Pārdomas par notiekošo baznīcu lietā Latvijā un diasporā
Lilita Krūze    15.05.2018

 

 

Ir 1988. gads. Latvija. Manā dzimtajā ciemā lepni stāv dzeltena ēka – Baldones evaņģeliski luteriskā baznīca. Ir Ziemassvētku laiks, un ļaudis iet uz pirmo dievkalpojumu pēc padomju okupācijas. Tās laikā baznīcas ēka tika izmantota kā viena no gumijas ražošanas apvienības “Ausma” filiālēm. Arī es esmu to cilvēku vidū, kuŗi dodas uz baznīcu. Man, divdesmit septiņus gadus vecai jaunietei, tā ir pirmā apzinātā baznīcā iešanas pieredze.

 

Ir 2001. gads. Gērnsija. Visapkārt bagātīgi klāti galdi, ļaužu smiekli. Mani pirmie Ziemsvētki šajā salā. Esmu tālu, ļoti, ļoti tālu prom no mājām, no savas ģimenes, un es šajā ļaužu burzmā jūtos vientuļa. Es nejūtu to pašu prieku, ko viņi. Kad pēdējais viesis aizvēris restorāna durvis, kad pēdējais galds uzklāts, arī es varu doties prom. Ir tieši pusdivpadsmit naktī. 

 

Mēs esam trīs latviešu viesstrādnieces. “Meitenes, iesim uz baznīcu!” es saku. Un mēs ejam. Kad atveram smagās koka durvis, skan Ziemsvētku dziesma, biķeros tiek ieliets vīns, un sirdī kļūst tik silti! Savu minimālo angļu valodas zināšanu dēļ nesaprotam mācītāja sacīto, bet kaut mazliet esam izjutušas Ziemsvētku prieku, domās esot ar saviem mīļajiem, kas tālu Dzimtenē.

 

Ir 2005. gads. Gērnsija. Lieldienu laiks. Dievkalpojums Forest baznīcā. 

 

Mēs atkal esam trīs. Pirmo reizi tiekos ar Elīzu Zikmani, Latvijas evaņģeliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) mācītāju, kuŗa, lai vadītu šo dievkalpojumu, speciāli atlidojusi no Londonas. Ar Lindu Le Vasseur, Forest baznīcas mācītāju, esmu iepriekš tikusies vairākkārt, lai pārrunātu šī īpašā dievkalpojuma organizatoriskos jautājumus.

 

Jūtos satraukta. Kā būs? Vai cilvēki nāks, vai būs atsaucība? Ar pirmajiem ērģeļu akordiem paveras baznīcas durvis. Mani latviešu tautieši nāk pa vienam, nāk draugu pulkā. Nāk un nāk, līdz baznīca ir pilna! Šis ir pirmais dievkalpojums latviešu valodā Gērnsijas salā. Šī ir pirmā reize, kad, tik tālu prom no mājām, no savas dzimtenes, izbaudām kopības sajūtu. Šī ir pirmā reize, kad šajā, angliski runājošajā salā tiekam uzrunāti savā dzimtajā – latviešu - valodā.

 

Ir 2018. gads. Gērnsija. Lieldienu laiks. Internetā lasu satraucošu ziņu, ka Latvijā vairāki deputāti ir iesnieguši likumprojektu, kas par vienīgo pirmsokupācijas laika luterāņu baznīcas tiesību pārmantotāju pasludina padomju laika luterisko baznīcu. No savas personiskās pieredzes zinu, cik ārkārtīgi liela loma ārzemēs nonākuša latvieša garīgās dzīves uzturēšanā ir LELBĀL. Tā nav atšķirama no LELB, tāpat kā latvietis ārzemēs nav atšķirams no latvieša Latvijā. Laiki ir mainījušies, robežas ir atvērtas, un ir dzimis globālais latvietis. Nešķirosim sevi aizbraukušajos un palikušajos, nodevējos un patriotos! Lai kur esam izvēlējušies savu mītnes zemi, mēs esam viena tauta. Jutīsimies vienoti, atbalstīsim cits citu ar labiem vārdiem un darbiem! Mums ir nepieciešama ne tikai stipra Latvija, bet arī stipra diaspora. Es aicinu deputātus pārdomāt un atsaukt iesniegtos grozījumus LELB likumā!