“Pāri visam – esmu latviete!”
Ligita Kovtuna    02.08.2021

 

 

Iepriekšējos mūsu laikraksta numuros jūs, cienījamie lasītāji, guvāt ieskatu tajā latviešu vēstures posmā, kas saistās ar tālo Arģentīnu. Stāstītāja bija Astrīde Sköldebring-Kļaviņa, mūsu tautiete, kuŗa mīt Zviedrijā un kuŗas dzīve bijusi krāšņa kā puķu pļava pirmsjāņu laikā. Tieši vasaras  pilnzieda laikā arī man bija iespēja ar Astrīdi iepazīties, diemžēl pagaidām  gan vēl nevis klā­tienē, bet, pateicoties “moder­na­jām technoloģijām”. Taču – kā mēdz teikt – mūsu sarunās un sarakstēs uzšķīlās dzirkstele, un man  ir liels prieks par šo (pa­­gaidām) vēstuļu draudzību. Jo Astrīdes dzīvesstāsts ir tik aiz­raujošs un tik vēsturiski bagāts, ka būtu grēks ar to nepadalīties avīzes slejās. Turklāt pati Astrīde ir izcila stāstītāja, un vēl – viņa pratusi saglabāt vienreizīgas foto liecības, kam īstenībā būtu vieta profesionālu pētnieku darbos. 

 

Aicināju Astrīdi uz interviju, nesagaidījusi mūsu klātienes tikšanos, kas, cerams, notiks septembrī, kad viņa atkal būs Rīgā. 

 

Pateicoties mūsu redakcijas ilggadējai draudzībai ar Zviedrijas latviešu mākslas vēsturnieci Diānu Krūmiņu-Engstedt, uzzi­nāju arī, ka Astrīdes gleznas tiek kārtotas kārtējai izstādei. Modernās technoloģijas ļāva ieska­tīties arī tajās – saulaini, citkārt abstrakti vai dūmakaini, glās­mai­ni, dzidru krāsu akvareļi, bet allaž uzrunājoši tāpat kā to autore. Tāds mans pirmais iespaids. 

Astrīde.  Jā, gleznoju labprāt, akvarelī, tušā, ar akrilu. Un vis­maz reizi gadā piedalos izstādēs, ne tik vien Zviedrijā, mani darbi bijuši arī Somijā, Spānijā. Tūlīt drīz, 20. – 22. augustā, atkal piedalīšos izstādē,    t. s. Open House ateljē. Zīmēju jau kopš bērnības. Meksikā, Uni­versity of the America, studēju ne vien  starptautiskās attiecības un valodas, bet arī mākslas vēsturi. Dzīves gados Kanadā apmeklēju glezniecības kursus Toronto College of Art, bet, nonākusi Zviedrijā, gāju īsā­kos un gaŗākos kursos pie ievē­ro­ja­miem šīs ze­mes mākslinie­kiem. Pēdējos gados izmantoju tīmekļa iespējas un sekoju līdzi kursiem no Vā­­cijas, Dānijas, ASV un citām zemēm.

 

Runājot par latviešu mākslu, manās mājās Stokholmā un arī Rīgas dzīvoklī ir Juŗa Zvirbuļa, Ievas Spalviņas, Skaidrītes Kocenas darbi, īpaši mani iedvesmo Anita Meldere un Irēna Lūse, apbrīnoju īpašo Robertu Koļcovu.

 

Man patīk eksperimentēt, šobrīd esmu aizrāvusies ar tušas zīmējumiem un cenšos pilnveidot akrila techniku.

 

Tiktāl par tavu mākslu, bet, kā pati saki, – “tas interesan­tākais būtu parunāties par latvietības uzturēšanu, dzīvojot trimdā, īpaši Dienvidamerikas “eksotiskajā” vidē”. Jā, tas tie­šām ir ļoti aktuāli mūsu šolaiku globālajā pasaulē, un to sauc par latviskās identitātes uzturēšanu. Kā tev, dzīvojot   tik dažādās valstīs un kultūrās, ar to gājis?

 

Nezinu, vai ir daudz tautiešu, kas, līdzīgi kā es, ir uzauguši latviešu sabiedrībā Dienvidamerikā, tad Kanadā, tad – Meksikā, līdz beidzot nonākuši Skandi­na­vijā, Zviedrijā?! Man bijis lemts izbaudīt “uz savas ādas” visas šīs kultūras, atšķirības, kas starp tām pastāv, esmu jutusies gan kā argentīniete, gan kanadiete, protams, arī kā zviedriete, bet pāri visam – tomēr esmu latviete! Līdz 24 gadu vecumam man bija Arģentīnas pase, tad kļuvu Kanadas pavalstniece, un tikai 2006. gadā – Zviedrijas. “Mūžīgā identitātes krize” – tā tiešām un atklāti varētu teikt. Bet – man tik ļoti gribētos satikt un savest ko­­pā tos visus manas paaudzes Dienvidamerikas latviešus, kas dzīvo Rīgā, arī tos, kas no Vene­cuelas! Starp viņiem jūtos kā mājās, tā ir mana bērnības vide. Kur jūs visi esat? Vai tiešām es vienīgā vēlos satikties?! 

 

Tu esi aktīvi darbojusies arī Zviedrijas latviešu sabiedrībā, un ne tikai...

 

Jā, vairākus gadus darbojos Zviedrijas-Latvijas biedrības (Sven­sk-Lettiska förening) valdē, kur dar­bojās arī Latvijā labi pazīstamais Māris Slokenbergs. Tiklīdz Latvija atguva neatkarību, nodibinājām draudzības sakarus ar Rūjienu, Māŗa dzimto pusi. Cita starpā, ar to man  sai­stās kāds dziļi emo­cio­nāls stāsts. 1990. gada vasarā, pēc Māŗa lūguma, devos uz Rūjienu kopā ar zviedru skolotāju grupu, kam biju tulks. Man bija tik smagi redzēt te padomju lai­ka “man­­to­jumu”, dzirdēt un tul­kot tos skumjos stāstus, ko mums vietē­jie ļaudis stāstīja, ka es zaudēju tulka profesionalitāti un ... ap­­raudājos.

 

Bet ir arī priecīgie stāsti – mēs piedalījāmies Ungurmuižas atjaunošanā, piesaistot šim darbam  zviedru naudu! Kādā pie­ņemšanā, kur biju ielūgta, radās izdevība uzrunāt tolaik Zviedrijas kultūras ministres Margot Wahlström padomnieku, un ar viņas laipnu atbalstu dabūjām līdzekļus re­­monta sākšanai! Lī­­dzīgi darbojāmies arī Ulafa Pal­mes mātes dzimtajā Skangalē utt. Tie bija lieliski, dar­bīgi gadi. Es tolaik strādāju gan par valo­du skolotāju, gan pilsētas un mūzeja gīdi, tulkoju. Starp citu, šobrīd palīdzu kādam latviešu izcels­mes kungam pār­tulkot vi­­ņa ve­­cāku bēgļu gaitu stāstus no lat­viešu uz spāņu valodu. 

 

Tu esi Latvijas vēsturē zināmu un nozīmīgu cilvēku bērns: tēvs Kārlis Kļaviņš bija pazīstams advokāts, trimdā – Bal­tijas Universitātes Pineber­gā mācībspēks, vēlāk arī viesprofesors ASV, lielu firmu vadītājs Arģentīnā un Kanadā, profesors Sentlorensa kolledžā Kings­to­nā, Kanadā. Māte Alīse Dze­guze – Latvijas sporta leģenda daiļslidošanā... 

 

Par to, ka mana māte ir tāda slavenība, patiesībā pa īstam aptvēru vien 90. gados, kad mani uzrunāja sporta žurnālists Andris Zeļenkovs un cilvēki no Latvijas Sporta mūzeja... Mani vecāki darīja visu iespējamo, lai es iegūtu izglītību un iepazītu visu to zemju savdabīgo kultūras bagātību, kuŗās dzīvojām. Par to esmu viņiem bezgala pateicīga!

 

Un nu lai runā fakti no “vēstures annālēm” – grāmatas “Lat­vijas advokatūra. 1919 – 1945” un preses ziņas, kā arī vēsturiski foto ar taviem ko­­mentāriem! (Foto apskatāmi laikraksta "Brīvā Latvija" jaunākajā numurā - Nr.29)

 

Kārlis Kļaviņš (1911-2002). Dzimis Bauskā, privātadvokāta Jāņa Dāvida Kļaviņa un ģimnazijas direktores Inas Annas Kļaviņas, dzim. Šulca, ģimenē. Studējis tieslietas Latvijas Uni­versitātē (1928 – 1934). 1934. – 35. gadā dienējis Latvijas armijā. 1935. gadā sācis strādāt zvēri­nāta advokāta V. Kārkliņa birojā Rīgā. No 1936. līdz 1940. gadam arī juriskonsults Latvijas Amat­niecības kamerā. No 1939. gada – LU Civīlprocesa katedrā zināt­nis­kais darbinieks. No 1942. ga­­da 29. decembŗa – zvērināts advokāts. 1944. gadā iesaukts latviešu leģionā. 1946. – 1947. gadā – docents Baltijas Univer­sitātē Pinebergā. 1948. gadā iz­­ceļojis uz Arģentīnu. 

 

Alīse Dzeguze Kļaviņa (1914-1999). Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas ziemas sports nebija iedomājams bez Alīses Dzeguzes – daudzkārtējas Latvijas daiļslidošanas meistares jeb čempiones. Viņas fotoattēli rotāja žurnālu vākus, viņai ap­­lau­dēja slidotavu apmeklētāji, bet Latvijas prese godāja par “ledus karalieni”, “virpuļu meistari” un “ledus feju”, jo viņa mūsu valstī bija meistarīgākā. 

Alīse Dzeguze dzimusi 1914. gada 15. aprīlī Rīgā, kučieŗa Fri­ča Dzeguzes un Kristīnes Dze­guzes (dzim. Vanaga) ģimenē   kā jaunākā no trijām meitām. Mamma Alīsei arī bija galvenais  atbalsts, jo pāragri nomira viņas tētis.

 

Aizvadītā gadsimta 20. gadu beigās Alīse Dzeguze startēja daiļslidošanas sacensībās, bet pirmais lielais panākums bija 1932. gada februārī Latvijas daiļslidošanas meistarsacīkstēs. Tās norisinājās Esplanādes slidota­-vā. Universitātes sportu pārstā­vošā Alīse Dzeguze ko­­pā ar Flo­rianu Šrāderu izcīnīja Lat­vijas daiļslidošanas meistaru jeb čempionu titulu pāŗu konku­rencē. Kaut arī pirmais čempiontituls tika nopelnīts pāŗu slidojumā, turpmāk viņa pie­vēr­sās galve­no­kārt individuālajai programmai. Ievērojams pavēr­siens bija iespē­ja 1932./1933. ga­­da sezonā do­­ties apmācībās uz Vīni.”

(No A. Zeļenkova raksta žurnālā Sports 2018. g. decembŗa nr.)