zēniem pie palīgdarbiem. 

 

 

 

1893. gadā izdevums Zeitung für Stadt und Land publicējis jaunās Iļģeciema fabrikas aprakstu, kur lielākoties ražots dobotais jeb dobtais stikls – tara pudeļu un burku veidā. Uzņēmīgais Beks netālu atvēra arī keramikas fabriku, diemžēl, saslimis ar plaušu tuberkulozi, vien 46 gadu vecumā viņš devās Mūžībā. Rūpes par fabriku uzņēmās Jākoba brālis, tirgotājs Kārlis Augusts Beks – stikla ražotne turpināja darbu Jūlija un Planku ielas stūrī, tika ierīkota veļas mazgātuve, artēziskā aka, un fabrikā strādāja ne tikai no dažādām Krievijas guberņām ieceļojušie, bet arī vācu stikla meistari, nododot savas prasmes mācekļiem. Līdz ar amata māku tika pielāgoti arī stikla apstrādes termini: „Pūtējs vērstelē pūš. Ņem ķirbeli ar pīpi no vannas zābaka. Karotē apstrādā, uzspeŗ tritu, ieņem korbā, meitietis nošreņģē, ar mašīnu apgriež kaklu utt.” Vērstele bija darba vieta pie cauruma krāsns sienā. Pūšamo metāla cauruli sauca par pīpi. Pirmais izpūstais pūslītis bija ķirbelis. Atveramās formas aizvēra ar kāpsli – „uzspēra tritu”. Korb – no vācu valodas – grozs, nošreņģēt nozīmēja – nogriezt.

 

1900. gadā Beka fabrikā strādāja 273 cilvēki, tostarp 38 meistari, stikla produkcija tika saražota par gandrīz 200 tūkstošiem rubļu, bet pēc desmit gadiem šī summa divkāršojās. Paplašinājās izstrādājumu klāsts – Iļģuciemā tapa trauki galda servēšanai, puķu vāzes, stikla tara, izstrādājumi medicīnai, aptiekām. Produkcija netika īpaši reklamēta laikrakstos un reklāmas lapās, līdz ar to bija milzu grūtības jelkāda fabrikas ražojumu kataloga izveidē. Turklāt atšķirībā no porcelāna un fajansa, stiklam fabrikas zīmogus nelika. 

 

20. gs. sākumā Latvijas territorijā darbojās sešas stikla fabrikas, un līdz Pirmajam pasaules kaŗam produkciju pārdeva lielākoties Krievijas Baltijas guberņās. Tuvojoties frontes līnijai, Beka fabrikas ar enerģiju darbināmās iekārtas aizveda uz Krieviju, par laimi, palika specifiskās, ar stiklu saistītās. Līdz ar to noslēdzās darbības posms, par kuŗu spilgtākā liecība ir jūgendstila slaidās „vienas rozes” vāzes, tautā sauktās par „stilba kaula” vāzēm, kas tika ražotas dažādās krāsās. Bet citā mājā noteikti glabājas „stopka” – maza zaļgana degvīna glāzīte, varbūt glāzes ar izslīpētu ziedu motīvu vai flakons odekolonam “Modern” . 

 

1921. gadā tika izveidota akciju sabiedrība, kurā līdz ar Beku dzimtas pārstāvjiem darbojās vairāki investori. Fabrika ieguva nosaukumu AS Jēkaba Beka stikla fabrika, un Jūlija ielā sākās ražotnes atjaunošanana. 20. gados Latvijā stikla rūpniecību uzskatīja par perspektīvu vietējo nozari, jo bija daudz vietējo izejvielu, taču rūpnieki kļūdījās prognozēs par noieta tirgu. Ceļš uz Krievzemi nu bija slēgts, tāpēc uzņēmums strādāja ar zaudējumiem, kaut Rīgas starptautiskajās izstādēs demonstrēja bagātīgu stikla izstrādājumu piedāvājumu. Bija spēcīga konkurence – 20. gados Latvijā darbojās deviņas stikla fabrikas, taču arvien nācās uzlabot iekārtas, ieguldīt naudu ražošanas attīstībā, tāpēc dažubrīd algas palika neizmaksātas. 

 

20. gadu otrajā pusē Iļģuciema fabrikas strādnieki vairākkārt pieteikuši streiku, ik palaikam nācās maksāt soda naudas par laicīgi nenomaksātiem nodokļiem valstij. Tika atlaisti ap 250 darbinieku, līdz 1927. gadā maksātnespējas dēļ likvidētās Beka stikla fabrikas īpašumus pārņēma jaunizveidotā akciju sabiedrība Iļģuciema stikla fabrika. Tās dibinātāji bija jau latviešu uzņēmēji Kārlis Lauciņš, Vilis Druja, Ernests Kalniņš, Jānis Eizenbergs un enerģiskais Aleksandrs Plostnieks, kas līdz 1938. gadam ieņēma direktora-rīkotāja posteni. Atsākās ražošana, un Iļģuciemā tapa trauki, vāzes, pudeles, platkaklu burkas. Konkurējot ar vācu populārajām konservēšanai domātajām Weck burkām, fabrika piedāvāja savas blīvi noslēdzamās IKO pudeles, kas bija lētākas. 

 

Pateicoties uzvarai vairāksolīšanā, Iļģuciema stikla fabrika ieguva Valsts spirta un degvīna monopola pasūtījumu – izgatavot flakonus jaunajam trīskārtīgajam tualetes ūdenim “Valsts odekolons” . Flakoni tika ražoti sadarbībā ar dažādiem uzņēmumiem, protams, produkcijas klāstā bija degvīna pudeles. 

 

Jaunu laikmetu iezīmēja jaunā krāsainā stikla ieguves technoloģija un veiksmīgi sāktā kristālstikla izgatavošana. Tiesa, Latvijas tirgu pārplūdināja ražojumi no Vācijas, turklāt Iļģuciema un citu vietējo uzņēmumu produkciju bija grūti atpazīt. Lai radītu unikālu, individuālu dizainu, iļģuciemieši sāka sadarbību ar pašmāju māksliniekiem – pirmkārt, ar Romānu Sutu, kas jau 20. gadu vidū aizrāvās ar eļļas gleznojumiem uz stikla, visai retu techniku. Fabrika aicināja Sutu radīt jaunas izstrādājumu formas un kompozīcijas slīpējumiem, kuŗas meistari – stikla pūtēji, slīpētāji, gravieŗi – izpildīja materiālā. 30. gados Suta Iļģuciemā jau skaitījās galvenais mākslinieks, kas rūpējās par uzņēmuma un preču zīmju noformējumu, gatavoja metus plaša patēriņa produkcijai. Presēto trauku klāstā bija servīzes “Roja”, “Marta”, “Rauna”, turpinot modernās nacionālās mākslas attīstību. 1937. gadā AS Iļģuciema stikla fabrika piedalījās Pasaules dekorātīvās mākslas un moderno technoloģiju izstādē Parīzē, un pirms tās tika sarīkota Pirmā Latvijas daiļamatniecības izstāde ar plašu stikla ekspozīciju. Iļģuciemā darināti arī darbi no kristalla pēc Eduarda Vītola un Anša Cīruļa metiem, saņemot jūsmīgas atsauksmes vietējā presē, savukārt Parīzē šī stikla fabrika iekļuva deviņu uzņēmumu vidū, kam piešķīra Grand Prix. Zelta medaļa iegūta arī nākamā gada izstādē Berlīnē, un fabrika aktīvi turpināja ieviest jaunus produkcijas veidus līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā. 

 

Tobrīd greznie iļģuciemiešu kristalla un krāsainie kristallstikla izstrādājumi bija kļuvuši ļoti iecienīti, tika veidotas arī īpašas unikāla dizaina balvas sacensībās, loterijās, dāvanas jubilejās, ar saviem ražojumiem fabrika atbalstīja Preses balles un labdarības sarīkojumus. 1939. gadā prezidents Kārlis Ulmanis kā dāvanas saņēma divas greznas kristalla lustras kabinetam Rīgas pilī. Padomju vara saimniecību pārkārtoja atbilstoši savām prasībām, vairākkārt tika nomainīti direktori, lojāli komunistiskajai partijai. Nacionālizācijas sākumā fabrikā strādāja 520 strādnieki, kuŗu skaits īpaši nemainījās arī vācu okupācijas gados. Tad darbu vadīja techniskais direktors Arnolds Rūsis, kura meitas Rūtas Jansones īpašumā palikuši vairāki krāšņi Iļģuciema stikla fabrikas izstrādājumi, kas redzami jaunajā grāmatā. 

 

Otrā pasaules kaŗa laikā uzcēla otro fabrikas ēku, kas bija iecerēta jau 1939. gadā. Tad sekoja kārtējā varas maiņa, pēc kuŗas uzņēmums nonāca Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas ķīmiskās, silikātu un keramiskās rūpniecības pārvaldes rokās. Mainījās smilšu ieguves vietas, dzelzs oksīda piejaukums neļāva izejvielas izgatavot augstvērtīgā stikla produkcijā, vien zaļgano dzēriena pudeļu ražošanā. Izmantoja arī stikla lauskas, pievienojot tās karstajai stikla masai. 

 

Pēc kaŗa darbu turpināja daudzi no iepriekšējo gadu strādniekiem, tika izmantotas arī vecās produkcijas formas, ko papildināja jauni dekori. Iļģuciema produkcija – pelnu trauki, vīna karafes, augļu vāzes, glāzes, pudeles, abažūri, burkas un flakoni – ceļoja uz plašās padomjzemes malu malām. Grezni kristalla izstrādājumi tapa par godu valstiski atzīmējamiem datumiem, tostarp Latvijas PSRS desmitgadei utt., līdz 1960. gadā Iļģuciema stikla fabriku iekļāva fabrikas, vēlāk ražošanas apvienības “Rīgas stikls” sastāvā līdz ar Grīziņkalna stikla rūpnīcu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas fabriku nodeva privatizācijai, kas nebija veiksmīga, un 2001. gadā “Latvijas stikls” darbu beidza, aizverot veiksmes stāstiem bagātu lappusi valsts tautsaimniecības vēsturē.

 

Diemžēl nav saglabājušies Iļģuciema stikla fabrikas archīvi, kas aizvesti nezināmā virzienā, tādējādi nav pieejama uzņēma dokumentācija, nemaz nerunājot par izstrādājumu aprakstiem, skicēm, rasējumiem, kas ļautu izveidot pilnīgu ražojumu katalogu. Ceļš uz to sākās 2020. gada nogalē, kad Rīgas vēstures un kuģniecības mūzejā atklāja izstādi “Iļģuciema stikls”, kuŗā pirmo reizi vienkopus bija redzama no 19. gadsimta beigām līdz 1960. gadam Iļģuciemā ražotā stikla produkcija - vairāk nekā 300 izstrādājumu no mūzeja krājuma, kā arī kollekcionāru Raita Siatkovska un Vitālija Moločko kollekcijām. Daudziem tas bija pārsteigums, cik vērtīgi ir viņu mājsaimniecībās glabātie priekšmeti, un pašlaik Latvijā nopietni rosās ne tikai Rīgas Porcelāna fabrikas, bet arī Iļģuciema un citu fabriku ražojumu kollekcionāri, aicinot visus saglabāt šos senatnīgos priekšmetus, Latvijas daiļamatniecības sasniegumu pierādījumus. 

 

Jaunajā grāmatā (izdevniecībā Neputns) lasāms unikāls pētījums (autores Margarita Barzdeviča, Vivita Buivida, Zita Pētersone, Ilona Audere) par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi un tās produkciju. Otrajā daļā apskatāms apjomīgs fabrikas produkcijas katalogs - vairāk nekā 170 izstrādājumu no dažādiem īpašniekiem un mūzejiem. 

 

Kataloga veidotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas docente, stikla māksliniece Ilze Dūdiņa uzsveŗ, ka viena no Iļģuciema fabrikas trauku iezīmēm ir pārviltais stikls – kad pāri bezkrāsainam stikla pārvelk krāsainu, to arī slīpējot un pulējot. „Es kā praktiķe vērtēju stikla caurspīdību, dzidrumu, masu un tonalitāti. Bija kāds grezns trauks, par kuŗu spriedām – varbūt ir, bet varbūt nav Iļģuciema, tad sarunās arī ar ārvalstu kolēģiem atpazinām, ka tas ir vācu darinājums. Arī Iļģuciemam ir šie greznie kristallstikli, un es kā profesionālis sajūtu šo atšķirību reizēm arī intuitīvi. 

 

Iļģuciema fabrikai nekad nav bijis kataloga, šis ir pirmais, un tad ir pamats turpmākajiem mākslas vēsturnieku pētījumiem. Liels paldies jāsaka arī kollekcionāriem, un šis bija komandas darbs. Diezgan droši varu teikt, ka šajā grāmatā kļūdu nav, kaut kļūdas iespējamība vienmēr pastāv. Piemēram, par vienu trauku, ko gribējām likt katalogā, vēsturnieki atklāja, ka tieši tāds pats ir igauņiem.”

 

Elita Fulsa jau vairākus gadus kollekcionē Iļģuciema stikla traukus un šajā lietā jau sāk justies kā pazinēja: „Mani ieintriģēja tieši tas, ka par šiem izstrādājumiem nebija nekādas informācijas. Vienubrīd tika uzskatīts, ka viss krāsainais stikls ir Iļģuciema ražojums, tad sāku par to interesēties, jo Latvijā bija pieejami arī Ukrainas un Baltkrievijas rūpnīcu ražojumu. Pētīju slīpējumus, formas, krāsas un dizainu, visu pieejamo informāciju periodikā. Bet, ja par Rīgas Porcelāna rūpnīcu, bijušo Kuzņecovu, informācijas ir daudz un šī produkcijas ir viegli atpazīstama, tad šeit nebija nekā. Tagad man ir pāri tūkstotim Iļģuciema stikla priekšmetu, ko glabāju laukos. Uzskatu par savu ļoti lielu veiksmi, ka man izdevās nopirkt karafi, karafes korķi, glāzītes un paplāti – katru priekšmetu atsevišķi, beigās tos savienojot servīzē, un par to jūtos ļoti laimīga.” 

 

Elita saka, ka stikla kollekcionāri ir noslēgti un ar saviem atklājumiem nedalās, cenšoties savas zināšanas paturēt pie sevis. Tāpēc jaunā grāmata “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960), kas tapusi, pateicoties Latvijas Kultūras ministrijas finansējumam, ļoti palīdzēs viņas vaļaspriekam. 

 

Interesanti, ka ierosināts 21. gadsimtu dēvēt par “stikla laikmetu” (The Glass Age), turpinot cilvēces vēstures iedalījumu akmens, bronzas un dzelzs laikmetā. Diemžēl Latvijā nacionālā stikla ražošanas ēra jau krietnu laiku kā beigusies…