Mūzikas dzīvei atjaunojoties
Juris Griņēvičs    18.08.2020

 

 

Vissmagākais pārbaudījums gan mūziķiem, gan klausītājiem bija tiešo kontaktu trūkums, jo attālinātie koncerti tomēr ir reālitātes bāls atspulgs, trūkstot gluži cilvēciskai savstarpējai mijiedarbībai. Cenšamies smaidīt, tomēr ar acs kaktiņu šķielējam vīrusa rēga virzienā, jo situācijas normālizēšanās tomēr var būt atgriezeniska. Taču – Zeme joprojām griežas, mēs esam dzīvi un, protams, vasara arī  domas vērš gaišā virzienā.

 

Mūsu zemē daudzviet, galvenokārt ārpus Rīgas, ir  atsākušies publiskie koncerti, gan vairāk vai mazāk modificētā veidā, pielāgojoties  Veselības ministrijas prasībām par distancēšanos. Bet nu jau Nu jau vienpadsmito gadu Mazajā Mežotnes pilī, Lielupes krastā,  norisinās festivāls „Pēteris Vasks ielūdz”. 

 

Oriģinālitātes ziņā tam Latvijā nav līdzīga, jo te mūzika apvienota ar gleznotāju plenēra noslēguma izstādi, šoreiz – „Trīs Kristīnes un Henrichs Trešais. Būdams vienkāršs mākslas baudītājs,  priecājos par tik atšķirīgiem rokrakstiem. Tomēr visvairāk recenzenta uzmanību piesaistīja pils apkārtnē izstādīti četri gleznojumi bez autora norādes, bet tomēr izdevās iegūt informāciju, ka autore ir festivāla namamātes Regīnas Deičmanes septiņgadīgā mazmeita Sofija. Lai Dievs žēlīgs viņas skolotājam, jo tik apdāvinātus bērnus mācīt ir ārkārtīgi grūti. 

 

Mazās Mežotnes pils festivāli izceļas ar latviešu kamermūzikas dominanti un kas ir vēl būtiskāk, ̶  katru gadu P.Vaska fonds latviešu komponistiem pasūtina jaundarbus, tādējādi bagātinot latviešu mūzikas darbu klāstu. Šos pasūtījumus saņem ne tikai atzīti skaņraži, bet arī – un visbiežāk – jauni komponisti, tā palīdzot viņiem kļūt atpazīstamiem.

 

9. augusta koncertā ansamblī apvienojās divi jaunie latviešu mūziķi, kuŗi izglītojas ārpus mūsu zemes, pasaules pazīstamāko pedagogu vadībā – Magdalēna Geka Francijā un Georgs Kjurdians Vācijā. Abiem jau visai bagātīga pieredze konkursos un koncertos. Viņu sniegumā (šiem festivāliem neredzētā šaurā klausītāju lokā ar krietni izretinātiem krēsliem) tika atskaņota latviešu mūzika vijolei un klavierēm, aptverot laiku no 1894. gada (Jāzeps Vītols) līdz 2020. gada jaundarbu pirmatskaņojumiem. Par laimi, koncertu ierakstīja Latvijas Radio programma Klasika, un tas būs pieejams plašam interesentu lokam, ne tikai mazajai klausītāju saujiņai vien, jo programma un tās atskaņojums ir tā vērti, paplašinot  priekšstatu par   mūsu  mūziku.

 

Darbu klāsts nav plašs, jo neviens no mūsu komponistiem (izņemot Jūliju Sproģi –kuŗš gan ir dzirdējis kaut vienu viņa darbu? – Es ne, kaut arī esmu sastapis komponistu viņa mūža nogalē) nav bijis vijolnieks.

 

Koncertu ievadīja Jāzepa Vītola  pazīstamā ”Romance”, atgādinot par šo izbrāķēto vijoļspēles adeptu.  Bet – Dievs jau zina, ko dara! Uzreiz uzmanību piesaistīja sevišķi piesātinātais “g” stīgas skanējums,kas jau atgādināja čellu, krasi kontrastējot ar nedaudz saspiestu visaugstākās stīgas skaņu, kas gan programmas tālākajā gaitā būtiski uzlabojās. Sekoja vecmeistares Maijas Einfeldes 1985. gadā sacerētā Otrā sonāte (veltīta tās pirmatskaņotājam Jānim Bulavam). Mūzika ar savu skaudro, saasināto ekspresiju raksturīga tā  laika M. Einfeldes mūzikas valodai. Koncerta pirmo daļu noslēdz Platona Buravicka jaundarba “Darba instrumenta restaurācija”, kur mūzika ir iespaidīgāka par gaŗo pseudofilozofisko komentāru,bet kas, iespējams, kādam atvieglo  mūzikas uztveri. Jaunajā kompozīcijā P. Buravickis, manuprāt, spēris milzīgu soli uz priekšu stila evolūcijā, atsakoties no līdz šim pusaudžiem raksturīgās opozicijas pret visu pasauli .Beidzot mūzikā ir kontrasti, jo bez tādiem skaņu raksts paliktu nesaprotams.

 

Otrajā daļā centrālais darbs bija  Tālivalža Ķeniņa 1979. gadā tapusī Otrā vijoļsonāte ar komponistam tipisko neoklasicisma skaņu valodu. Trimdas izcilā mūzikas personība, iespējams, ir arī visu laiku latviešu mūzikas izcilākais formas meistars.Ja arī šī kompozīcija emocionāli neaizrauj,tā pārliecina ar uzbūves loģiku, zinošākiem klausītājiem šur tur saklausot kādas alūzijas ar iepriekšējo paaudžu mūziku, bet... bez citātiem. No Igora Stravinska “Svētpavasaŗa” pārņemta  ļoti sarežģīta ritmika, bet mūsu mūziķi to reālizēja ar apbrīnojamu vieglumu, klausītājiem pat nenojaušot par sevišķo sarežģītību. Var iedomāties, cik pūļu tas prasīja mēģinājumu laikā. Tas ir unikāls darbs, jo latviešu mentālitātei ritms kā izteiksmes līdzeklis ir pasveša katēgorija. 

 

Sekoja otrais pirmatskaņojums – Santas Bušs Ich kam dich noch sehen (”Es varu vēl redzēt tevi”). Tā ir unikāla parādība latviešu mūzikā, gan ienākusi ar pusgadsimta novēlošanos – sonorika, bet komponistes spilgtā fantāzija par šo chronoloģiju liek aizmirst, jo te ir daudz innovāciju gan vijoles partijā, kur ļoti oriģināli traktēta flažoletu technika, gan arī sagatavotās (nevis – preparētās!) klavieres, kur Georgs Kjurdiāns visu laiku darbojās instrumenta iekšienē, tā aizrāvies, ka beigās  ilgstoši nespēja no šis mītnes iziet. Pirmo reizi klausoties gan liekas, ka nelieli īsinājumi nāktu darbam par labu. Programmu noslēdza Jāņa Ķepīša “Dienvidu skices” (1953).  Introdukcija gan ir īsteni latviska un labi iederētos bēŗu ceremonijā. Otrā daļa “Cikādes dziesma”ir viens no visefektīgākajiem darbiem latviešu vijoļmūzikā, bet pārsteigumu sagādāja fināls – “ Gruzīnu skerco” ar  lēnīgajiem latviešiem  neraksturīgu  temperamentu  un dejiskumu (Magdalēna Geka!).

 

Daudzveidīgajā, bet reizē arī drāmaturģiski sevišķi loģiskajā programmā abi mākslinieki sevi apliecināja kā techniski suverēnas, artistiski nobriedušas personības ar ļoti augstu profesionālismu un teicamu ansambļa saspēli. Kaut nu abiem izdotos šo sadarbību turpināt.

 

Tā nu piedzīvojām  seviški spilgtu, neaizmirstamu mākslas notikumu, kādi negadās bieži, jo reti dzirdams tāds enerģijas, aizrautīguma apvienojums ar teicamu intelektuālo disciplīnu, kādu mums sniedza Magdalēna un Georgs.