EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par graustiem
64752

Kārlis Streips    15.03.2016

 

 

Rīgas cirkam pirmā sezona bija tālajā 1888. gadā. Arī pirms tam Latvijas galvaspilsētā bija uzstājušās ceļojošas cirka trupas no Rietumeiropas, bet slēgtās telpās iekļauts cirks toreiz bija kaut kas pavisam jauns. Un līdz šai dienai Rīgas cirks ir viens no lielākajiem un vecākajiem šāda veida cirkiem Eiropā un droši vien arī pasaulē.

 

Patlaban gan cirka trupa dodas viesizrādēs uz dažādām Latvijas pilsētām, jo kopš 11. februāŗa celtne atzīta par cilvēkiem nedrošu. Patlaban tur vēl darbojas administrācija, uzturas viesmākslinieki no citām pasaules malām, bet izrādes tur vairs nenotiek. Nesen ziņots, ka ēkas priekšējā siena sākusi atdalīties no fasādes. Sākotnēji Latvijas būvvaldes valsts kontroles biroja direktors Pēteris Druķis paziņoja, “ja šī siena saņems papildu slodzi, tad gāzīsies virsū cilvēkiem uz trotuāra,” lai gan mazliet vēlāk cita amatpersona no tā paša biroja vēstīja, ka “šī brīža ēkas techniskais stāvoklis neliecina par nepieciešamību noteikt ēkas īpašniekiem papildu darbības bīstamības novēršanai.” 

 

Rīgas cirks atrodas Merķeļa ielā, tur gājēju satiksme ir gana aktīva, turpat ir sabiedriskā transporta pietura,  zem fasādes kāpnēm ir mazs kiosks, kuŗā tiek pārdoti un labošanai pieņemti mobilie telefoni. Pats tur viņdien nogāju garām, palūkojos, neieraudzīju nekādu spraugu starp fasādi un sienu, bet neesmu jau speciālists. Katrā gadījumā mierinošie vārdi no minētā biroja sauc atmiņā briesmīgo traģēdiju 2013. gada novembrī, kad sabruka tirdzniecības centrs Zolitūdē. Pirms tam attiecīgā celtne bija ieguvusi balvu par architektonisko veidolu, piedevām traģiskajā dienā, kad pirmoreiz atskanēja signalizācija, lai liecinātu, ka kaut kas nav kārtībā, nekas netika darīts, lai cilvēkus no veikala evakuētu. Tieši pretēji, tas turpināja darbu, un sabrukumā dzīvību zaudēja 54 cilvēki.

 

Taču par  “īpašniekiem,” kuŗiem patlaban attiecīgā iestāde neliek neko darīt. Kas tad ir Rīgas cirka īpašnieks? Valsts! Latvijas valsts. Cirkam liela nelaime bijusi tā, ka vairāku  gadu gaŗumā notika tiesvedība par īpašumtiesībām attiecībā uz celtni un zemi, uz kuŗas tā atrodas. Temīda mūsu valstī darbojas lēnām, un  tikai pērn Augstākā tiesa pieņēma galīgo  un neapstrīdamo lēmumu par to, ka cirks  pieder valstij.

 

Rīgas cirks ir valstiskas nozīmes architektūras piemineklis, tas nozīmē, ka ir stingri ierobežojumi attiecībā uz to, ko tur var darīt renovācijas un rekonstrukcijas ziņā. Taču pilnīgi nepārprotami tas  ir arī  kultūras piemineklis. Būdams vairāk  nekā 100 gadus vecs, tas laika gaitā ir priecējis neskaitāmi daudzus cilvēkus, gan pa īstam jaunus, gan sirdī jaunus. Pats tur esmu bijis divreiz ar saviem mazajiem radiniekiem. Vienreiz arēnā darbojās  balti tīģeri, kas bija elpu aizraujoši. Citreiz bija burvju mākslinieki, kas tukšā būrī ielika lakatiņu, būri apsedza ar segu un pēc pāris sekundēm, kad sega  noņemta, būrī bija sunītis. Atminos, ka nodomāju -  ēka  tāda noplukusi, bet cirks ir cirks, un  prieks tajā būt. Katrā gadījumā šī nav celtne, par kuŗu valsts varētu atļauties  stiept gumiju. Saprotu, valsts budžetam ir daudz vajadzību, taču neatgriezeniski zaudēt Rīgas cirku būtu liels zaudējums pašreizējai paaudzei un it īpaši nākamajām paaudzēm. Ļoti ceru, ka situācijas glābšana nenotiks mūsu polītiskajai iekārtai ierastajā gausumā.

 

Viena no vecākajām celtnēm Vecrīgā ir Doma baznīca, kur vecākie elementi ir no 13. gadsimta. Vecrīgā arī ir architektūras pienineklis “Trīs māsas” – dzīvojamie nami,  celti 16. gadsimtā. Šie  īpašumi tikuši  rūpīgi „uzpasēti” un remontēti. Domam apkārt ilgu laiku bija stalažas, nesen no torņa gala tika nocelts un notīrīts masīvais zelta  gailis.

 

Taču citām celtnēm Latvijas galvaspilsētā nav veicies tikpat labi. Rīgā patlaban ir 375 “vidi degradējoši objekti,” tātad – grausti. Ir arī 89 objekti, kas skaitās uzraugāmi un vēl 239, kas vēl ir izvērtējami. Viens no graustiem ir liela celtne Marijas ielas sākumā. Tas tukšs stāv jau ļoti daudzu gadu gaŗumā, būtībā tur ir tikai četras sienas, pirms pāris gadiem tur izcēlās ugunsgrēks, un ilgu laiku celtne būtībā bija atvērta, kas nozīmēja, ka tur pulcējās ne jau tā pozitīvākā publika. Celtne pieder privātpersonām, kuŗas nav darījušas neko, lai celtni savestu kārtībā. Pirms kāda laika noteica desmit reizes lielāku nekustamā īpašuma nodokli, lai varbūt mudinātu viņus rīkoties, bet es celtnei eju garām gandrīz katru dienu, un nekas neliecina, ka tur kaut kas  notiktu. Arī Marijas ielas celtne ir architektūras piemineklis, tas nozīmē, ka vienkārši nojaukt to nedrīkst. Taču kāda jēga pilsētas pašā centrā no četrām mūra sienām?

 

Laika zobs, protams, ir  gana skarbs, Rīgā un visā Latvijā papildu faktors ir 50 gadu PSRS okupācija, kuŗas laikā nekas īpašs jnetika darīts, lai celtnes saglabātu. Es dzīvoju mājā, kuŗā okupācijas gados visi dzīvokļi bija tā dēvētie komūnālie dzīvokļi. Manā dzīvoklī, kuŗā ir četras istabas plūs virtuve un labierīcības, brīdī, kad es ievācos, dzīvoja 11 personas (!). Turklāt daudzu gadu gaitā mājas durvis stāvēja vaļā, atvērtas visiem vējiem, un  kaimiņiene reiz stāstīja, ka arī padomju gados jebkuŗa atslēga tika atmūķēta, jebkuŗa kodu sistēma salauzta. Tā rezultātā kāpņu telpa kļuva par populāru tikšanās vietu narkomāniem, rēgulāri kāpnēs mētājās izlietotas adatas. Mūsu māja tagad ir privātīpašums, komunālo dzīvokļu te vairs nav, un mums ir apsaimniekošanas sistēma. Durvis vienmēr ir slēgtas. Acīmredzot citas celtnes nav tik “laimīgas,” lai arī ir grūti iedomāties, kā cilvēki savu māju, kuŗā dzīvo,  var  nolaist līdz  kliņķim. Nē, patiesībā to nav grūti iedomāties! Rīgā ir  daudz celtņu, tostarp viena, kas manai mājai iepretim, ielas otrā pusē, kuŗu denacionalizēja liela grupa cilvēku, kādreizējā īpašnieka mantinieki. Viņi nevar nonākt pie kopsaucēja par to, ko ar celtni iesākt, un lepnais nams stāv tukšs.

 

Ļoti ceru, ka Latvijas valdība sarosīsies un Rīgas cirku savedīs kārtībā. Taču komentāru pabeigšu ar priecīgu vēsti - 4. maijā durvis pēc vairāku gadu ļoti lielas rekonstrukcijas atkal vērs Latvijas Nacionālais mākslas mūzejs. Pats pirmais eksponāts, kuŗš atgriezās mājās, bija Teodora Zaļkalna chrestomatiskā skulptūra “Cūka.” Mūzejs reiz man uzdāvināja “Cūkas” kopiju, piedevām ne no plastmasas, bet no īsta akmens taisītu. Atzīstos, mūzeju apmeklējot, es nekad nevarēju atturēties no “Cūkas” šņukura noglaudīšanas, protams, kad sargi neskatījās. Pēc 4. maija iešu atkal, glaudīšu atkal. Un priecāšos par celtni, kuŗas kapitālajam remontam nauda atradās!

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA