Par klimatu un neizdarību
Kārlis Streips    24.09.2019

 

 

Pagājušajā piektdienā, 20. septembrī, miljoniem cilvēku visā pasaulē devās ielās, lai protestētu pret faktu, ka daudzviet pasaulē polītiķi nepievērš pietiekamu uzmanību klimata maiņas jautājumiem. Rīgā protesta organizētāji apgalvoja, ka protestā Vērmaņdārzā esot piedalījies pusotrs tūkstotis cilvēku. Ja tā, tad tas bija ievērojams skaits. Lielākais protests, cik var spriest, bija Ņujorkā, kur, starp citu, ļaudis piesaistīja meitene no Zviedrijas, kuŗa šajā jomā ir kļuvusi par īstenu līderi. Sešpadsmit gadus vecā Grēta Tunberga ir pavadījusi vairākas nedēļas Amerikā, kur viņa ir tikusies ar ASV Kongresa pārstāvjiem, lai viņus kauninātu par absolūtu neizdarību.

 

Nav absolūti nekāda jautājuma, ka klimata maiņa ir īsts un bīstams fenomens. Daudzus gadu tūkstošus pasaules iedzīvotāji vairāk vai mazāk sadzīvoja ar savu apkārtējo vidi. Bieži vien, ja bija pārāk daudz lietus vai pārāk daudz karstuma, automātiski vaina tika uzvelta dažādiem seno tautu dieviem, kuŗi acīmredzot par kaut ko bija noskaitušies. Taču senajā pasaulē vienīgais īsti piesārņojošais elements bija ugunskuri, kādus cilvēki kūra siltuma un ēst gatavošanas vajadzībām. Taču visur pasaulē šķita, ka mūsu zeme ir bezgalīga. Bezgalīgi meži. Bezgalīgi ūdeņi. Bezgalīgi tuksneši un cita veida vide. Ja gadījās kāda katastrofa, tā bija dabas veidota. Ne jau cilvēks varēja būt atbildīgs par lielu vētru, par zemestrīci, par vulkāna izvirdumu. Taču, kopumā ņemot, nebija nekāda iemesla domāt, ka cilvēks varētu izdarīt kaut ko tādu, kas pasaulei kaitētu. Cilvēks maziņš, pasaule liela.

 

Taču astoņpadsmitā gadsimta vidū sākās industriālā revolūcija, un temps, kādā attīstījās pasaules, vai vismaz nosacīti rietumu pasaules tautsaimniecība, nozīmēja, ka nevienam nebija laika domāt par tādiem "sīkumiem" kā cilvēka tiesības vai dabas aizsardzība. Pasaules pilsētas gandrīz vienmēr tika būvētas pie ūdeņiem, kas nodrošināja ne tikai ūdeni, bet arī transporta iespējas. Līdz ar to arī pirmās fabrikas un ražotnes tika būvētas upju, ezeru un jūru krastos, un visa draza, kāda radās no industriālajiem procesiem, mierīgi tika gāzta ūdeņos. Galu galā upe, ezers un konkrēti jūra likās tik milzīga, ka nevarēja būt, ka sākās tik tiešām kaitīgi procesi. Blakus process tajā visā bija fakts, ka līdz pat 20. gadsimta sākumam vienīgais īsti pieejamais zemes transporta veids bija rati, kuŗus vilka zirgs. Man personīgi ir grūti to iedomāties, bet līdz pat pirmajam Latvijas brīvvalsts laikam un arī labu laiku pēc tam Rīgas ielas bija pilnas ar zirgu izkārnījumiem, kuŗi kādam bija jāved prom. Vēl vairāk, daudzās pilsētās nebija kanalizācijas sistēmu, kas nozīmēja, ka arī cilvēka izkārnījumi nonāca uz ielas. Smaka noteikti bija vienkārši prātam neaptverama.

 

Padomju Savienība šajā ziņā bija "izcils" piemērs. Staļina pa galvu, pa kaklu industrializācijas process pagājušā gadsimta pirmajā pusē tāpat nekādu uzmanību vides jautājumiem neveltīja. Es pats uz Latviju pārcēlos 1989. gadā, tātad vēl padomju laikos. Rīgas ielās kursēja sabiedriskais transports, kas gāza milzīgus dūmu mutuļus visapkārt. Zināju, ka Baltijas jūra tolaik bija teju vai mirusi, jo ne tikai industrijas, bet arī PSRS militārais komplekss tajā gāza iekšā pilnīgi visu  pēc kārtas. Vēl mūsdienās Latvijas sapieŗu komanda dodas Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā meklēt nesprāgušu munīciju un to neitralizēt. Amerikā, savukārt, piesārņojums kļuva tik intensīvs, ka 1969. gadā Kujahogas upe Klīvlendā aizdegās. Jā, aizdegās ūdens tvertne! Mežus savukārt arvien vairāk un vairāk bojāja tā dēvētais skābais lietus, kurš radās tāpēc, ka cilvēki atmosfērā bija  gāzuši vielas, kuŗas bojāja ozona līmeni mūsu atmosfērā. Tas bija polītiskā nozīmē bēdīgi slavenais ASV prezidents Ričards Niksons, kurš saprata, ka tālāk vairs nevar. Tieši viņa administrācija izveidoja Amerikas Vides aizsardzības aģentūru. Tā noteica daudz stingrākas prasības attiecībā uz ūdens un gaisa tīrību. Līdz 2017. gada janvārim standarti šajā jomā tikai kļuva stingrāki. Bet 2017. gada janvārī amatā stājās ASV prezidents Donalds Tramps, un republikāņi kontrolēja abas Kongresa palātas. 

 

Protams, nav tā, ka pasaule neko nav darījusi attiecībā uz klimata maiņu. Šonedēļ sākās kārtējā Apvienoto Nāciju organizācijas Ģenerālās samblejas sesija, un pirmā diena tika veltīta konkrēti klimata maiņas jautājumiem. ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterēšs jau iepriekš teica, ka viņš gaida, ka visi delegāti nāks ar konkrētiem priekšlikumiem par to, ko viņu valsts darīs, lai kaitīgās emisijas samazinātu par 45 procentiem nākamo desmit gadu laikā un pavisam līdz 2050. gadam. Pagalam raksturīgā kārtā prezidents Tramps šajā sarunā nepiedalījās. Tā vietā viņš vadīja sarunu par "reliģisku brīvību" pasaulē un visvairāk attiecībā uz kristiešiem. Kā zināms, Amerikā "reliģiskā brīvība" nozīmē brīvību izturēties ar aizspriedumiem pret dažādām grupām sabiedrībā un, ja kāds pret to iebilst, tas ir uzskatāms par "uzbrukumu pret kristietību." Taču tas šonedēļ ir blakus jautājums. Vides aizsardzības jomā hrestomātiskais simbols par pašreizējās ASV administrācijas attieksmi pret to bija lēmums 2017. gadā atteikties no Parīzes līguma par klimata maiņu, jo Tramps uzskata, ka līgums kaut kā bija kaitīgs Amerikas interesēm. Ir tiesa, ka viņš ir darījis visu iespējamo, lai palīdzētu līdz ārprātam piesārņojošai ogļu industrijai. Viņš arī ir apgalvojis, ka turbīnas, kuras nodrošina vēja enerģiju, cilvēkos rada vēzi. Kopumā ņemot savos divarpus gados amatā Trampa kungs un viņa cilvēki ir atcēluši vai sašaurinājuši 85 noteikumus tādās jomās, kā gaisa piesārņojums un emisijas, dzīvnieku aizsardzība, aizsardzība pret toksiskām vielām, ūdens piesārņošana u.tml. Ričarda Niksona izlolotā Vides Aizsardzības aģentūra Trampa laikmetā lielā mērā ir kļuvusi par Vides Iznīcināšanas aģentūru.

 

Latvijā klimata maiņa galvenokārt ir izpaudusies kā neierasti siltas vai aukstas ziemas un neierasti saulainas vai lietainas vasaras. Mūsu valsts ir visnotaļ zaļa. 2018. gadā Latvija bija trešajā vietā Eiropas Savienībā attiecībā uz energoresursu procentu, kāds tautsaimniecībā nācis no atjaunojamiem energoresursiem, apmēram 40 procenti. Gandrīz puse mūsu valsts ir apmežota. Liela daļa energoresursu nāk no hidroelektriskām stacijām uz Daugavas un citām upēm. Ar visiem skandaliem, uzņēmums Rīgas Satiksme cenšas samazināt piesārņojumu, kādu rada sabiedriskais transports. Taču citur pasaulē situācija ir krietni skarbāka. Lielie ugunsgrēki, kādi šovasar radušies Brazīlijas masīvajos mūža mežos, lielā mērā ir radušies tāpēc, ka zemnieki izdedzina territorijas lauksaimniecības vajadzībām, un uguns tādos gadījumos nereti izplešas tik ātri, ka zemnieks viens neko glābt vairs nevar. Kūst pasaules milzīgie ledāji. Pagājušajā piektdienā no Trumses Norvēģijas tālajos ziemeļos ceļā devās ledlauzis ar mērķi ziemā tapt iesaldētam Arktikas jūras ledū, lai zinātnieki varētu visas sezonas garumā pētīt, kas tur īsti notiek. Ar secinājumu jau iepriekš, ka nekas labs tas nav. Amerikas austrumkrastā dzīvojošajiem ir jāzina, ka patlaban Atlantijas okeanā briest sešas tropiskas vētras ar potenciālu kļūt par orkaniem.

 

Un tāpēc paldies Grētai Tunbergai un viņas domubiedriem pasaulē! Katra paaudze ir spiesta arvien vairāk un vairāk sadzīvot ar savu priekšteču neizdarības sekām. Pasaule mums ir tikai viena. Vai tiešām ir pārmērīgi smagi šajā klimata maiņas jomā to glābt? Gribas cerēt, ka ne.