Pandēmijas ēnā
Māris Brancis    26.05.2020

 

 

Jelgavas avīzē Zemgales Ziņas, kas iznāk tikai reizi nedēļā krietni pabiezā apjomā, sadaļā “Kultūra” ik numurā ir rubrika “Pretskats”, jaunākajā laidienā tajā savas pārdomas par notiekošo sabiedrībā uzrakstījusi filozofe, skolotāja un režisore Elīna Apsīte. Tajās teikts:

“Kā jums šajā laikā pietrūkst visvairāk? Cilvēciskas saskarsmes, kultūras notikumu, vienkārši enerģijas un ideju apmaiņas? Cik ļoti cilvēks, ikviens no mums, kultūralizēts! Animal culturalis – par dabisko mūsos un par kultūras kodu man ir jādomā arvien biežāk un biežāk.”

 

Par to pašu arīdzan man nākas domāt šajā pandēmijas ēnā. Tikai mazliet citā aspektā. 

 

Vienmēr priecājos un pat brīnos, cik cilvēki ir cieši jo cieši saāķēti ar kultūru. Bieži nākas redzēt gājējus uz ielām ar ausīs saspraustiem puļķiem, ar ko tie iezīmē, ka šobrīd bauda kultūru, tas ir, klausās mūziku (varbūt šobrīd nemaz nav svarīgi, kādu tieši), tādējādi norobežojoties no apkārtnes, arī no ļaudīm. Citkārt pamani skrējējus, kuŗi izkustina savus locekļus, mērodami gaŗas distances, skrienot pēc veselības, arī viņiem ausīs ieriktēti ausruņi. Parasti novērojamas jaunās māmiņas, kuŗas stumj ratiņus ar pirmdzimto un, neko daudz neredzot, skatās savā mobilajā telefonā – lasa jaunumus, apmainās ar jaunākajām klačām, sazinās ar draugiem un paziņām, vērtē notikumus utt. Pandēmijas laikā, kad slēgti kinoteātri, kultūras nami, teātŗi, koncertzāles, pat vingrošanas zāles, spēļu automātu ūķi un kad nevar ne piedalīties tautasdeju ansambļu mēģinājumos, ne padziedāt koŗos, tātad kad ļaudis ir ieslēgti savās četrās sienās ar vai bez ģimenes, cilvēki saprot, cik viņi ir neglābjami cieši saķēdēti ar dažādām kultūras izpausmēm un, piepeši atšķirti no tā visa, izjūt graujošu diskomfortu. 

 

Katrs no mums ir sasaitēts ar civilizācijas radīto kultūru, ka bez tās vairs neviens nespēj pastāvēt, neprot palikt vienatnē pats ar savām domām. Bez civilizācijas trokšņiem, kā šķiet, domas paliek savā migā un nevēlas līst ārā dienasgaismā. Cilvēks ir atradis patstāvīgi dzīvot un pastāvīgi domāt. Ik mīļu brīdi viņam nepieciešami ārēji impulsi, lai sāktos prāta darbība vai izklaidētos. Skrienot vai ejot gaŗus gabalus, viņš neprot ieklausīties dabā. Dabas klusums un putnu dziesmas ievaino kulturālā cilvēka dzirdi un viņa acis nespēj uztvert ainavas maiņas.

 

Man, kuŗš nav tik dziļi “saindējies” ar kultūru, patīk vērot gaismas kustības un krāsu vibrācijas apkārtnē, saules vai sala iedarbību uz vidi, labprāt nogriežu radio, lai koncentrētos uz sevi, savu domu un izjūtu darbu – šajā drāmatiskajā laikā nejūtos omulīgi, ka nedrīkstu aiziet uz mūzeju un iepazīties ar mākslinieku jaunāko veikumu, aci pret aci būt mūzikas radīšanas brīdī. Tiesa, mani gaida grāmatas, kuŗas nespēju visas izlasīt, kamēr citi nevar paņemt rokā jaunāko grāmatu, jo bibliotēkas ir slēgtas. Ko lai dara cilvēks ”parastais”, kuŗam ārpus darba, ikdienas rutīnas un pienākumiem, ārpus ģimenes un draugu loka nav nekādu interešu? Cik ilgi skatīsies TV, kur pandēmijas laikā visbiežāk rāda vecus raidījumus un filmas, kas jau vairākkārt redzētas? TV notrulina, neļauj radoši izpausties. Arī dārzā ne katru mīļu brīdi vari ielīst – auksts taču. Kur atrast risinājumu nespējai būt vienatnē ar sevi? 

 

Es brīnos par tā saucamajiem krieviski runājošajiem, kuŗiem praktiski nepastāv amatieŗmāksla tik plaši kā latviešiem, kas dzied, dejo, auž, zīmē un tamlīdzīgi. Izeja ir tikai apreibināties ar dažādām vielām, traucēt citiem, graut, sist un zagt.

 

Kā izklaidēties? Skola un vecāki nav iemācījuši saprast, ka viss ir mūsu pašu rokās. Spēja interesanti dzīvot ir atkarīga no mums pašiem. Neesam taču nākuši šai pasaulē, lai tikai eksistētu vai bezmērķīgi izklaidētos, bet gan lai radoši sevi pierādītu pasaulei. Katram dzīvē ir dots kāds uzdevums. Mēs esam homo sapiens – saprātīgais cilvēks. Vai mēs domājam? Vai patiesi esam animal culturalis?

Cik gaiša kļuva tā pirmdiena, kad, iedams skatīties izstādi, ko ir sarīkojuši Jelgavas mākslas studijas “Mansards” audzēkņi šajā aizlieguma laikā, un dodamies gaŗām pilsētas bibliotēkai, pārsteidz, ka durvis, kas vēl pirms pāris dienām bija slēgtas, piepeši ne no šā, ne no tā ir atvērtas un ka pa tām iznāk laimīga sieviete ar grāmatu kaudzīti rokās. Apmulstu, apstājos, nesaprazdams, vai tā ir patiesība, ko redzu? Tad piepeši ataust gaisma: bibliotēka tak atkal ir atvērta, tiesa gan, ievērojot zināmus ierobežojumus.

 

Nu arī es esmu laimīgs, ka ierobežojumu un aizliegumu laiks pamazām sāk atkāpties, un dodos turpat blakus bibliotēkas ēkai, kur atrodas mākslas studijas “Mansards” brīvdabas galerija, liekas vienīgā Latvijā, kas atvērta katru diennakts stundu. Tās vadītāja Raita Junkera rosināti dažāda vecuma studijas audzēkņi radījuši darbus, veltītus Jelgavas 755 gadu jubilejai. Tajos skatītājs sastopas ar seno Jelgavu, kādu to saglabājušas senās pastkartes un fotografijas. Studijas vadītājs rosinājis katram dalībniekam izvēlēties gan sižetu, gan krāsu pielietojumu, lai parādītu gan Jelgavas Latviešu biedrības namu, gan veco tirgus laukumu, seno tiltu pāri Driksai, klasisko ēku rindas upes krastā un citus.

 

Jā, pamazām atgriežamies dzīvē. Lūk, 15.maijā Sv. Trīsvienības baznīcas torņa galerijā bez sveicēju ziediem atvēra Andas Buškevicas ziedu gleznojumu izstādi “Pujenes brūkleņu mērcē”. Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas mūzejs gaida darbus Ģederta Eliasa balvas konkursam par lauku tēmu latviešu glezniecībā. Pilsēta savu lielo 755 gadu jubileju nesvinēs kā parasti ar koncertiem un visādiem notikumiem. Pagaidām tas notiks virtuāli, ar interneta palīdzību, taču jau sāk plānot tālākos vasaras notikumus, piemēram, starptautisko šamota skulptūru festivālu jūnijā un citus.

 

Vēl gan esam pandēmijas ēnā, taču gribas cerēt, ka ļaudis pamazām atklās, ka arī kultūras patērēšana tik bagātīgās devās jāpārtrauc, atkal jāiemācās būt patstāvīgam, jāiemācās redzēt, dzirdēt, domāt un radīt, kas ir īstenais cilvēka uzdevums.

 

 

 

Šīs publikācijas sagatavotas ar Mediju atbalsta fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas  saturu atbild biedrība “Laiks-BL”