Otrā Simtgades filma ceļā pie skatītājiem
Māris Brancis    24.10.2017

 

 

Nu jau Latvijas Simtgadi var tikpat kā ar roku aizsniegt. Arī jaunākie notikumi tagadīt notiek svētku zīmē. Nupat 10. oktobrī Nacionālais Kino centrs saaicināja preses pārstāvjus un iepazīstināja ar otro Simtgades filmu, kas pabeigta un gaida iziešanu uz ekrāniem Latvijā. Pirmā, kā zināms, bija Vaŗa Braslas lente „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”. Jaunā filma mani kā mākslas vēsturnieku īpaši interesēja. Tā ir veltīta tēlniekam Kārlim Zālem un saucas „Ievainotais jātnieks” (režisore Ilona Brūvere), kas pēc pirmizrādes Rīgā 24. oktobrī būs skatāma arī citās pilsētās.

 

Filmas centrā ir tieši šis mākslinieks, tā ir pašsaprotama lieta – nākamgad turklāt Kārlim Zālem svinama 130. dzimšanas diena. Viņš ir divu lielu monumentu autors, ar tiem viņš paliks tautas vēsturē uz mūžīgiem laikiem, kamēr vien latvieši tiks pieminēti, tie ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. 

 

Filmu veidojusi operatore Elīna Bandēna, mākslinieks Artis Rutks, komponists Ēriks Ešenvalds, konsultante Ingrīda Burāne, taču pati Ilona Brūvere ir ne tikai režisore, bet arī scenārija autore, producente, montāžas režisore, tāpat vide un kostīmi ir bijuši viņas ziņā. Patiesībā tā ir Ilonas Brūveres autorfilma. To preses konferencē uzsvēra arī Ēriks Ešenvalds, kuŗš atzinās, ka režisore ieradusies pie viņa ar ļoti skaidru ideju, kur viņai vajadzīga mūzika un kāda, izvēloties noteiktus fragmentus no viņa kompozicijām, nācies tikai šur tur kaut ko pielabot. 

 

„Šis ir tas gadījums, kad režisore redz visu attēlu pilnībā – krāsās, skaņās, zemtekstos,” komponists apliecināja. Arī mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atkārtoja to pašu: Ilona Brūvere ieradusies pie viņas pilnībā sagatavojusies, zinādama, ko vēlas, taču gribēdama tikai gūt savām domām apstiprinājumu.

 

Viss sacītais apstiprina, ka filma par Kārli Zāle ir viņas un tikai viņas redzējums, pārējiem bijis vienīgi režisorei jāpiebalso. Ilona Brūvere strādā inscenētās dokumentālās filmas žanrā, tajā dokumenti salejas vienā veselumā ar teatrālām epizodēm, pietuvojoties spēlfilmai. Tā tas ir – filmas laikā dokumentāli kadri mijas ar autores uzburtām epizodēm, kuŗās darbojas ne tikai Kārlis Zāle, bet arī viņa kundze Anna un redzami tādi mākslinieki kā Ludolfs Liberts, Niklāvs Strunke un citi. Turklāt, kā šķiet, inscenētās epizodes arī techniski apstrādātas, lai tās saliedētos ar 20.-30.gados filmētām kino liecībām.

 

Filma ir par Brīvības pieminekļa tapšanu, taču, kā režisore uzsveŗ, viņa mēģinājusi parādīt tēlnieku kā cilvēku, kas nav nemaz tik pareizs, bet kā mēs visi – ar savām kļūdām un vājībām. Doma ir lieliska, taču man gan sāk likties, ka mēs pārlieku aizraujamies ar privāto dzīvi, aizmirstot atklāt, kas bija tas Kārlī Zālē, kāpēc viņš radīja tik izcilu darbu kā Brīvības pieminekli. Aizraujoties ar detaļām, sīkumiem, piemirstam galveno – personību. Tas, kā man šķiet, ir mūsdienu lielākais trūkums – aizmirstas būtiskais – gara lielums, individuālitāte. Tā nav arī filmā. Imants Strads, kurš tēlo Kārli Zāli un kuŗš kā faktūra teicami atbilst tēlnieka vizuālajam tēlam (tāpat kā citi aktieri), ir skaists un elegants, taču paliek Imants Strads un nekas vairāk. 

 

Lai filmu pietuvinātu mūsdienām, tās beigās ir gaŗas intervijas ar tēlniekiem. Skulptori ir darītāji. Lai cik stipri ir viņu muskuļi un lai cik neatkārtojami ir viņu tēlnieciskie darbi, tie nemēdz izpausties vārdos. Pietika ar Gļeba Panteļejeva precīzajiem, lieliski noformulētajiem izteikumiem, pārējie tikai parāda pretējo – viņiem nav nekā īpaša ko teikt.

 

Un tomēr filma „Ievainotais jātnieks” ir tapusi īstā laikā. Mums Simtgades sakarā ir jārunā par lielām lietām un lielām personībām, kā preses konferencē uzsvēra Ingrīda Burāne.

 

Piebildīšu, ka 17. novembrī gaidāma pirmizrāde Askolda Saulīša dokumentālajai filmai „Astoņas zvaigznes”, kas stāstīs par latviešu strēlniekiem.