Pirmo izstādi autors skata no mākoņa maliņas
   15.03.2013

20. februārī Berga bazāra galerijā „Arte”, Rīgā, atklāja gluži nezināma latviešu mākslinieka Osvalda Rožkalna (1910-1989) darbu izstādi „Atgriešanās”. Mākslinieks pēckaŗa gados dzīvoja Vācijā.

Osvalds Rožkalns dzimis Rīgā, tēvs ar ģimeni drīz pārceļas darbā uz Penzu. Šajā pilsētā Krievijas Eiropas daļas vidienē Pirmā pasaules kaŗa gados sarodas topošie latviešu mākslinieki, lai mācītos vietējā mākslas skolā. Starp viņiem ir arī Jēkabs Kazaks, kas viesojies Rožkalnu (tolaik vēl Rozenkalnu) ģimenē un, ievērojis mazā zēna dotības zīmēšanā, ieteicis vingrināties tālāk. 1920. gada rudenī ģimene dodas atpakaļ uz Latviju, bet pēc robežas pārbraukšanas robežu, tēvs saslimst ar tīfu un nomirst. Ieradusies Rīgā, māte ar dēlēnu apmetas pie savas māsas Pārdaugavā. Māsas dēls ir pazīstamais gleznotājs Jānis Roberts Tillbergs. Pie viņa Osvalds gūst pirmās iemaņas gleznošanā. Diemžēl tālāk izglītoties mākslā zēnam nav iespējams, tāpēc viņš mācās pie krāsotāju meistara. Sešpadsmit  gadu vecumā viņš atrod darbu Vācu teātrī, pēc tam Nacionālajā operā par dekorāciju izpildītāju un tur nostrādā līdz pat iesaukšanai Latviešu leģionā.

Osvalds Rožkalns nepārtrauc gleznošanu un pievienojas mākslinieku biedrībai „Zaļā vārna”, kas mājvietu rod Jelgavā. Izstāžu recenzijās parādās arī Osvalda Rožkalna vārds, ir rakstīts, ka viņš „atradis īsto pieeju savas mākslas izpausmei un viņa darbi sniedz daudz sološa un interesanta”. Diemžēl šī laika darbi nav saglabājušies, tāpēc nav zināms, ko ar šiem vārdiem nezināmais izstādes recenzents domājis.

Leģionāra gaitas Osvalds Rožkalns beidz Cēdelgemā, bet pēc tam  apmetas Vircburgā. Nometņu laikā viņš darina dekorācijas latviešu teātrim un operai. Pēc lielās latviešu izceļošanas viņš paliek Vircburgā un strādā vietējā vācu teātrī par dekorātoru un kostīmu mākslinieku.

Izstādē Rīgā, kas ir Osvalda Rožkalna pirmā iznākšana publikas priekšā vispār, apskatāmi pēckaŗa darbi – gleznas un zīmējumi. Mākslinieks pats sevi dēvējis par latviešu Pikaso.

Izstādē vecākie darbi saistāmi ar pag. gs. 40. gadu otro pusi, kad pārsvarā ir reālistiskais zīmējums.. Bet nākamajā gadu desmitā, kad acīmredzot notiek visintensīvākās Pikaso daiļrades studijas, jo cieša ir viņa tuvība viņa elkam un skolotājam. Viņš izmēģina gan meistara formu vienkāršošanu, gan ģeometrizēšanu. Tomēr, spriežot pēc redzētiem darbiem, šķiet, ka Rožkalns kompozīciju būvē racionālāk, harmoniskāk, arī tonāli viņa gleznas ir mierīgākas un vairāk līdzsvarotas. Astoņdesmitie gadi ir visai duālistiski. No vienas puses, turpinās formu ģeometrizācija un lielāka nozīme ir telpai. No otras puses, nereti parādās ainavas, kur ēku un koku silueti tverti tuvu reālistiskai pasaules uztverei un tikai atsevišķas detaļas palikušas ģeometriskas.

Interesanti ir tie darbi, kuŗos Osvalds Rožkalns kubistiskā manierē glezno, piemēram, Vermēra darbus.

No šīs izstādes var gūt visai labu, bet ne precīzu iespaidu par Rožkalna daiļradi. Būtu nepieciešamāka rūpīgāka gleznu atlase citā darbu skatē, varbūt derētu kāda nopietnāka publikācija.

Viens ir skaidrs, ka ir nepieciešams Osvaldu Rožkalnu iezīmēt trimdas mākslas kopainā. Viņš ir izņēmums nometņu laika mākslā, kuŗā dominēja atstātās dzimtenes motīvi un reālistiskais pasaules tvērums. Osvalds Rožkalns, dzīvodams nošķirti no tautiešiem, gāja modernāku, iekšēji vairāk atbrīvotu ceļu, kādu pēc gadiem uzsāka krietni jaunākas paaudzes, kas bija skolojušās jau mītnes zemju skolās.

Māris Brancis