Par „stalto Gaiziņu linu laukā”
Kārlis Streips    07.05.2019

 

 

Ikkatrs trimdas latvietis, kurš kādreiz mācījies latviešu skolā – sestdienā, vai svētdienā, vai kādā no vasaras skolām – zina, ka augstākais punkts Tēvzemē ir Gaiziņkalns. Par to mācīts ģeografijas stundās, runājot par augstienēm un zemienēm un cita veida reljefa un territoriālo specifiku. Es pats Latvijā esmu dzīvojis gandrīz 30 gadu gaŗumā, bet kaut kā ir sanācis, ka Latvijas augstāko kalnu savām acīm neesmu redzējis nekad. Tas atrodas Vidzemē,  Bērzaunes pagastā, nekad nav gadījies atrasties tajā pusē. No otras puses, draugus Amerikā vienmēr uzjautrināja fakts, ka Latvijas "augstākais" kalns ir apmēram četrstāvu mājas augstumā, kā arī tas, ka Gaiziņkalns ar apkārtējo territoriju ir privātīpašums. Noteikti katrs sarunas biedrs tajā brīdī iedomājās, piemēram, par Everestu. Šis nudien dūšīgais ģeoloģiskais veidojums nu noteikti tas nepieder nevienai konkrētai personai.

 

Par Gaiziņkalnu šonedēļ rakstu tāpēc, ka tieši privātīpašuma kontekstā pēdējā laikā ir izcēlusies visai liela jezga. Lieta tāda, ka kalna īpašnieki, kuŗi dzīvo Amerikā, ir piedāvājuši tā virsotni atdot Latvijas Republikas īpašumā. Tāda esot bijusi kalna sākotnējā, nu jau pirms pāris gadiem Mūžībā aizgājušā īpašnieka vēlme. Pašreizējos īpašniekus sarunās ar Latvijas medijiem ir pārstāvējusi viena no minētā īpašnieka meitām – Inese Apele. Viņa  teikusi, ka uz Gaiziņkalna virsotnes vēlētos redzēt jaunu skatu torni (tāds tur kādreiz bija, bet tas degradējās tik tālu, ka 2012. gada decembrī Zemessardzes  Inženieŗtechniskais bataljons to vienkārši uzspridzināja). Ne tikai skatu torni, bet arī lielu karogkātu ar valsts karogu, Tālavas taurētāja skulptūru, kā arī Saules pulksteni. Medijos ziņots, ka tas varētu būt visai dārgs prieks – skulptūra varētu maksāt 50 tūkstošus, vides objekts "Saules pulkstenis" – 150 tūkstošus, bet jauns skatu tornis – visus trīs miljonus eiro (aptuveni 3,356 miljoni ASV dolaru). Turklāt uz Gaiziņkalna arī ir slēpotāju pacēlājs, kuŗa demontāža varētu maksāt vēl 70 tūkstošus eiro.

 

Absolūti neesmu šādu lietu speciālists, taču trīs miljoni eiro par skatu torni??! Vai ir doma to veidot no zelta un ar briljantiem? Varbūt ar liftu un kafejnīcu augšpusē? Kaut kā tas šķiet, tā teikt, pārāk sālīti. Apeles kundze ir teikusi, ka viņa negaida, ka valsts to visu financēs, viņa cer, ka tauta varētu samest nepieciešamo summu. Karogkāts uz Gaiziņa stāv jau tagad, to nodrošināja Madonas rajona pašvaldība. Par pārējām izmaksām diskusijas  varētu turpināties. Portālā, kur lasīju šo informāciju, kāds lasītājs piedāvāja: "Skatu tornis jau bija, nojauca. Saules pulkstenis varētu izmaksāt 10 reizes lētāk: ‒ 1500 EUR, statuja – 10 000 EUR." Varbūt.

 

Taču šajā stāstā ir cita, lielāka nelaime, proti, Gaiziņkalns atrodas dabas parkā, un tas nozīmē, ka ir visai strikti noteikumi par to, ko tur drīkst un  ko nedrīkst darīt. Pirmkārt, ģimenes kopējais īpašums ap kalnu sastāda 44 hektarus (108,7 akrus jeb 0,44 kvadrātkilometrus). Ministru kabineta noteikumos ir noteikts, ka minimālā atdalāmā zemes platība dabas parkos ir 10 hektari, ja runa ir par apmežotu territoriju, vai trīs hektari, ja tā ir lauksaimniecības zeme. Gaiziņkalna virsotne nav ne viens, ne otrs no šiem variantiem, taču, kā var spriest, piedāvātā zemes vienība ir tikai 0,7 hektaru platībā. To veido pati virsotne, kā arī piebraucamais ceļš. Attiecīgās pašvaldības terrritorijas plānojumā tā noteikta kā publiskās apbūves territorija, kur minimālā atdalāmā zemes vienība ir 1200 kvadrātmetri jeb  tikai 0,12 hektāri. Tādā nozīmē acīmredzot dāvinājums būtu iespējams. Taču jautājums ir un paliek Apeles kundzes pieprasītā virsotnes attīstība. Par to reģionālās attīstības un vides aizsardzības ministrs Juris Pūce ir teicis šādus vārdus: "Konkrētu ieguldījumu novērtējums, to veikšanas vajadzības noteikšana, ‒ tas ir jautājums, kas ar privātpersonu ir jāpārrunā. Vai tiešām viņa to uzskata par nepārvaramu nosacījumu, ka tur tieši tādi ieguldījumi ir jāveic, un arī darbības – kādām dziesmām tur ir jāskan? Šie visi kļūst par uzlikumiem, kas pēc tam būs valsts saistības, tāpēc valstij ir jānovērtē, vai tā vispār spēs to nodrošināt Tas nav tikai naudas jautājums, vai mums tur pastāvīgi būs jātur policijas ekipāža" Nudien, ja būs skatu tornis par trim miljoniem, kādam tas būs jāpieskata.

 

Attiecībā uz Gaiziņkalnu pašu pirmais, kas būtu jākonstatē ir tas, ka pat pie labākās gribēšanas to par kalnu nevar saukt. Tas ir paugurs, un man vispār vienmēr ir licies aizkustinoši, ka latvieši pat uz pauguriem veido slēpošanas trases. Nekādi Alpi tie nav un nevar būt. Vēsturē ir pierakstīts, ka jau 19. gadsimtā uz Gaiziņkalna rīkotas zaļumballes. Ap to pašu laiku astronoms Frīdrichs Georgs Vilhelms Strūve starpvalstu triangulācijas vajadzībām noteica, ka kalns stāv 313,4 metrus virs jūras līmeņa. Ar modernākām ierīcēm laika gaitā noteikts, ka gluži tik augsts tas paugurs nemaz nav. Ilgu laiku pieņemtais augstums bija 311,6 metri virs jūras līmeņa, savukārt 2016. gadā, nomainot mērīšanas veidu, secināts, ka tas ir varbūt desmit centimetrus augstāks par minēto apjomu. 1878. gadā laikrakstā Baltijas Vēstnesis rakstnieks Reinis Kaudzīte Gaiziņu aprakstīja šādi: "Uz Gaiziņa, tāpat kā uz Bākūža kalna, atradām linus, gandrīz pašā augstumā iesētus un diezgan kupli paaugušus. Itin kā uz pašas Gaiziņa muguras būtu auglībai un jaukumam robeža likta, tā manim toreiz tur izskatījās." Bet botāniķis Jānis Ilsters publicējis dzejoli: Ar godbijību sveicu tevi, sirmais!/ Tu stingrais pīlārs, vecais Gaišzinis; No Latvju zemes augstumiem tu pirmais, kas galotni tik august pacēlis.

 

Pirmais skatu tornis uz Gaiziņkalna uzcelts 1930. gadā. Tas bija 31 metru augsts un taisīts no koka. Skatu laukums bija 22 metru augstumā. Tā gada 17. augustā ar savu klātbūtni torņa atklāšanā klātesošos pagodināja Valsts prezidents Alberts Kviesis. Tam par godu virsotnē uzstādīja akmeni ar iegravētu atgādinājumu, ka arī prezidents tur ir bijis. Otrā pasaules kaŗa laikā tornis sagrauts. Darbs pie jaunā ķieģeļu torņa uzsākts 1982. gadā. Sākotnēji plānotais augstums bija 51, bet laika gaitā tas samazināts līdz 41 metram. Kā jau Padomju Savienībā tas mēdza gadīties, laika gaitā projektam sāka pietrūkt līdzekļu un, kad tas jau bija uzcelts, nācās konstatēt, ka pamati ir izbūvēti nepareizi. Tāpēc tornis jau no pašiem pirmsākumiem bija nedrošs, un ekspluatācijā tas tā arī netika nodots. Latvijas Avīzē 2012. gadā par to vēstīts: "Piecpadsmit stāvu augstais torņa korpuss no rūsganiem ķieģeļiem līdz Padomju Savienības sabrukšanai arī tika uzcelts. Bet tagad tornis brūk jau 22 gadus. Tas būtu bijis lielākais un lieliskākais skatu tornis Baltijas valstīs. Augšā bija paredzēts restorāns (raugi -- nudien restorāns, un ne jau par trim miljoniem eiro!), kas lēnām grieztos ap savu asi, lai apmeklētājiem stundas laikā pavērtu brīnišķīgās Vidzemes augstienes daudzo kalnu, ezeru, mežu un lauku ainavas."

 

Gribas cerēt, ka Gaiziņkalna īpašniece un valsts šajā ziņā spēs atrast kopsaucēju. Ja reiz tas ir Latvijā augstākais kalns, tas allaž būs interesants tūristiem (vispirms, vēlams, viņus pabrīdinot, ka nekādu Materhornu viņi tur neieraudzīs). Un, ja izdosies virsotnes attīstībai piesaistīt privātus līdzekļus ziedojumu veidā, tad vēl jo labāk. Visticamāk skatu torni tomēr var uzbūvēt par krietni mazāku summu nekā par trīs miljoniem eiro. Tā šķiet pārmērīga cena, nudien.