Par reformu ieceri Latvijas izglītībā
   22.02.2013

Mazas un nabadzīgas valsts vienīgā un īstā vērtība ir cilvēki – tātad izglītībai vajadzētu būt vienai no tās galvenajiem uzdevumiem.

Valža Dombrovska valdības deklarācijā ir ierakstīts: „Par mērķi izvirzām talantus attīstošu un konkurētspējīgu izglītību, kas pieejama ikvienam visa mūža gaŗumā, un to, lai vispārējo izglītību jaunietis iegūtu līdz 18 gadu vecumam. (..) Izstrādāsim un sagatavosim ieviešanai no 2014. gada principiāli jaunu augstākās izglītības financēšanas modeli, kas veicinātu maksimālu augstākās izglītības pieejamību, tās starptautiskās konkurētspējas objektīvi novērtējamu kāpumu un taisnīgumu. Novērsīsim augstākās izglītības un zinātnes programmu dublēšanos, fragmentāciju un savrupību.”

Pirms gada izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis pieteica vairākas reformas Latvijas izglītības sistēmā. Sniedzam īsu ieskatu ministra sarunā par vispārējo vidējo un augstāko izglītību.

Runājot par vispārējo vidējo izglītību, ministrs sacīja, ka katra skola un katrs skolotājs var izstrādāt savu programmu, kā īstenot izglītības standartu. „Domāju, ka nevajadzētu būt stingriem noteikumiem, kā mācīt, bet skolotājiem būtu brīvība un atbildība izlemt, kā vajadzīgās zināšanas un prasmes iemācīt... Piemēram, skolotājs vērtē, vai bērns prot lasīt, vai saprot izlasīto un var to atstāstīt, un nevis vēro, vai visi bērni lasa vienādi, – kādam bērnam var būt arī atšķirīgs lasīšanas veids, bet tas nenozīmē, ka atšķirīgais ir nepareizs. Galvenais ir lasītprasme un spēja izlasīto saprast un atstāstīt.”

Savs skatījums ministram bija un ir arī par mazajām skolām: „Pēc mana lūguma ministrijas finanču departaments izrēķināja, cik daudz skolu pašreizējās financēšanas sistēmas ietvaros nespēj īstenot izglītības programmu paredzētajā apjomā. Ir apmēram 170 skolu, kuŗu kopējais skolēnu skaits ir nedaudz zem 10 tūkstošiem. No šīm skolām 150 ir novadu pamatskolas. Latvijā mācās kopumā vairāk par 200 tūkstošiem bērnu un ir 1000 skolu. Skaitļus minu tāpēc, ka tie rāda, ka to skolu procents, kuŗās skolēnu skaits ir pārāk mazs, kopējā apjomā nav milzīgs.

Tātad šo problēmu var risināt ar speciālas programmas palīdzību. Mazās skolas var darboties daudzfunkcionālā centrā, ēkā nav jāatrodas tikai skolai vien, mazā skola var darboties kā filiāle, un, visbeidzot, var darīt tā, kā tas notiek citviet, - skolotāja brauc uz mājām vai dzīvokli, kuŗā sanāk kopā noteikta vecuma apkārtnes bērni. Līdz zināmam vecumam bērnus tomēr nevajadzētu katru dienu vest desmitiem kilometru uz skolu vai atstāt uz visu nedēļu internātā. Mazie nav jāstaipa pa pasauli, skolotāja var atbraukt pie bērniem. Vienu dienu skolotājs māca vienu priekšmetu, otru dienu citu, – nav jābrauc katru dienu pieciem skolotājiem. Protams, ir vajadzīgs transports, bet tā ir daļa no financējuma. Manis sacītais nozīmē, ka nodokļu maksātājam ir jāsaprot,  kāpēc ir vietas, kur par bērna mācīšanu nākas tērēt vairāk naudas.”

Jāpiebilst, ka karstas diskusijas izraisīja ministra piedāvājums skolās mainīt mācību gada gaŗumu, „pastiepjot” to gaŗāku.

Savukārt augstākajā izglītībā ministrs iecerējis mācības par maksu, ņemot kredītus, veidojot jaunu financēšanas sistēmu – ārpusbudžeta fondu. Par vienu no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc vajadzētu mainīt augstākās izglītības financējuma sistēmu, ir motivācija studēt,  un tā Latvijā bieži ir izkropļota.  „Nereti izvēles motivācija ir iespēja studēt t.s. budžeta grupā, – tātad nav svarīgi, ko mācās, galvenais, lai valsts studijas samaksā. Cilvēki ir gatavi tērēt savas dzīves gadus un nodokļu maksātāju naudu, mācoties vienalga ko un nezinot, ko viņi pēc tam darīs. Mainot financēšanas sistēmu, tiks mainīta motivācija gan studentiem, gan arī augstskolām.”

Pēc ministra sacītā, gadā pašlaik augstākajai izglītībai tiek tērēti 190 miljoni latu, bet šajā summā ietverta arī struktūrfondu nauda. Summā nav ieskaitīta zinātne, bet ir gan kolledžas, gan arī privātās augstskolas, – tā ir visa sektora gada nauda. Protams, financējuma maiņa nav vienīgā iecerētā pārmaiņa, bet ministra ieskatā „financējums ir reformu pamats, jo bez naudas neko nevar izdarīt, tas ir tāpat kā ar struktūrfondu naudu. Ar to var paveikt daudz, bet ir vajadzīgs līdzfinancējums. Līdzīgi ir ar financējuma maiņu augstākajai izglītībai, pašreizējā situācijā, kad naudas nepietiek, neko mainīt tajā nav iespējams.”

Pretestība reformu iecerēm, it sevišķi augstākajā izglītībā, ir bijusi liela, taču tikpat liels ir bijis un ir sabiedrības atbalsts ministram. Pagājušā gada nogalē daudzu augstskolu rektori pieprasīja ministra demisiju, to pieprasīja arī Augstākās izglītības padome (AIP), jo ministrs bija ķēries klāt augstskolu programmu kvalitātes vērtējumam. Šo vērtējumu izstrādāja, veica un uzraudzīja AIP, iztērējot miljonu latu no Eiropas fondu naudas un piesaistot arī ārzemju ekspertus. Vērtējuma rezultātus AIP atteicās publiskot, bet ministrija šo vērtējumu pieprasīja. Izrādījās, ka AIP par nekvalitatīvām atzinusi 55 programmas, bet ministrija, pārskatot pētījumu, atzina, ka nekvālitātīvas varētu būt 162 programmas. Iedziļinoties AIP veiktajā pētījumā, radās daudz jautājumu un neskaidrību, pat aizdomas, ka pētījums veikts pavirši un ka tajā vēlāk izdarīti grozījumi, ierakstīti vērtējumi, lai gan vērtēšana nemaz nav notikusi u. tml. Ministrija izsludināja auditoru konkursu, kuŗā uzvarēja auditorfirma SIA Deloitte Latvia, ar kuŗu 2012. gada decembrī tika noslēgts līgums par auditu.

Izglītības un zinātnes ministrija 18. februārī  publiskoja auditorfirmas studiju programmu izvērtējuma rezultātus. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis informēja, ka aicinās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, ievērojot atklātos pārkāpumus AIP veiktajā studiju programmu izvērtējumā, vērtēt padomes darbību. Ministrs arī sola, ka vērsīsies Ģenerālprokuratūrā, jo auditori, pārbaudot Jāņa Vētras vadītās Augstākās izglītības padomes darbu, tur saskata  arī varbūtējus krimināla rakstura pārkāpumus.

Auditā secināts, ka dažu ekspertu kvalifikācija vai darba pieredze nav atbildusi Ministru kabineta (MK) noteikumos minētajiem kritērijiem. Dažkārt katrs vērtējis pat līdz 10 studiju virzienu. Kāds eksperts, piemēram, bijis kvalificēts vērtēt vēsturi un filozofiju, taču novērtējis arī reliģiju, informācijas un komunikācijas zinātnes, nekustamo īpašumu pārvaldību, metālapstrādi un vēl citas nozares. Kāds cits eksperts vērtējis tikai pēc dokumentiem, nevis apmeklējot augstskolas, kā tas bija jādara. Auditoru atzinumā arī uzsvērts, ka studiju vērtēšana nav bijusi taisnīga un neatkarīga. Norādīts uz būtiskiem interešu konfliktiem. Nepilnības konstatētas arī augstskolu studiju programmu vērtēšanas metodoloģijā. Tā vispār  nav bijusi apstiprināta, pat kad izvērtēšana jau sākusies. Turklāt vietējie un ārvalstu eksperti saņēmuši atšķirīgus norādījumus – angļu versijā prasīts vērtēt piecu punktu, bet latviešu versijā – triju punktu sistēmā. Daļa ekspertu ziņas par pētījamām studiju programmām saņēmuši pēdējā brīdī u. tml.

Interviju par izglītības reformu gaitu ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli lasiet nākamajā numurā!

Sallija Benfelde
Foto: reformupartija.lv