No Dieva un cilvēkiem neatkarīgi?
Sallija Benfelde    25.04.2017

 

Pagājušajā nedēļā lielu Latvijas sabiedrības daļu satrieca ziņa, ka Latvijas Evaņģeliski luteriskā baznīca (LELB) varētu spriest par mācītāja Jura Rubeņa izslēgšanu no baznīcas dēļ viņa jaunākās grāmatas “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”. Pirmajā brīdī gribējās skaļi smieties un vaicāt, vai vārds “sekss” ir tik grēcīgs un noziedzīgs, ka mācītājs to pat pieminēt nedrīkst?

 

Tiesa gan, jau šogad janvārī Latvijas Kristīgā radio direktors Tālivaldis Tālbergs paziņoja, ka mācītāja Juŗa Rubeņa populārā grāmata ir vienkārši jāsadedzina. Tālberga kunga un dažu viņa atbalstītāju nostāja gan atgādināja Viduslaiku tumšākos un asiņainākos gadus, bet brīviem cilvēkiem brīvā valstī ir tiesības paust savus uzskatus, lai gan neesmu pārliecināta, vai aicinājums kurt grāmatu sārtus nesasaucas ar aicinājumu nogalināt citādi domājošos. Lai nu kā, Rubeņa grāmata runā par to, ka cilvēks ir ķermeņa un gara kopums un ka lielākā cīņa ceļā uz Dieva mīlestību noris katrā cilvēkā, cenšoties saprast, kas cilvēkam ir svarīgākais – ķermenis (miesa) vai gars, aizmirstot, ka esam radīti kā miesas un gara kopums, kuŗā fiziskajam un garīgajam jābūt līdzsvarā un saskaņā.

 

Visai neskaidrajās un pretrunīgajās ziņās par Rubeņa izslēgšanu, izskanēja, ka Baznīca it kā gribot vien pārspriest dažus teoloģiskus jautājumus, par kuŗiem neesot skaidrības, vai tie gluži atbilst LELB teoloģijas fundamentālo jautājumu lasījumam, ka ierosinātājs apspriest teoloģiskos jautājumus esot bijis viens vai daži Rīgas prāvesti un ka vispār tas ir Baznīcas iekšējais jautājums. LELB archibīskaps Jānis Vanags skaidroja, ka neko neesot zinājis par to un ka par izslēgšanu vai neizslēgšanu no Baznīcas nelemj prāvesti, bet gan attiecīgā baznīcas institūcija, bet neatbildēja uz jautājumu, vai viņaprāt Juris Rubenis būtu izslēdzams no Baznīcas.

 

Tiesa gan, saruna ar archibīskapu Vanagu satrieca, jo viņam nebija nekādas nostājas t.s. “kapu tramvaja” jautājumā, jo tramvaja līniju jau netaisot Baznīca; Lielo kapu zeme pieder Ev. lut. Baznīcai, bet par tajā apraktajiem pīšļiem gan Baznīcai neesot daļas; ka zemi Baznīca pārdod Rīgas domei, jo tā būšot ļoti labs kapu un tautas dižgaru pīšļu aprūpētājs. Valsts šos kapus negribot pirkt, Baznīca tos nespējot apsaimiekot un tai vajagot naudu. Un galu galā Baznīca ir šķirta no valsts, tad nu lai valsts arī domā par savu kultūrvēsturisko mantojumu. Vārdu sakot, laicīgās lietas nav no valsts šķirtās baznīcas lietas, pat, ja tas skaŗ tautu, valodu, vēsturi un kultūru. Tiesa gan, valsts pienākums būtu atdot visus īpašumus, arī Pētera baznīcu, atpakaļ Baznīcas īpašumā, par kuŗu uzturēšanu gan jādomā būtu valstij, ne īpašniecei baznīcai.

 

Un reformas Baznīcai esot vajadzīgas, jo LELB grib atgriezties pie tā Dieva vārda, ko nesuši apustuļi, jo Baznīca zina un saprot, ko Dievs domā. Tā teikt, LELB runā Dieva vārdā, nevis to interpretē. Līdz šim gan biju domājusi, ka jebkuŗa baznīca, konfesija, pat sekta ir cilvēku radīta institūcija, kas pēc savas izpratnes skaidro Dieva vārdu. Tagad izrādās, ka LELB ir nevis cilvēku, bet Dieva radīta institūcija, lai viņš paustu savu gribu. Apmēram tā, ja ieklausās gludenajos un ar mīlīgu smaidu sacītajos archibīskapa Vanaga vārdos sarunā LTV raidījumā “1:1”.

 

Sabiedrībā tagad klusiņām klīst ziņa, ka jautājums par mācītāja Rubeņa izslēgšanu no LELB gan it kā pašlaik esot apturēts, bet labā atmiņā vēl ir mācītāja Juŗa Cālīša izslēgšana no LELB pirms 12 gadiem. 

 

Kā tas nākas, ka LELB savās rindās negrib redzēt sabiedrībā cienītus un mīlētus cilvēkus, kuŗi tiešām dara un palīdz cilvēkiem? Cilvēkus, kuŗiem pašu naudas maks un vara nav tas, kā dēļ ir vērts dzīvot? Izskatās, ka LELB pamazām kļūst neatkarīga gan no Dieva, gan cilvēkiem.

 

Juris Cālītis (intervijā portālam apollo). „Es gribētu zināt, kuŗi tad ir tie „lielie eksperti”, kas tik ļoti pārzina kristīgo tradīciju un teoloģiju, ka prastu izfiltrēt un pārbaudīt tekstus. Ja kāds ir mācītājs, archibīskaps vai pāvests, tas viņu automātiski nepadara par teologu. Vai tas neizklausās pēc laikiem, kurus pazinām tik nesen? Teikšu godīgi – es Rubeņa grāmatu „Viņš un Viņa” izlasīju, un es nezinu, cik Latvijā ir cilvēku, kas to varētu saprast. Man bija grūti.”

 

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis: „Viņš mūsu, tas ir, akadēmiskās saimes, vidū tiek apbrīnots un cienīts kā augstu ētisku ideālu, spēcīga intelekta un akadēmiskās zinātniskās elites pārstāvjiem līdzvērtīgs domātājs, kurš spēj koncentrēti pasacīt būtiskāko, pēc kā alkst sabiedrība tieši īstajā brīdī. Viņa akadēmiskajās kristīgās kultūras un ētikas studijās rūdītā dvēsele un prāts ģenerē viscilvēciskākos sabiedrības uzvedības modeļus un spēj dot vērtīborientierus apmulsušai, bez orientētai tautai, sniegt garīgu veldzi problēmu plosītai dvēselei un padomu pretrunu māktam un krustcelēs nonākušam indivīdam.”

 

(J. Rubenis ir LZA Goda loceklis. – Red.)