Pirms 90 gadiem guldīts pamatakmens Brīvības piemineklim
Mag. hist. Agnija Lesničenoka, Latvijas Valsts archīvs    16.11.2021

 

 

(…) Pacel augšup acis! Apstājies un vēro:

Svēta ir šī vieta. 

Svēts ir brīdis šis. 

Gaiši mūsu zemi pati saule svētī, 

Gaiši mūsu tautu – Svētī debesis. (…)

(“Brīvības pieminekļa balāde” Leonīds Breikšs)

Ikviena tauta un laikmets apliecina savu garīgo esamību monumentālās celtnēs, pieminekļos, kas nākamām paaudzēm kalpo kā svēts mantojums un atgādinājums par nācijas ilgām, cerībām, cīņām un sasniegumiem. Arī latviešu tauta savu vārdu bija teikusi – tieši pirms 90 gadiem, 1931.gada 18.novembrī tika likts pamatakmens brīvības idejas simbola - Brīvības pieminekļa – būvniecībai Rīgas sirdī.

 

Doma par Brīvības pieminekļa celšanu  radās drīz pēc Brīvības cīņām (1918-1920). 1922. gadā toreizējais ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics ierosināja Rīgas centrā celt pieminekli Latvijas atbrīvošanas kaŗā kritušajiem kaŗavīriem. 1923. gadā sekoja valdības aicinājums tēlniekiem izstrādāt Brīvības pieminekļa projektu. Svarīgs bija kritērijs, ka Brīvības piemineklim cēlās, skaidrās un saprotamās formās jāizteic Latvijas atbrīvošanas ideja. Tika organizēti divi pieminekļa projektu konkursi - 1924. un 1925. gadā, bet neviens no metiem netika apstiprināts reālizācijai. Neapmierinošo rezultātu dēļ izraisījās diskusijas, kas deva pamatu pat atteikties no pieminekļa celšanas un meklēt kādu citu, vairāk praktisku veidu - Brīvības tiltu pāri Daugavai, Brīvības pili, vai ko citu. 

 

Pēc vairākiem vilcināšanās gadiem Brīvības pieminekļa celšanas darbs sāka virzīties raitāk, kad 1927. gadā nodibināja no partijām un citām grupām neatkarīgu Brīvības pieminekļa komiteju, kas kļuva par noteicošo institūcija visos jautājumos, kas saistīti ar pieminekli. 1929. gadā tika izsludināts trešais pieminekļa projektu konkurss, un 1930. gadā tika pieteikti 32 meti. Aizklātā balsojumā par architektoniski, plastiski un idejiski iespaidīgāko metu Brīvības izteiksmei atzina Kārļa Zāles projektu “Mirdzi kā zvaigzne”. Lai iegūtu naudas līdzekļus pieminekļa celtniecībai, Latvijas pilsētās un pagastos tika nodibinātas 13 Brīvības pieminekļa ziedojumu vākšanas komitejas. Tika izplatītas ziedojumu zīmes – 0,20, 0,50, 1, 5, 10, 20 un 100 latu vērtībā. Cilvēku atsaucība bija pārsteidzoši liela, ņemot vērā, ka ziedojumu vākšana iekrita laikā, kad Latvija piedzīvoja smagu ekonomisko krizi. Tas liecina -  ja grūtā brīdī tautu vada kāda augstāka ideja, tad ikdienišķās rūpes un grūtības, visiem solidārizējoties, kļūst vieglāk panesamas. Un augstākā ideja bija tā, ko pauda iecerētais piemineklis - latviešu tautas Brīvības ideja. Rezultātā komitejām izdevās savākt ap trīs miljoniem latu.

 

Daudz diskusiju starp partijām un sabiedrības pārstāvjiem vairāku gadu gaŗumā raisījās ap pieminekļa iespējamo atrašanās vietu - Pārdaugava, tagadējais Centrāltirgus, Daugavmala. Valsts prezidenta Alberta Kvieša vēršanās Rīgas domē viesa skaidrību, un 1931. gadā tika nolemts, ka piemineklis atradīsies Brīvības bulvārī, kur iepriekš atradās Pētera I pieminekļa postaments. 1931. gada 18. jūnijā Rīgas pilsētas dome oficiāli ierādīja Brīvības piemineklim vietu Brīvības bulvārī. Pēc uzvaras trešajā metu konkursā tēlnieks Kārlis Zāle kopā ar architektu Ernestu Štālbergu uzsāka kopdarbu pie Brīvības pieminekļa projektēšanas, un 1931.gada novembrī Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvaldē tika apstiprināts Brīvības pieminekļa projekts. 

 

1931. gada 18. novembrī, valsts proklamēšanas 13. gadadienā, svinīgā ceremonijā tika likts Brīvības pieminekļa pamatakmens. Pieminekļa vietā tika uzcelta tribīne. Drīz tajā bija redzams prezidents Alberts Kviesis. Tribīnei tuvumā, goda vietās - valdības vadītāji, diplomāti un Brīvības pieminekļa komiteja. Visiem goda viesiem galvās īpaši cilindri. Pāri ļaužu pārpildītiem laukumiem un ielām skaļrunis nesa Valsts prezidenta Kvieša dedzīgos vārdus, ko radio pārraidīja visā Latvijā – “(…) šī gada valsts svētkiem ir sevišķi svinīgs noskaņojums, jo mēs esam sapulcējušies likt pamatakmeni Brīvības piemineklim, kuŗa uzdevums ir paust paaudžu paaudzēm, cik dārga ir mūsu tautai brīvība, cik dārgi viņa ir izpirkusi to ar savu varoņu asinīm un cik dārgi un augsti tā ir jāvērtē un jāciena nākamām paaudzēm, kuŗas šo dārgo un svēto mantojumu nekad nedrīkst izlaist no rokām. Lai atceramies visus tos, kas bija pie mūsu valsts neatkarības šūpuļa no valsts pastāvēšanas pirmajām dienām līdz brīvības cīņu noslēgumam, kā arī visus tos, kas gatavojuši ceļu tautas brīvības un valsts neatkarības mērķa sekmēšanai. (…) Mūsu tautas lielais vēsturiskais ideāls — atgūt sen zaudēto brīvību - ir piepildījies, bet tā vietā ir stājies jauns ideāls — baudīt šo brīvību uz visiem laikiem un nekad vairs to neizlaist no rokām. Tamdēļ celsim Brīvības pieminekli, kas, iemiesojot sevī brīvības ideju, būs abu šo ideālu apvienojums.

 

Sabiedrība ir dzīvi atsaukusies Brīvības pieminekļa aicinājumam ziedot šim cēlajam mērķim. Tas rāda, ka Latvijas pilsoņi augsti ciena savu brīvību un savu valsti. Komitejas vārdā izsaku dziļāko pateicību visiem ziedotājiem par viņu atsaucīgām sirdīm un vietējo komiteju locekļiem par viņu nenogurstošām pūlēm ziedojumu vākšanā. (…) Esmu pārliecināts, ka arī šodien un turpmāk ziedojumi neizpaliks, kaut arī grūtie laiki prasa ierobežošanos. Ir taisnība, ka sabiedrībai ir jāorganizē plaša palīdzība trūkumcietējiem, kāds uzdevums patreiz nostādāms pirmā vietā. Tāpat arī vairojās kā fizisko, tā inteliģento bezdarbnieku skaits, kuŗu grūtais stāvoklis rada nopietnas bažas un rūpes. Tāpat grūti laiki ir zemniekiem. Bet, no otras puses, mēs nedrīkstam izlaist no acīm, ka mēs nedzīvojam tikai šai dienai. Mūsu brīvība ir vēl jauna, tā ir jānostiprina, tāpat kā mūsu valsts, un šī mērķa veicināšanai mums nekad nedrīkst trūkt līdzekļu. Stiprinot brīvības ideju, mēs stiprinām paši sevi un valsti. Stāvēsim tamdēļ droši pie Brīvības pieminekļa pamatakmeņa likšanas ciešā pārliecībā, ka mums izdosies izvest darbu līdz galam. Ticēsim saviem spēkiem! Ticēsim, ka, ja mums ir izdevies pārvarēt visas līdzšinējās grūtības, tas mums izdosies arī uz priekšu! Dievs, svētī Latviju!”

 

Ceremonijas kulminācijā blakus bijušā pieminekļa pamatiem iemūrēja kapsulu. Tajā bija laikraksti, naudas monētas, Triju Zvaigžņu ordeņi un raksts, kuŗā tika teikts: „Latviešu tauta pēc ilgām un grūtām cīņām 1918. gadā atguva savu brīvību un nodibināja savu neatkarīgu valsti. Daudzas paaudzes neatlaidīgi strādājušas šī mērķa sasniegšanai, gan kulturālā darbā, gan neatlaidīgās un ilgās cīņās pret svešinieku virskundzību, lai varonīgos neatkarības kaŗos radītu savas tautas patstāvību un brīvību. Galvenās komitejas, daudzo vietējo komiteju un neskaitāmo ziedotāju vēlēšanās un griba lai piepildās! Lai pieminekļa celšanas darbs veicas sekmīgi! Lai piemineklis stalti paceļas valsts galvaspilsētā Rīgā, lai tas vienmēr un visiem, kas to redz, atgādina, ka mūsu tautai bijuši varoņi un nesavtīgi darbinieki, kas visu, pat savu dzīvību, ziedojuši tautas labākai nākotnei. Lai šis piemineklis visiem un vienmēr ir cēls atgādinājums tam, ka tikai tautas vienībai ir panākumi, ka vienīgi nesavtīgs darbs un spēja nest upuŗus var tautu celt un radīt paliekošus panākumus.”

Būvniecības gaita

1932. gada 25. augustā tika iesākti pieminekļa centrālās daļas būvdarbi. Par pieminekļa būvniecības gaitu atbildīga bija Brīvības pieminekļa komiteja, kuŗas sastāvā bija Brīvības pieminekļa techniskās komisijas priekšsēdētājs un bijušais Rīgas pilsētas galva A. Andersons, Brīvības pieminekļa darbu sagatavošanas komisijas loceklis inženieris J.Jagars, tēlnieks K.Zāle un būvvadītājs architekts E.Štālbergs. Komiteja pieņēma ar pieminekļa būvniecību saistītos lēmumus, plānoja darba gaitu un finances, periodiski atskaitījās par  darbu. Pieminekļa būvbirojs atradās Baznīcas ielā 8-26, Rīgā.

 

Interesantus illustratīvos un dokumentāros materiālus sniedz Latvijas Valsts archīvā glabātais E. Štālberga dokumentu fonds LNA LVA F.95, kuŗā atrodami projekta plāni, architekta paša veidoti albumi ar fotografijām un piezīmēm par pieminekļa celtniecību. Fotografijās redzam gan betonēšanas un bruģēšanas darbus, gan skulptūru kalšanu un cita veida apstrādi.

 

Celšanas darbus sākot, tika domāts par pieminekļa celšanai izmantojamiem materiāliem. Komiteja vispirms apstājās pie vietējiem resursiem. Sākumā tika apsvērts Allažu šūnakmens un pašu laukakmeņi, bet, izpētot apstākļus, izrādījās, ka tas nav iespējams, jo pēc savas struktūras tie nebija piemēroti diferencētāku formu izteiksmei, kā arī nebija atrodami pietiekošā daudzumā un viengabalainībā, lai tos varētu pielietot pieminekļa būvei. Īpaši pēc Brāļu kapu izbūves Allažu šūnakmens vairs nepietika. 

 

Komisija izšķīrās par akmenī ietērptu dobtu kodola konstrukciju no dzelzsbetona, kas izturētu apmēram 2500 tonnu lielo pieminekļa slodzi. Pieminekļa celšanai tika pasūtināts Itālijas travertīns, kas ir akmens starpforma starp kaļķakmeni un marmoru, un tas tika paredzēts izmantošanai apšuvumiem un ciļņiem. Savukārt tēlnieciskajām grupām tika pasūtināts sarkanais un gaiši zilais Somijas granīts, katru pieminekļa joslu ieturot citā krāsā, - pakāji un pirmo joslu sarkanā, otro joslu zilgani pelēkā krāsā. 1932.gada 19.septembrī ar kuģi no Italijas pienāca pirmais sūtījums – astoņi travertīna bluķi svarā 120 tonnas, kas tika novietoti Muitas dārzā, kur notikusi arī bluķu apstrādāšana. Jau novembrī Kārlis Zāle pieskaldīšanu pabeidza, un bluķi bija piegādājami būvvietā to tālākai apstrādāšanai zem nojumes. 

 

Uz 1932.gada 20.oktobri bija izrakta būvbedre, izlauzta daļa veco pamatu, iedzīta rievsiena, iebetonēta liesā betona kārta un veikti citi darbi. Liepu gatves ietvertā Brīvības bulvārī aiz dēļu aizžogojuma aktīvi klaudzēja āmuri un kalti. Visus pieminekļa celšanas darbus pēc iespējas veica pašu spēkiem, vienīgi Brīvības tēla kalšanas darbus uzticēja zviedru meistaram. 1933.gada sākumā tika uzcelta koka nojume un ceļamās ierīces konstrukciju un akmeņu bluķu apstrādāšanas vajadzībām. Projekta autors Kārlis Zāle savā darbnīcā Polockas ielā 11, Rīgā, ģipsī izveidoja metus un tēlu komponēšanu dabiskā lielumā, kas bija pamats tālākai tēlu izciršanai gan darbnīcā, gan būvvietā zem pieminekļa nojumes.

 

E. Štālberga fondā atrodams kādas reportāžas uzmetums, kas, iespējams, bija paredzēta atskaņošanai radiofonā: “Mikrofons ieslēgts Brīvības pieminekļa būves vietā! (…) Pašlaik mēs atrodamies augstās sētas iekšpusē. Tur - otrā pusē skrien tramvaji, dūc automašīnas, klaudz simtiem gājēju soļi. Šai pusē latviešu strādnieki cietajā granītā un bāli iedzeltenā travertīnā iekaļ tēlnieka Zāles veidotus tēlus. Redzam desmitiem lielus pelēkā granīta bluķus. Tie ir Somijas izturīgākā granīta bluķi, un katrs no tiem sver līdz 20 tonnām. Daudzviet izmantots arī dzelzsbetons. Tēli veidoti no granīta – sarkanā un pelēkā, ciļņi – no travertīna. Tagad esam iegājuši pieminekļa dzelzsbetona kodola dobumā. Pagaidām tur novietota kompresora mašīna, kas saspiež gaisu, ar kuŗa palīdzību tiek iedarbināti 15 katli tēlu veidošanai. 2800 kustību vienā minūtē. Tie pulsē un atskalda, un nogriež no cieta akmens gan lielākus, gan mazākas drumslas. Darbnīca atrodas Daugavas pusē. Te ir redzami apstrādāšanā vairāki travertīna bluķi. Zeme klāta no vienas vietas ar akmeņu – granīta un travertīna – šķembām. No šejienes 20-tonnīgos granīta bluķus ar celtni uzceļ pieminekļa otrā joslā, apmēram divstāvu mājas augstumā.”

 

Pieminekļa būvniecības ceturtajā, noslēdzošajā gadā piemineklis piedzīvoja terases, pieminekļa apkārtnes un obeliska būvi, kas noslēdzās ar augstākā labuma zviedru kapara Brīvības tēlu 1935.gada pavasarī. Pieminekļa pamats atrodas septiņu metru dziļumā. Viss pieminekļa svars ir  ap 250 tonnām,  augstums 41 metrs, kas līdzvērtīgs 12  stāvu mājas augstumam. Pie pieminekļa celšanas darbiem četrus gadus nemitīgi strādāja desmitiem cilvēku, visiem kopā nostrādājot 308 000 darba stundas.

 

Darba rezultātā visa pieminekļa kompozīcija runā latviešu tautai nozīmīgā simbolisma valodā. Proti, pieminekļa kaltajos tēlos ietvertas vairākas tematiskās grupas, kas pauž tautas dzīves pamatspēkus – pirmā pieminekļa josla ietver fizisko un garīgo darbu, ģimenes dzīvi, pašaizsargāšanās instinkta iemiesojumu kareivju tēlos. Nākamajā joslā lasāmi tautas sapņu un ideālu risinātāji – Vaidelotis ar kokli, Lāčplēsis, važu rāvēji, tautas brīvības cīnītāji, kā arī latvju māte, kas svētī savus dēlus un meitas. Sāņus ciļņi izteic epizodiskos momentus no tautas pagātnes cīņām un dziesmotā gara. Pāri šiem tautas dzīves reāliem un idejiskiem pamatiem trauc augšup slaids obelisks ar noslēdzošu cildenu gala akordu – Brīvības tēlu sievietes veidolā, kas paceltās rokās tur trīs zvaigznes – Latgales, Vidzemes un Kurzemes simbolus. Brīvības piemineklis atklāts 1935.gada 18. novembrī. 

Vairāk ar pieminekļa vēsturi iespējams iepazīties arī LNA Latvijas Valsts archīva virtuālajā izstādē “Brīvības piemineklis 1935-2015”

 

Daudz brīnišķīgu seno fotografiju un videomateriālus var skatīt arī LNA Kinofotofonodokumentu archīva datubāzē www.redzidzirdilatviju.lv, meklētājā ierakstot “Brīvības piemineklis”.