Oslo latviešu skoliņai “Kastanītis” jau 15 gadiņi
Harijs Valdmanis    05.06.2018

 

 

Par skoliņas esamību jāpateicas Latviešu biedrības Norvēģijā toreizējai valdes priekšsēdei Andai Nordmo. Redzot, ka Oslo un apkārtnē 2000. gadu sākumā ierodas latviešu ģimenes ar bērniem, Anda, atceroties savas gaitas 12 gadu vecumā latviešu sestdienas skolā, Anglijā nāca pie secinājuma dibināt bērniem latviešu sestdienas skolu. Ar vēstnieka N. Popēna atbalstu skola 2003. gada novembrī vēstniecības telpās ar 14 bērniem un četrām skolotājām, Ievas Melbārdes vadībā, sāka savu darbu. Laika gaitā ir mainījies gan skolēnu, gan skolotāju sastāvs, un tagad jau daudzus gadus skolu vada Sandra Smiltniece, arī telpas vairs nav vēstniecībā, bet citur.

 

Lai svinētu 2017./2018. mācību gada noslēgumu un aizvadītos 15 gadus, skola aicināja uz jubilejas ballīti 3. jūnija pēcpusdienā Asak skolā, Leirsund, kas ir nedaudz ārpus Oslo. Ballīte sākās ar teātra izrādi. Izrādīja piemērotu norvēģu rakstnieka T. Egnera lugu - norvēģu Hakke Bakke mežs bija kļuvis latviešu Šurumburum mežs ar visiem tā iemītniekiem. Izrāde bija interesanta, bet varbūt drusku par garu. Bērniem, kuŗi bija dalībnieki izrādē, reizēm bija ļoti ilgi jāgaida uz savu uzstāšanos, un tas ir nogurdinoši, par to vajadzēja padomāt iepriekš.

 

Pēc izrādes vēstniece Judīte Dobele teica īsu apsveikuma runu. Tad “Ziemeļmeitas” četri pāri dejoja, pēc tam skoliņas MAMMA, Anda Nordmo, nāca ar apsveikumu un atmiņām par skoliņas dzimšanu. Andai bija arī līdzi dzimšanas dienas kūka ar attiecīgu uzrakstu un 15 svecītēm.

 

Bērniem izdalīja liecības par aizvadīto gadu. Tad, protams, bija puķes un apsveikumi dalībniekiem un pēc tam kopējs mielasts un rotaļas.

 

Kur radies „Kastanīša” vārds skolai? Tā ir pirmās skolas vadītājas Ievas Melbārdes “atbildība”. Ielai, kuŗā atrodas vēstniecība un kur skoliņa sāka savu darbu, abas puses ir apstādītas kastaņiem. Skolai vajadzēja vārdu, un skolotāja Inga ar kastanīšiem, sērkociņiem un mežrožu augļiem radīja kastanīti, tas kļuva skoliņas vārds un simbols.

 

Atskatoties pagātnē, var minēt, ka 50. gados Latviešu palīdzības biedrības paspārnē darbojās skolotājas Paulas Dzelzkalnes korespondences skola latviešu bērniem Norvēģijā. Bērnu nebija daudz, tie bija latviešu ārstu, zobārstu un veterinārārstu ģimenēs, kuŗas dzīvoja tālu cita no citas. Dzelzkalna kundze vēstulēs pa pastu sūtīja bērniem uzdevumus un tādā pašā veidā saņēma atbildes. Skolas darbība diemžēl izbeidzās, Dzelzkalnu pārim 1956. gadā pārceļoties uz dzīvi ASV.