Par taisnību, patiesību un maldiem latviešu vēsturē
   02.06.2020

 

 

Apgādā “Latvijas mediji”, kas speciālizējas apjomīgu un nopietnu vēstures grāmatu izdošanā, nā­cis klajā kārtējais pētnieciskas ievirzes darbs – mūsu Amerikas tautieša Ričarda Pļavnieka “Ap­­sū­dzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju. Nacistu kolaboracionistu tiesas prāvas aukstā kaŗa laikā”. (Nosau­kums ar apakšvirsrakstu tiešām gaŗš un “klamzīgs” – 15 (!) vārdi! Derēja gan izdevējiem padarbi­nāt fantāziju un izdomāt ko gau­mīgāku un precīzāku.) Taču, ne­­skatoties uz gaŗo un sarežģīto grā­matas pieteikumu, tā lasāma viegli, tā patiesi aizrauj, jo autors ir veikls un aizrautīgs stāstītājs. Vēlos pat teikt – lasāma kā detektīv­ro­māns, nav piebāzta ar dokumen­tārām atsaucēm, kas itin bieži atbaida lasītājus ar savu akadē­mis­kumu. Pārskatāms un gana vienkāršs arī grāmatas “aparāts”, t. i. literātūras saraksts, personu rādītājs, zemsvītras piezīmes u. c. 

 

R. Pļavnieks mums stāsta savas versijas par Latvijas vēsturē ļoti jutīgām un līdz galam neizpētītām temām – kā jau vēstī virsraksts. Taču doktora Pļavnieka uzma­nī­bas centrā ir latviešu kolabora­cionistu – Viktora Arāja, Herberta Cukura, Konrāda Kalēja un citu līdzīgo vīru psīcholoģiskais raksturojums. Pļavnieks meklē atbildes uz jautājumiem, kas mudi­nāja, piemēram, iestāties “Arāja komandā”, kādi bija viņu motīvi un aizstāvēšanās taktika, vēlāk stājoties tiesas priekšā? Tieši šā   pē­­dējā jautājuma pētījums ir la­sāms kā īsts psīcholoģiskais de­­tektīvs.

 

Te publicēta arī in­­ter­vi­ja ar Ņujorkas advokātu Iva­ru Bērziņu. Droši vien daudziem, tāpat kā man, kā pārsteidzošs at­­klājums nāca fakts, ka “viņa aiz­stāvēto veiksmīgo lietu skaits va­­rētu pat pārspēt jebkuŗa cita advo­kāta panākumus, kas uzņēmās šādu pienākumu kādā citā valstī.“ Piebildīšu – atbrīvojot nepatiesi ap­­sūdzētos tautiešus no “žīdu šā­­vēju” birkas. Ivars Bērziņš saka: “Kamēr strādāju par advokātu, es nekad, nekad neesmu runājis ar žurnālistiem. Vienmēr paturēju prātā, ka lai ko es arī teiktu, tas ne­­palīdzēs maniem klientiem.” ASV tiesas tikai pag. gs. 80. gados sāka pētīt, cik un kuŗi no tiem lat­vie­šiem, kas pēc Otrā pasaules kaŗa ieceļoja Amerikā, varētu būt kaŗa noziedznieki. Apsūdzības izvir­zīja 13 latviešiem, divi no viņiem tika notiesāti, viens aizbēga no valsts, četri nomira un vēl pret četriem apsūdzības netika pierā­dītas.

 

Starp visiem austrumeiro­piešu imigrantiem, ieskaitot lat­viešus, notika apmēram 1500 iz­­meklēšanas, kuŗu rezultātā apsū­dzības izvirzīja 134 personām. No tām 83 zaudēja ASV pilsonību un 62 no tām tika deportētas. Šos faktus Ričards Pļavnieks min in­­tervijā Latvijas Avīzes žurnālistam, vēsturniekam Viesturam Sprū­dem un uzsver: “Nevajadzētu ļaut, lai sensacionālās publikācijas ar naidīgu polītisko saturu pievērstu sev pārāk lielu Latvijas sabiedrī­bas uzmanību. Latvijas akadē­mis­kajā vidē šobrīd ir ļoti daudz no­­zīmīgu pētījumu par holokaustu. Latviešu zinātnieki, kas nodibi­nājuši ciešus sakarus ar kollēgām Rietumos, veic ļoti kvalitātīvu dar­bu patiesības meklējumos, nevis bīda kādu polītisko dienaskār­tību. (..)

 

Neapšaubāmi, padomju okupā­cija, kas turpinājās līdz 1991. ga­­dam un noteica sajūtas valstī vēl ilgi pēc tam, ir vissvarīgākā lat­vie­šu “pagātnes pārvarēšanas” stāsta sastāvdaļa. Pirmkārt, tā neļāva Lat­vijas sabiedrībai pašai tik galā ar nacisma pagātni savā izpratnē. Tā vietā gadu desmitiem tai bija uzlikts par pienākumu cienīt dogmas, kas nāca no neuzticamiem avotiem. 

 

Otrkārt, daudziem latviešiem pašu pārciestās padomju represijas aizēnoja ebrēju upuŗus kaŗa laikā. Tagad šie šķēršļi ir pakāpe­niski pārvarēti. Atšķirībā no da­­žām citām bijušā Austrumu bloka valstīm Latvijas valdībai un sabiedrībai ir izdevies izvairīties no iekrišanas šajā ļoti polītizētās un skarbās temas slazdā. 

 

Esmu gandarīts par godīgo un patieso attieksmi pret visiem šiem vēsturiskajiem notikumiem, ie­­skaitot notikumu atzīšanu skolu mācību grāmatās. Pasaulē nav ideālas valsts, kas nekad nebūtu rīkojusies nepareizi. Vajadzīga dro­­sme godīgi raudzīties uz savu vēsturi, lai izveidotu labāku nā­­kotni. Tā ir diženas tautas pazīme.”

 

Ko doktors Pļavnieks saka par visai divdomīgo attieksmi pret Herbertu Cukuru? 

 

“Tā kā izraēlieši 1965. gadā Cu­­kuru noslepkavoja, ko es uzska­tu par valsts rīcību bez tiesiskas pilnvaras, palikušajiem tika liegta potenciāli vērtīgā informācija par  Arāja komandas iekšējo darbību, kas būtu varējusi atklāties izmek­lēšanas un tiesas procesa laikā. Turklāt fakts, ka viņš netika ofi­ciāli notiesāts, ļāvis Cukura aizstāvjiem turpināt viņa tēla rea­bili­tāciju. 

 

Mans padoms tiem, kas latviešu nacionālā goda vārdā cenšas rea­bilitēt Cukuru, ir apstāties: jūs maldāties! Jo viņu var ne tikai dro­ši uzskatīt par vainīgu – centieni attaisnot Cukuru atbilst to spēku apgalvojumiem, kuŗi vēlas Lat­viju izolēt no Rietumiem.”

 

Detektīva un farsa elementi izlasāmi R. Pļavnieka stāstā par Konrādu Kalēju, kas gadiem ilgi pārdroši bēguļoja no valsts uz valsti, kamēr 1999. gadā krietni satri­cināja Anglijas latviešu centra Straumēni citādi rimto mieru. Proti, tur viņš bija apmeties veco ļaužu mītnē, slēpdamies ar svešu vārdu, taču “iekrita”, būdams ne­­uzmanīgs un bieži sazvanoties ar savu senu, uzticamu draudzeni Kanadā… Kamēr britu attiecīgās iestādes pētīja, kā vecais vīrs te no­­kļuvis no Austrālijas un kamēr vēl turpinājās izdošanas procedūra tiesāšanai Latvijā, Kalējs nomira.

 

Grāmatas noslēgumam R. Pļav­nieks liek filozofisku virsrakstu: “taisnība dažiem, patiesība mums visiem”. Citēšu secinājumu: “Ņe­­mot vērā holokausta neskaitā­mos noziegumus un tādus bla­kus noziegumus, kādus pastrādā­ja Lat­viešu drošības palīgpolicijas vīri, taisnīgā tiesa noziedzniekiem un viņu upuŗiem var būt tikai relātīva. (..) Lai gan pēc justīcijas standartiem kopumā liela daļa holokausta noziedznieku saņē­mu­ši sodu, tomēr šis stāsts nav apmierinošs. (..) Viņi pārsvarā sa­­ņēma sodus, ka ir absolūti neat­bilstoši tiem noziegumiem, kuŗos viņus apsūdzēja. Piespriestie sodi būtu varējuši būt daudz bargāki…” 

 

Autors ir intervējis, pētījis tiesu lietas, sadarbojies ar virkni holokausta pētniecības autoritāšu Rie­tumos, kā arī ar mūsējiem – Ed­­var­du Andersu un Andrievu Ezer­gaili, kam sirsnīgi pateicas savā priekšvārdā grāmatai. 

 

Grāmatu varat iegādāties tīmek­ļa veikalā – veikalsla.lv, un to jums piegādās mājās.  

 

PAR AUTORU

Ričards Pļavnieks (38) ir Amerikas latviešu vēsturnieks, dzimis un audzis Merilendā, doktora gradu ieguvis Stetsonas univer­si­tātē 2013. gadā. Speciālizējies Vācijas jaunāko laiku vēsturē un Austrumeiropas vēsturē. Ir publikāciju autors starptautiski at­zī­tos izdevumos, kā Yad Vashem Studies un Latvijas Vēstures in­­stitūta žurnālā u. c. Ir asociētais profesors Floridas Dienvidu kolle­džā (Florida Sothern College). Par sevi stāsta:

 

“Pirms kā pusaudzis no 1995. Līdz 1998. gadam dzīvoju Rīgā, es patiešām tikai virspusēji apzinājos, ka esmu latvietis. Tomēr stāsti, ar kuŗiem biju uzaudzis, pēkšņi ieguva reālitāti, kad sapratu, ka eju pa tām pašām ielām, pa kuŗām 30. gados gājusi mana vecmāmiņa, vai apmeklēju lauku sētu, kuŗā uzauga mans vec­tēvs. Ietekmi, iespējams, padziļināja tas, ka divus gadus pirms savas ģimenes pārcelšanās uz Latviju biju dzīvojis Maskavā.

 

Protams, jāpiemin, ka manu vectēvu iesauca latviešu leģionā, un viņš vēlāk padevās Rietumu sabiedrotajiem; būdams bēgļu nometnēs, nodibināja ciešākas attiecības ar ASV armiju. Kāds amerikāņu virsnieks galvoja par viņu, lai būtu ļauts ieceļot ASV. Vectēvs strādāja celtniecībā un nomira no sirdslēkmes, darot savu darbu, 1976. gadā. Es viņu nesatiku, jo piedzimu 1982. gadā. 

 

Ieinteresēšanās par ģimenes vēsturi kalpoja kā sākumpunkts interesei par Otro pasaules kaŗu, īpaši Austrumu frontē. Stu­dēju vēsturi un vidusskolā un universitātē apguvu vācu valodu. 2006. gadā turpināju studijas filozofijas doktora grada iegūšanai Ziemeļkarolīnas universitātē. Mans doktora darba izstrādes padomnieks bija plaši pazīstamais holokausta vēsturnieks Kris­to­fers Braunings (Christopher Browning). Ņemot vērā manas dzī­­ves iepriekšējo pieredzi, izcelsmi un valodas spējas, kuŗās ietilpa kaut pieticīgi, arī latviešu un krievu valoda, šķita dabiski pētīt Arāja komandas darbību. Tā bija plaši pazīstama holokausta īstenotāja, taču par to vēl nebija sarakstīta neviena grāmata angļu valodā.” 

 

 

Šī publikācija sagatavota ar Mediju atbalsta fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par publikācijas  saturu atbild biedrība “Laiks-BL”