Par mūziku koncertu starpbrīžos
   25.02.2014

Par mūziku koncertu starpbrīžos

Pauls Dambis 

Pašreiz Latvijas koncertdzīvē iestājies bula laiks. Ziemsvētku un gadu mijas koncertdrudzis, kad Latvijā, īpaši Rīgā, mūzicēja visās iespējamās vietās, norimis. Janvāŗa koncertu programma bija tāda pašķidra. Arī 31. janvāŗa koklētājas Laimas Jansones un Sinfonietta Rīga kopkoncertā manāma bija laba griba, mazāk māksliniecisku veiksmju. Bija griba demonstrēt koklītes „ezoteriskās” iespējas no etnografiski diatoniskās līdz elektroniski modificētam (chromatiskam) instrumenta variantam. Jāsaka gan, ka koklētāja nu jau vairākus gadus „elektronizē” latvisko kokles dvēseli. Ne vienmēr tas nesis veiksmes, jo kokle nav ungāru cimbole vai modernā arfa. Tai ir savs specifisks, intims, ne īpašu skaņu krāsu bagāts tembrs. Taču, ja kokle ir īsta meistara rokās, tā pārvēršas skaņu brūnumā, kā vienkāršs ganu meitēns Volstrīta baņķierī. Laima Jansone ir teicama koklētāja, taču kokļu mūzikai ir cits ceļš ejams, netuvinot to komercmūzikas, izklaides stilam. Varbūt drīzāk kombinējot to ar arfu, čelestu, klavesīnu vai cimboli. Elektroniski pastiprināta skaņa mazina klusās koka un stīgu intimās spēles, kuŗas pazīt koklētājas sensenis. Par Laimas oriģinālmūziku vai, varbūt pareizāk, – pseudooriģinālmūziku šoreiz neizteikšos.

Šajā sakarā rodas jautājums – kādas tad īsti ir  mūzikas funkcijas? Vai izklaidēt, aizmidzināt, illustrēt? Jeb vai manifestēties satracināta pūļa brēcienos? Vai nomierināt bērnu ar mātes dziedātu šūpļa dziesmu? Katram uz šīs planētas dzīvojošajam būs sava izpratne par mūzikas lomu viņa dzīvē. Pat tiem, kas noliedz, ka ir draugos ar šo mākslu.

Ieklausīsimies uz brīdi sev apkārt. Vai visas dzirdamās skaņas, trokšņi neskan citādi, individuālizēti? Un cik īpaši vērtīgs pēc katra troksnīša ir klusums. Klusums, kuŗā katrs troksnis noslīgst un no kuŗa izaug katra skaņa. Te nu varētu gaŗi un aizrautīgi diskutēt par skaņas – trokšņa un klusuma attiecībām. Mani šī tema sen interesē, un brīžiem es savos vērojumos esmu aizlidojis kosmosā. Jeb „Vienaldzīgajā Visuma klusumā, kuŗš mūs biedē”, kā savulaik apgalvoja Blēzs Paskāls. Savulaik mani aizrāva Džona Keidža nemirstīgais apgalvojums, ka klusums ir skaņu konteiners. Tā nu ir. No klusuma dzimst skaņa, un tajā arī tā mirst. Labs mūziķis to saprot un spēj klausītāju vest pa visu plašo skaņu pasauli.

Dažs gudrinieks apgalvo, ka mūzikai ir valoda. Ka ir skaņas un vārda kognifikanti. Šāds uzskats bija īpaši attīstīts Padomijā. Mūzikologi (Holopova, Asafjevs, Meduševskis) centās mūzikālās skaņu zīmes skaidrot ar konkrētiem priekšstatiem. Tas bija īpaši nepieciešams, lai padomju ideologi beidzot varētu iekļūt noslēpumainajā un noslēgtajā mūzikas pasaulē. Dažbrīd šim procesam piepalīdzēja paši komponisti – Sergejs Prokofjevs ar savu orātoriju, kas veltīta PSRS 20. gadadienai, kuŗā „iekomponēja” Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina runu tekstus. Tādējādi centās paskaidrot, kā katrs vārds skan, kā šī skaņa uztveŗama un „integrējama” klausītāja apziņā vai aizapziņā.   Šo „diždarbu”, kas pirmatskaņojuma laikā piedzīvoja sakāvi, bija par novātorisku atzinuši Rīgas Laika festivāla organizētāji. Primitīvi teksti, mūzikas „pielīmēšana” tiem dod vienīgi baigu, rēgainu vēstures atgādinājumu.
 

Kāds vecs ķīnietis 4. g.s. pirms Kristus jautāja: „Kas ir tīkamāk, vai vienam izbaudīt mūziku vai  kopā ar citiem?” - „Labāk kopā ar citiem,”  atbildējis valdnieks. Protams, jo mūzika ir divvirzienu individuāli un personiski ejams ceļš, pretī sagaidot kultūras tradiciju, sociālizētu, empīriskās pieredzes uzlādētu transportu. Līdz ar to mūsu personiskajā mūzikas pieredzē nāk klāt priekšmetiskās pasaules attēlojumi, ideju vētras, emociju novērtējuma iespējas un citas psīcholoģiski emocionālās padarīšanas. Tās aizrauj mūs pasaules un savas tautas kultūras tālajos ceļos.
 

Lai lasītāji mani  nepārprastu: es neesmu pret mākslas, mūzikas lietisko lietojamību kino, teātrī un citur, pret mūzikas izmantojumu terapeutiskiem nolūkiem. Taču vienmēr nostājos pret mūzikas mākslas nozīmes noniecinājumu, izpratnes sašaurināšanu mūsdienu komercpasaulē. Bet te jau ir jautājums par mākslas, tostarp mūzikas vērtības apzināšanu.

Laima Jansone ir jauna, domājoša mūziķe. Kokle viņai ir mīļa, tāpat kā man. Ja nedaudz paplašinātos mūzikas jēdzienisko nozīmju pasaule, tad arī viņas jaunrade kļūtu individuālāka, bagātāka ar folkloras mantojuma raudzēto zeltu un pasaules mūzikas vērtīgāko, saglabāto pieredzi.