Par mūžīgām vērtībām un mūžīgām kļūdām
Gundega Saulīte    04.02.2022

 

 

Izrāde “Es neesmu klaviernieks” Valmieras teātŗa Apaļajā zālē ir iestudējums, kas uzrunā ar īpašu gaisotni. Sižets par tautā iemīļoto komponistu Emīlu Dārziņu (1875-1910) risinās Apaļās zāles intimitātē, turklāt ar kovida laika prasībām atbilsoši retinātām skatītāju rindām. Šādā tuvplānā tiek spēlētas epizodes, kas rāda jaunā talantīgā censoņa likteni, attiecības ar laikabiedriem, ar vecākiem, sievu. Lugas autora A. Lapiņa panākums ir izpētītā bagātā faktu materiāla pārkausēšana lakoniskos, vienkāršos un saprotamos dialogos, kas ļauj aktieŗiem izveidot apjomīgus tēlus. Skatītājiem savukārt ir tā laime sekot epizodēm, ļaujoties lugas personu iekšējai pretrunībai. Un šai atklāsmē ir bezgala daudz siltas iejūtības, humora, līdzcietības un sapratnes, kas raksturīga ne tikai dramaturga rokrakstam, bet arī ilggadīgai sadarbībai ar režisoru Vari Braslu. Līdz ar to arī izrādē valda šī īpašā gaisotne, kas sasniegta, ar mīlestību stāstot par Dārziņa likteni un viņa dedzīgajiem centieniem panākt latviešu mūzikas pacelšanos līdz pasaules līmenim.

      

Izrādes neparasto noskaņu uzbuŗ arī režijas iecere galvenā varoņa lomu uzticēt diviem tēlotājiem: aktierim Mārtiņam Meijeram un teātŗa komponistam Emīlam Zilbertam. Pirmais drāmatiskā tēlojumā iemieso Emīla Dārziņa dabu, atklājot varoņa skaisto liriķa dvēseli un daudzās iekšējās pretrunas, šādam varonim noticam uzreiz - gan viņa neparastajai apdāvinātībai, augstajiem estētiskajiem principiem, gan ilgām pēc pavasarīgas mīlestības, lasi - jaunas iedvesmas, gan viņa šaubām un bezcerībai, sastopoties ar netaisnību un draugu nodevību. Mārtiņa Meijera tēlotais Dārziņš ir loma ar apjomu un dziļumu. Savukārt Emīls Zilberts visu izrādes laiku sēd pie klavierēm spēles laukuma centrā, viņš iemieso Dārziņa skaņu pasauli, improvizē, ļaujot klavieŗspēlē nojaust pa kādam labi pazīstamam motīvam, kad nepieciešams, illustrē epizodes ar komponistu klasiķu taktīm, līdz pašās beigās pieliek izrādei punktu ar “Melancholiskā valša” beigu akordiem. Savstarpējas saspēles iespējas nav meklētas, ir tikai viens zīmīgs skatiens, pirms sākusies darbība, saskatīšanās, kā kopā saslēgšanās. Turpmāk viņi, nosacīti būdami viens vesels, darbojas katrs savā sfērā - cilvēciskajā un mūzikālajā.

      

Iestudējuma noskaņas radīšanā sava nozīme arī vizuālajai pusei - Valtera Kristberga scenogrāfijai un kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas veikumam, ko lieliski atbalsta gaismu mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis. Tad nu iznāk, ka ainas, kuŗās ieraugām notikumus divdesmitā gadsimta sākuma gados, mūsu skatam paveŗas kā skati no sena ģimenes albuma. Un, tuvojoties finālam, kad skatītāju priekšā kā dzīvā bildē izkārtojas visi izrādes dalībnieki un koŗa ierakstā skan “Mūžam zili”, to uztveram kā apliecinājumu mūžīgajām vērtībām, ko mūsu tautai ir atstājis jaunais, kaismīgais un ļoti nelaimīgais jauneklis. Taču pats kopskats nepārprotami atgādina brūnos sēpijas toņos iekrāsotās albumu fotografijas, no kuŗām uz mums skatās tālu senču, bieži vien vairs neatpazīstamu radu sejas. Latviskas, saulē un vējos rūdītas, pašapzinīgas un skaistas. 

      

Lugā ir divpadsmit personas, un katrai no tām izrādes ritējumā dota iespēja izpaust savas vēlmes un būtību. Tā, piemēram, Tālivaldim Lasmanim Emīla Dārziņa tēva lomā ir tikai viena aina, patiesībā tikai viens monologs. Tajā aktieris rada priekšstatu par cilvēku, kam daudz grēku, taču pašā dvēseles kaktiņā mīt vārdos neizteikta mīlestība pret dēlu. Ieva Puķe, tēlojot Dārziņa sievasmāti un nemitīgi pukstot par nekam nederīgo znotu, iespēj izpaust apbrīnu par viņa skaņu rakstu un, skaisti izdziedot “Nāru dziesmu”, atzīst, ka tā ir dievišķīga mūzika.

 

Emīla draugu un līdzgaitnieku pulkā valda ne tikai zobgalības, arī nopietnas sarunas par mūziku, un pārliecinoši iezīmējas laikabiedru raksturojums - aktieris un joku meistars Pāvils Gruzna Ingus Kniploka atveidā, neglābjamais poētiskais mīlnieks Kārlis Jēkabsons Kārļa Freimaņa tēlojumā, daudzsološais jaunais diriģents Arturs Bobkovics, ko tēlo Rihards Jakovels. Kad pēc Emīla Dārziņa recenzijas, kuŗā kritizētas Pāvula Jurjāna simfoniskā orķestra diriģenta dotības, seko Jurjāna pretsitiens - Dārziņa apvainojums plaģiātismā, kādreizējie draugi kļūst pa ienaidniekiem. Ja šīs domstarpības Emīlu dara bezcerīgi izmisušu, tad Krišjānis Salmiņš Jurjāna lomā uzskatāmi nospēlē nodevības dramatismu. Kazarova vīna pagrabā, bezgala enerģiskā krodzinieka -Janusa Johansona mudināts, viņš dzied draugu pulka iecienīto dziesmu. “Apsedloju melnu kuili” kroga velvēs skan izmisīgi, pat traģiski, apzinoties, ka palicis viens, bez draugiem. Un turpmāko gadsimtu vēsture viņam šo atriebības aktu nekad nepiedos. 

      

Emīla Dārziņa sievu Mariju pirmizrādē atveidoja Elīna Hanzena, pārliecinoši atklājot ģimenes rūpju nomāktu būtni, kas cīnās ar materiālo trūkumu, labo vīra rakstu darbus, brīžam apšaubot viņa kritiķa viedokli. Ar neuzticību raugoties uz vīra privātskolniecēm, Marija tomēr metas uzbrukumā Pāvulam Jurjānam, aizstāvot ne tikai dzīvesbiedru, bet taisnīguma un godīguma principus. 

      

Klinta Reinholde ģimnazistes Hertas lomā iemieso komponista ilgas pēc dzīves pavasara, pēc iedvesmas, ko vislabāk rada jūtu svaigums. Viņa ir gaiša un kustīga, kostīmu mākslinieces uzburtais sniegbaltais tērps tik uzskatāmi izceļ šīs jaunās daiļavas neikdienišķo parādību.

      

Arī kalponei Kazarova vīna pagrabā, ko tēlo Vizma Kalme, ir dota iespēja pavērt ieskatu tēla pagātnē. Kādreiz bijusi saistīta kādā teātŗa trupa, nu šī Marija apkalpo viesus, bet vajadzīgā brīdī spēj izlīdzēt arī jaunkungiem, kad lomās jālasa kāds lugas fragments. 

      

Izrādes beigu daļai emocionālu izvērsumu sniedz Baibas Valantes atveidotais Dārziņa mātes tēls. Mātes un dēla mīlestības apliecinājums ir cik gaišs, tik traģisks.Vienīgā būtne pie kā izmisuma brīdī var tverties dzīvē un cilvēkos pievīlies dēls. Viņas mīlestību rotā lepnums par dēlu, un tā dziļā vienkāršība, kādā māte pavēsta par Emīlīša traģisko galu, nevis iežēlina, bet drīzāk gan liek apjaust šīs sievietes dvēseles dziļumu.

      

Režisors Varis Brasla izteikumos pirms izrādes ir uzsvēris, ka šis darbs ir par Latviju. Un varētu piebilst - arī par latviešiem. Katrā ziņā, pievēršoties Emīla Dārziņa dzīvesstāstam, iedzīvinot lugas varoņu tieksmes, attiecības, ilgas un nodomus, ir atklāta arī mūsdienu cilvēka attieksme pret tām vērtībām, kas radītas iepriekšejās paaudzēs - mūziku, mākslu, dzeju. Bet vai tāpat neesam mantojuši arī neprasmi diskutēt, pretinieku neaizvainojot? Vai protam draugu, citreiz kolēģi aizstāvēt pret nepatiesu apvainojumu? Galu galā - vai šodien protam no sirds priecāties par līdzcilvēka talantu vai lielisku radošu panākumu? 

 

Iestudējums “Es neesmu klaviernieks” būtībā ir teatrāla spēle, kuŗā liela nozīme nosacītībai. Nu kaut vai divi galvenā varoņa atveidotāji - mūzikālais un drāmatiskais. Vērīgāks skatītājs ieraudzīs, ka tiek liets no tukšām pudelēm un dzerts no tukšām glāzēm, tiek smēķēti neīsti papirosi un klavierstundā skolniece pie klavierēm tā arī nepiesēžas. Bet vai tāpēc mēs nenoticam šai spēlei, kuŗā atklājas dalībnieku jūtu un domu dziļums? Skatoties aizrauj visa ansambļa cieša vienošanās runāt ne tikai par pagātnes varoņiem un to likteņiem, bet ļaut skatītājiem domāt arī par to, kādi esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam.