Par vēlmi diskriminēt Latvijas Evaņģēliski luterisko Baznīcu ārpus Latvijas
Sallija Benfelde    24.04.2018

 

 

19. aprīlī, 49 Saeimas deputātiem balsojot „Par”, komisijām tika nodots likumprojekts „Grozījumi Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā”, kuŗā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) atzīta par vienīgo luteriskās baznīcas tiesību pārmantotāju. Likumprojektā ir vēl kāda interesanta nianse – faktiski nav iespējams izstāties no LELB.

 

Proti, gadījumā, ja draudzes sapulcē tiek pieņemts lēmums, ka draudze pārstāj darboties kā LELB piederīga draudze, tad ir uzskatāms, ka draudzes locekļi ir individuāli izstājušies no baznīcai piederīgas draudzes un tā tiek likvidēta. Tā teikt, ja gribi būt luterānis, tad vienīgais veids, kā to Latvijā darīt, ir piederēt LELB, pretējā gadījumā nebūs ne baznīcas, ne draudzes un būsi kaut kas līdzīgs sektantam. Par Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas (LELBāL) likumprojektā nav ne vārda. Vēl jāpiebilst, ka likumprojekta iesniedzēji: Ringolds Balodis, Gaidis Bērziņš, Imants Parādnieks no Nacionālās apvienības (NA), Nellija Kleinberga no Latvijas Reģionu apvienības (LRA), Jūlija Stepaņenko no Saskaņas, Augusts Brigmanis no Zaļo un zemnieku savienības( ZZS frakcijas un tagad jau pie frakcijām nepiederošais deputāts Gunārs Kūtris ir konsultējušies gan ar LELB dažādām institūcijām, gan ar Romas katoļu baznīcu, bet ne ar vienu LELBāL pārstāvi. Vārdu sakot, LELBĀL tapušais un minēto deputātu iesniegtais likumprojekts pasaka, ka LELBāL nav nekāda sakara ar Latviju un Latvijas luterāņiem. Balsojumā par šī likumprojekta nodošanu komisijām un tātad virzīšanu tālāk pieņemšanai Saeimā balsoja visi klātesošie NA deputāti, 13 deputāti no ZZS, 12 no Saskaņas, 3 no LRA un vairāki neatkarīgie deputāti. Vienotības frakcija balsoja „Pret” vai atturējās, tāpat rīkojās arī atsevišķi deputāti no pārējām frakcijām. 

 

Deputāta Ringolda Baloža, kurš pirms balsojuma runāja par tā nodošanu komisijām, pamatnostādne bija, ka Latvijā baznīca ir šķirta no valsts, tāpēc Saeimai nav jājaucas tajā, ko vēlas Baznīca, un tikai jāapstiprina likumā LELB vēlmes.

 

Pamatots bija deputāta Ilmāra Latkovska teiktais, runājot pret likumprojekta iesniegšanu Saeimā: „Un šodienas reālitāte vai arī vēsturiskais mantojums ir tāds, ka ir divi vienā: LELB – Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca  un Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas. Dažkārt tās savstarpēji ķīvējas (latviešiem tā notiek, kā zināms). Ir virzība uz vienu Baznīcu, vienotu Baznīcu, ko mēs arī gribētu. Kopš archibīskapa Gailīša laikiem tas tā ir; tas ir dokumentēts – ir šī apņēmība no abām pusēm, un tas ir labi, bet latviešiem dažkārt ir grūtības ar to vienotību.

 

Tas var tikai skumdināt latviešus. Tas var, protams, iepriecināt latviešu nelabvēļus.

 

(..) Karam beidzoties, archibīskaps Grīnbergs tika izdzīts trimdā ar visu savu pilnvaru simbolu – zizli, un būtībā Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas mantiniece, tā piedalās visos starptautiskajos forumos, pārstāvot latviešu luterāņus. Šeit, okupētajā valstī, palika okupētā Baznīca. Daļa tika represēta, daļa – sadarbojās... Tāpēc ne bez pamata ir ne īpaši taisnīgais apzīmējums, ka LELB ir LPSR luterāņu Baznīcas mantiniece.

 

Bet kas ir svarīgākais šajā jautājumā? Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas tajos gados uzturēja latvietības un Latvijas neatkarības ideju. Tie, kuŗiem ir bijusi saskarsme ar trimdas latviešiem, to ļoti labi zina. Tas bija nesavtīgs atbalsts Atmodas laikā un pēc Atmodas, tātad arī luteriskajai Baznīcai Latvijā. Šobrīd viņiem tiek pateikts: “Stāviet pie ratiem un turiet muti!”

 

Jā, arī Latvijas vietējai Baznīcai bija nopelni neatkarības atjaunošanā. Jā, bija jauno mācītāju kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”... Bet es sazinājos ar Modri Plāti, kuŗš man teica: “Pasveicini un tā arī pasaki viņiem – es esmu katēgoriski pret.” (..) Var manipulēt ar to, ka nosaukumā ir vārdi “ārpus Latvijas”... Nē, tā ir arī ar Latvijas draudzēm... Un tā ir arī diaspora... Tā ir arī Latvijas diaspora. (..) Būtībā šeit ir pateikts aptuveni tā: “Nu, mēs uzspļaujam! Bet nu labi, uz komisiju varat nākt, paskatīsimies un varbūt to spļāvienu saslaucīsim. Tā virzība tikai turpinās sašķeltību un spriedzi gan Baznīcas vidū, gan arī starp Latvijas diasporu.”

 

Pēc likumprojekta nodošanas Saeimas komisijām ar savu protestu publiski nāca klajā arī Eiropas Latviešu apvienība (ELA): „Latvijas vēstures pagriezienu dēļ mūsu tautas garīgums gadu desmitiem kopts arī ārpus Latvijas robežām, LELBāL paspārnē. Augot tautiešu skaitam ārvalstīs, LELBāL arī tagad ir – un būs – nozīmīga loma mūsu piektā novada – diasporas – garīgajā dzīvē, atbalsta sniegšanā un latvietības uzturēšanā, līdzās laicīgām diasporas biedrībām.

 

Latviešu organizācijas ārvalstīs ir neatraujama daļa mūsu tautas garīgās un pilsoniskās sirdsapziņas un uztur tautiešu iespējas dot savu artavu vai atgriezties Latvijā. Centieni ar likumu iegrožot šo reālitāti nenes Latvijas Simtgades gada cienīgu saliedētības un sadarbības vēstījumu un nesaskan ar topošā Diasporas likumprojekta mērķiem.”

 

Protams, likumprojekts vēl jāizskata Saeimas komisijām un jāpieņem trijos lasījumos, un tajā var tikt izdarīti labojumi, kas novērš LELBāL diskrimināciju. Laiks rādīs, kuŗi deputāti cer uz LELB atbalstu vēlēšanu kampaņā. Manuprāt, šo likumprojektu atbalsta tie, kuŗi domā, ka mācītāji no kanceles aicinās balsot par viņiem, un kuŗi domā, ka diasporas balsojumam vēlēšanās nav nekādas nozīmes un ar diasporu un tās vēlmēm var nerēķināties. Neapšaubāmi katrs vēlētājs Latvijā vai ārpus tās pats izvēlēsies, par ko balsot. Par sevi droši zinu, ka nebalsošu ne par vienu partiju vai deputātu, kurš atbalsta ārpus Latvijas esošās Evaņģēliski luteriskās Baznīcas diskrimināciju.