Nacionālā teātŗa atbalss tālumā
Viktors Hausmanis    26.02.2019

 

 

Pavisam nesen – svinējām mūsu valsts Simtgadi, bet pagājušajā nedēļā savu Simtgadi atzīmēja Latvijas Nacionālais teātris.  Jau pats nosaukums mudina saprast, cik cieši kopā ar Latviju sader Nacionālais teātris, kuŗš pirms daudziem gadiem kļuva par Latvijas būtības sastāvdaļu. Daudz par to rakstīts, daudz runāts, taču arī es pēc savas pieredzes varu teikt, ka Nacionālā teātŗa dzīvei, veiksmēm un kādreiz arī neveiksmēm esmu sekojis līdzi nu jau sešdesmit gadus.  Kad biju sīks knēvelis, uz Nacionālo teātri neviens mani, protams, līdzi neņēma. Biju jelgavnieks, vasaras pavadīju Zaļeniekos, bet tur istabaugšā bija sakrautas žurnāla Atpūta kaudzes. Tās šķirstīju, bieži vien varēja redzēt bildes no Nacionālā teātŗa izrādēm – tur bija brīnišķi attēli: Lilija Ērika, viņai līdzās Nina Melbārde un Milda Zīlava, tā pavecā sieviete esot – Berta Rūmniece, bet staltie jaunekļi: Jānis Lejiņš un Žanis Katlaps. Uz skatuves visus viņus netiku redzējis, pēc kaŗa vairāki aktieri Latviju bija atstājuši. 

 

Arī pēckaŗa gados Nacionālajā teātrī, ko tolaik sauca par Drāmas teātri, darbojās daudzi izcili aktieri, personības. Man vēl laimējās izrādēs redzēt Bertu Rūmnieci, kas uz skatuves saistīja ar absolūtu patiesīgumu, viņai līdzās pieredzējusī, arvien elegantā Lilija Ērika. Un nevarēja neiemīlēties brīnišķīgajā aktrišu trijotnē: Elza Radziņa, Lidija Freimane, Velta Līne. Un kur tad vēl brašie vīri: Žanis Katlaps, Kārlis Sebris, Jānis Osis, Alfrēds Videnieks! Šo teātri nevarēja nemīlēt! Vai visu tur drīkstēja, un vai viss bija atļauts? – Protams,  ne! Noteikti bija jāizrāda tā dēvēto padomju rakstnieku Viļa Lāča un Arvīda Griguļa darbi, arī krievu rakstnieka N. Pogodina luga “Kremļa kuranti” un daudzas citas. Toties ilgu laiku – līdz pat 1955. gadam nedrīkstēja izrādīt Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” Kāpēc? – Tur darbojoties buržuji un žīdi! Tikai vēlāk – pēc Staļina nāves, situācija mainījās, un uz Nacionālā teātŗa skatuves varēja uznākt “Skroderdienas”. Skatītāji priecājās! Kaut arī Antonija, ko tēloja Olga Lejaskalne, tika rādīta kā lielmanīga  lielsaimniece. 

 

Laiks ritēja uz priekšu un 1975. gadā atkal tika iestudēta Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”, Antonijas lomā nu dzīvoja emocionāli piepildītā Astrīda Kairiša, bet Zāru tēloja mana skolniece, toreiz studijas beigusī  Gita Vāgenheima. Viņa Zāras lomā bija trausla, kautra, bet patiesi eleganta, un viņā bija jaušams spilgts temperaments. A. Brigaderes lugas “Maija un Paija” izrādē viņa bija izlutinātā un kaprīzā Paija, bet ļoti interesants tēls bija viņas smalkā, varbūt arī iedomīgā Gunta toreiz tikko kā uzrakstītajā Paula Putniņa lugā “Naktssargs un veļas mazgātāja”. Gitu nebiju ilgi saticis, līdz 1979. gadā neviļus saņēmu ziņu, ka viņa pārcēlusies uz dzīvi Amerikā. Žēl!  Gita bija laba aktrise, vairākus gadus raidījumā Amerikas Balss viņa lasīja ziņas latviešu valodā, pa reizei, bet reti piedalījās Amerikas Latviešu teāt’ra Vašingtonas ansambļa izrādēs un 1983. gadā V. Kārkliņa lugā “Sarkanvīns” tēloja Kevendišu. 

 

Bet  ko darīja kādreizējie mūsu izcilie Nacionālā teātŗa aktie’ri un aktrises? Kur palikušas filmā “Zvejnieka dēls” sirsnīgi iemīlētās Milda Zīlava un Nina Melbārde? Pagāja daudzi un daudzi gadi, līdz varējām uzzināt, ka abas piedalījušās vienā no Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansambļa izrādēm, ko iestudēja bijušais Nacionālā teātŗa aktieris Osvalds Uršteins, un tā bija R. Blaumaņa luga “Trīnes grēki”: M. Zīlava tēloja Emīliju, bet Trīni – vai varat iedomāties – Nina Melbārde!  Nacionālajā teātrī viņas pēdējā loma bija Luize V. Šillera lugas “Viltus un mīlestība” izrādē. Amerikā Uršteins daudzus gadus vadīja Ņujorkas ansambli, bet kopš 1960. gada izveidoja Vašingtonas ansambli, un tur 1980. gadā notika viņa pēdējā iestudējuma K. Goldoni lugas “Divu kungu kalps” izrāde. Drīz pēc pirmizrādes viņš ar kundzi Hildu Princi aizbrauca uz Vāciju, apciemoja Mērbeku, kuŗā Uršteins bija kādreiz izveidojis un vadījis Mērbekas Latviešu teātri. Brauciena laikā viņa dzīve aprāvās.

 

Par Hildu Princi kādreiz zināju tik to, ka viņa 1939. gadā laimīgā kārtā kļuva par Nacionālā teāt’ra aktrisi, un pirmā loma bijusi kāda jauna dāma Mārtiņa Zīverta lugas “Cilvēks grib dzīvot” izrādē, kur viņai bija atvēlēta tikai viena epizode, taču viņu bija ievērojuši gan skatītāji, gan arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. V. Šekspīra lugas “Divpadsmitā nakts” izrādē Prince tēloja Mariju, bet Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādē bijusi Jautrīte. Tad – piedzima meitiņa Anda, tuvojās fronte, sākās ceļš uz Vāciju, kur viņa darbojās Mērbekas Latviešu teātrī, pēc tam – dzīve uz Amerikas latviešu teātŗu skatuvēm. Es Hildu Princi iepazinu vēlu, biju jau lasījis par viņu kā teicamu Anšlava Eglīša lugu sieviešu tēlu veidotāju: Omartija A. Eglīša lugā “Omartija kundze”, Jolanta – “Jolantā Durbē”, Zuzanna – “Bezkaunīgajos večos”. Bet R. Blaumaņa drāmā “Ugunī” – Vešeriene, viņai līdzās 1968. gadā Kristīni tēloja viņas meita Anda Uršteina.  

 

Un tad pienāca brīdis, kad varēju ar Hildu tikties: 1987. gadā pēc Laimoņa Siliņa ielūguma viesojos ASV, apmeklēju arī Vašingtonu, un tur mani iepazīstināja ar sirsnīgo, atsaucīgo Hildu Princi.  Viņa ierosināja, ka mēs taču varētu apciemot bijušo Nacionālā teātŗa aktieri Jāni Lejiņu, līdz viņa mājai neesot pārāk tāls gabals. Nākamajā dienā sēdāmies automašīnā: Hilda stūrēja, es, protams, biju pasažieris. Zināju, ka Jānis Lejiņš kopš Nacionālā teātŗa dibināšanas bijis tā  aktieris un arī režisors, skatītāji viņu ieraudzīja kā staltu un elegantu Edgaru Blaumaņa drāmā “Ugunī”, viņš bija Moriss M. Zīverta lugā “Cilvēks grib dzīvot” un veidoja daudzas vadošās lomas Nacionālajā teātrī, bet Vašingtonā toreiz mūs sagaidīja sirms, lēnīgs kungs, ku’ru apspīdēja rāma vakara saule – viņam jau bija astoņdesmit deviņi gadi. Taču aktieris bija možs, stāstīja par savu pieredzi Bostonas ansamblī, kur iedzīvojies daudzu lugu un dažādu tēlu raksturos: A. Eglīša lugā “Galma gleznotājs” bija gleznotājs Lionardo, bet Raiņa drāmas “Uguns un nakts” iestudējumā – Lāčplēsis! Protams, atcerējāmies Nacionālā teātŗa gadus.

 

Viesojoties Jāņa Lejiņa mājā, uzjundīja pēkšņa ideja, Hilda Prince ierosināja: “Vai ziniet, Hausmaņa kungs, aizbrauksim pie Osīša! Kapsēta nav tālu.” Protams, aizbraucām!  Kapsēta gaiša, pavisam bez kokiem, tikai zaļš mauriņš un plakanu plākšņu rinda. Pie vienas apstājamies – uz tās rakstīts: “Osvalds Uršteins. 1910-1980”. Atstājam ziedus, bet netālu ieraugu vēl vienu plāksni: “Lilija Štengele. 1891-1958”.  Pazīstamiem aktieriem ASV kapsētās zīmju  ir pietiekami daudz. 

 

Ar Hildu Princi tikāmies vēl vairākas reizes, protams, Rīgā, un viena reize bija īpaša: 1990. gada septembrī, kad Nacionālais teātris bija uzaicinājis viņu piedalīties A. Eglīša lugas “Bezkaunīgie veči” izrādē un tēlot Zuzannas lomu. “Bezkaunīgos večus” Osvalds pirms divdesmit gadiem bija iestudējis Vašingtonas ansamblī, tajā Zuzannu tēloja Hilda.  Ja aicina, – kāpēc gan Zuzannu vēlreiz neizdzīvot uz Nacionālā teātra skatuves?  Un tā arī notika: pēc daudzu, daudzu gadu starplaika Hilda bija atkal uz sava teātŗa skatuves, tikai – tie veči bija citi: Jānis Bertolds – Alfrēds Jaunušans, Longins – Jānis Kubilis, bet Askolds Olte – Kārlis Sebris.

 

Pēc izrādes, saņēmusi ziedu klēpjus, Hilda Prince sacīja: “Savu mirušo un dzīvo kolēģu priekšā es izjutu pienākumu vēlreiz uzkāpt uz savas skatuves. Un pēdējo uzmundrinājumu man deva Anšlavs Eglītis, sacīdams: “Tev jāspēlē!” Paldies kollēgām.” Sapnis bija piepildījies. Ne visiem tas izdodas. 

 

Tomēr esmu pārliecināts, ka arī Irma Graudiņa, Nina Melbārde un Milda Zīlava visu mūžu nesa sevī to spilgto staru, ko kādreiz bija iekvēlinājis Nacionālais teātris. Šodien tas saista teātŗa cienītājus gan no Latvijas, gan arī no tālajām zemēm.

 

Un pavisam tieši ar Nacionālo teātri saistās arī mazā teātŗa sanfrancisko aktieŗa un režisora Laimoņa Siliņa un Brigitas Siliņas gaitas – viņi vairākkārt viesojušies Nacionālajā teātrī, un bieži vien parņēma sajūta, ka viņi ir šī teātŗa piederīgie. Laimonim pašam līdz simtgadei vēl kādi gadi jānostaigā, bet viņš jau kā mazs puika gāja uz savu teātri – uz Nacionālo!