Paldies par sirsnību un gaišumu!
   04.03.2014

VIKTORS HAUSMANIS

Paldies par sirsnību un gaišumu!

Leģendām var ticēt, var neticēt, bet mūsu skatuves mākslā  noteikti tādas ir bijušas un ir, un par leģendu savas dzīves laikā kļuva Kārlis Sebris. Nu jau gan tādu laiciņu viņš staigā pa debesu tālēm, bet atmiņā dzīvo – dzīvāks par dzīvu. Viņš nemēģināja no sevis taisīt leģendu, nepavisam ne, dzīvē viņš bija vienkāršs, sirsnīgs, spara pilns. Sebris nāca no laukiem, bija zemnieka dēls un daudzējādā ziņā, īpaši jau okupācijas gados, kļuva par tādu kā latvietības simbolu: viņam varēja droši ticēt, bija pārliecība, ka viņa mugura varas priekšā nelieksies, un viņa rokas spiediens arvien bija stiprs. Kad Sebris nospēlēja savu pēdējo lomu, tā gan bija neliela – aptieķnieks Kārlis Kociņš E. Vulfa lugā „Sensācija”, aktierim jau  bija deviņdesmit. Pēc izrādes un savas toreizējās dzimšanas dienas viņš atsūtīja savu foto uzņēmumu, kuŗā redzams stalts, smaidošs vīrs ar Triju Zvaigžņu ordeni pie krūtīm, ne vēsts no gadu nastas.

Aktieŗa mūžs, protams, ir īpaši nežēlīgs, jo aktieris dzīvo tik ilgi, kamēr dzīvas ir atmiņas par viņu. Kārlis Sebris atmiņā joprojām ir dzīvs, un to apliecināja arī Nacionālā teātŗa Mazajā zālē sarīkotais Kārļa Sebra piemiņas vakars. Piemiņas vakars ritēja patiesi sirsnīgā gaisotnē. Sebŗa skatuves krustdēls Mārcis Maņjakovs runāja par Sebri gluži kā par  savu tēvu – ar patiesu sirsnību. Runāja  arī vairākas aktrises, kas  Nacionālā teātŗa saimei  pievienojušās septiņdesmitajos gados  – Lāsma Kugrēna, Lolita Cauka, Zane Jančevska,  un viņas diženo aktieri sauca par Kārļonkuli – tā  vienkārši un mīļi! Ļoti jauka noskaņa pārņēma klausītājus, kad Mārcis Maņjakovs aizsāka Kārļa Sebŗa mīļāko dziesmu „Tumša nakte, zaļa zāle”.

Paldies Dievam, ka no Sebŗa izcilākajām lomām saglabājušies vairāki epizodi filmās un video lentēs, blakus viņam atmirdz arī viņa skatuves partneres Elza Radziņa un Velta Līne. Skatītājiem bija iespēja vismaz pāris epizodos būt kopā ar Sebri un Radziņu kā Bernardu Šovu un Stellu Dž. Kiltija lugas „Mīļais melis” izrādē, ko 1962. gadā iestudēja Žanis Katlaps.

Var jau būt, ka vēl kāds no mūsu lasītājiem atceras Elzas Radziņas Stellu un Kārļa Sebra Bernardu Šovu, jo 1980. gadā viņiem radās iespēja ar „Mīļā meļa” izrādi viesoties vairākās Amerikas pilsētās, arī Vašingtonā, kur viņus sagaidīja Sebŗa kādreizējie skatuves partneŗi Osvalds Uršteins un Hilda Prince. Uršteins, ieraudzījis Sebri, nosmējies: „Ha, ha! Tā kādreizējā maikste tagad ir šitais lielais, resnais onkulis!” Jā, toreiz – 1938. gadā – Sebris teātrī ienāca kā slaids, drīzāk izdēdējis jauneklis un pie lielām lomām tik drīz netika. Diemžēl kādreizējais Sebŗa partneris Jānis Lejiņš uz „Mīļā meļa” izrādi aiziet nav varējis.

Kārlis Sebris kļuva par Michaila Kublinska aktieri, daudzas  no savām izcilākajām lomām radīja tieši šā režisora iestudējumos, un  to atgādināja vairāki videoieraksti. Mūsu acu priekšā atdzīvojies Aleksandrs I. Žamiaka lugā „Hamilkāra kungs”  uzjundīja senas atmiņas, - tā bija iespaidīga izrāde ar visai neparastu sižeta risinājumu: kādas firmas pensionēto grāmatvedi Aleksandru Hamilkāru nomāc vientulības smeldze, un viņš nolemj nospēlēt visīstāko teātri – par lielu naudas summu nopērk kādu sievieti – Eleonoru, kuŗa piekrīt  notēlot pret viņu mīlestību. Hamilkāra kungs pārdzīvo laimes mirkļus, bet pēc tam izdara pašnāvību, jo mīlestības jūtas bijušas tikai – spēle, kā mēdz teikt, – par visu naudu. Sebŗa tēlotais varonis laimē staroja, bet pāri visam klājās traģiska nots: Hamilkārs lomu bija nospēlējis, bet tad jau labāk sveci nodzēst pašam. Tā bija augsta Kārļa Sebŗa aktieŗmākslas virsotne. Nezinu teikt, vai „Hamilkāra kunga” izrādi Nacionāajā teātrī bija noskatījies arī Laimonis Siliņš, bet gadu vēlāk šī luga parādījās uz mazā teātŗa Sanfrancisko skatuves. Hamilkāra kungu tēloja Laimonis,  Eleonoru – Brigita.

Abus teātŗus netiešā veidā vienoja vēl kāda luga – Anšlava Eglīša „Bezkaunīgie veči”.  Mazais teātris Sanfrancisko šo lugu vairākus gadus jau bija rādījis, un tad pie tās ķērās Michails Kublinskis, un 1990. gadā notika pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Mums bija brīnišķīgi „veči”- Kārlis Sebris tēloja paskarbo Askoldu Olti, un, izrādi skatoties, pārņēma dīvaina sajūta – škita, ka Anšlavs Eglītis Oltes lomu rakstījis tieši Sebrim, tā viņam piestāvēja tik labi kā teicami pašūta fraka, un te nu bija meklējams aktieŗa talanta spēks – katru lomu izdzīvot tā, it kā tā būtu tieši viņam veltīta. Piemiņas vakarā klausījāmies un skatījāmies Oltes stāstu par jauko Madelaini.

Interesanti, ka vienreiz Sebrim bija laime uz skatuves tikties ne jau gluži ar savu jaunības mīlestību, bet ar kādreizējo skatuves partneri: 1990. gada septembrī „Bezkaunīgo veču” izrādē viesojās Hilda Prince, – viņa tēloja Bertolda seniora tiepīgo dzīvesbiedri Zuzannu. Izvērstāka saspēle viņiem gan neveidojās, taču uz skatuves tikās senie skatuves partneŗi – toreiz pavisam jauni, „Bezkaunīgo veču” izrādē – cilvēki krietni  gados.

Kārļa Sebŗa simtgades vakarā piedzīvoju vēl vienu pārsteigumu, skatoties fragmentu no Blaumaņa „Indrāniem”, kuŗā Indrānu tēvs aizliedz Edvartam cirst Indrānu ošus. Indrānu tēvs uz skatuves ir dažādi interpretēts, reizēm arī kā iesīkstējis vecis, kas neļauj jaunajai paaudzei iet savu ceļu. Kārlis Sebris, pats nākdams no lauku sētas, noteikti nostājās Indrāntēva pusē, jo tāda bija aktieŗa pārliecība. Skatoties Sebŗa Indrāntēvu, šķiet, ka viņa principi ir aktuāli un svēti arī šodien, kad Latvijas lauku zemi pamazām izpārdo ārzemniekiem. Kas notiks ar Latvijas laukiem, sētām, mūsu ošiem? Protams, lauku apsaimniekošana ir svarīga, bet prātā nāk arī Indrānu tēva vārdi: „.. es nošķiŗu tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi. (..)

Pārlūkoju vēlreiz viņa atveidoto lomu foto uzņēmumus – gandrīz katrā no tiem staro Kārļa Sebŗa smaids. Paldies par to!