Mūzikālās sezonas atklāšana
JURIS GRIŅEVIČS    23.10.2018

 

 

Ziemeļu puslodē rudens ir laiks, kad jaunu sezonu atklāj teātŗi un koncertorganizācijas. Parasti šī sezonas atklāšana ir visnozīmīgākais gada notikums, kad angažēti vislabākie spēki. Turklāt – vai it visas mūsu dzīves norises tieši ietekmē valsts Simtgade. Tai pieskaņots repertuārs, tematika u. c.  Tā nesen ar simbolisko Richarda Vāgnera operas „Klīstošais holandietis” jaunuzvedumu sezonu atklāja Latvijas Nacionālā operas un balets. Šīs Vāgnera operas izvēle nebija nejauša, jo tieši ar šo mūziku savulaik darbību uzsāka mūsu Baltais nams, kā to dēvēja Mariss Vētra – viens no tā pīlāriem. Izrāde ir sevišķi veiksmīga, un te milzīgi nopelni ir diriģentam Mārtiņam Ozoliņam, koŗmeistaram Aigaram Meri un režisoram Viesturam Kairišam, solisti gan  galvenokārt  ārzemnieki. 

 

Mēs vairāk  pievērsīsimies Nacionālā simfoniskā orķestŗa (LNSO) sezonas atklāšanas koncertam 5. oktobrī Lielajā ģildē. Dziļā cieņā jānoliec galvas mūsu mūziķu priekšā par to, ko viņi spēja paveikt šajā akustiski sevišķi nepiemērotajā zālē. Koncerta programma ļoti mērķtiecīgi veidota: pirmajā daļā mūsdienu pasaulē vispazīstamāka latviešu skaņraža Pēteŗa Vaska mūzika, pirmatskaņojumu ieskaitot, bet otrajā – Antona Bruknera 6. simfonija. Orķestris bija rūpīgi gatavojies, un Andŗa Pogas vadībā Musica Appasionata  izskanēja iespaidīgi, ar īsteni simfonisku vērienu, kaut arī te mūzicēja tikai stīgu instrumenti. Šis skaņdarbs visbiežāk skan kamerorķestŗu atskaņojumā, tādējādi tomēr lielā mērā zaudē savu vērienīgumu, bet reizē, kā tas mēdz būt, iegūst jaunas kvalitātes. Mana personīgā izvēle ir par labu lielajam sastāvam. 

 

Bet visu uzmanības centrā bija Koncerta obojai un orķestrim pasaules pirmatskaņojums – šo darbu komponistam pasūtināja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Koncerts obojai ir skaņraža trešā pievēršanās pūšaminstrumentu koncerta žanram (Angļu radziņa, Flautas koncerti) . Pirmais iespaids – jaundarbs kvalitātes ziņā ir vēl lieliskāks par priekštečiem. Oboja kā solo instruments tiek izmantota reti, un tas saistīts ar visaugstākās raudzes solistu trūkumu.   (Flautas jomā situācija ir būtiski labāka.) Fenomenālais Heincs Holligers, kuŗš Rīgā viesojies kā komponists, savu obojista darbību nobeidzis jau pasen, tagad par pasaules pirmo oboju tiek uzskatīts Berlīnes Filharmoniskā orķestŗa solists Albrechts Maijers. Šī dižmeistara uzaicināšana bija ļoti tālredzīga, jo, šaubos, vai vēl kāds pasaulē spētu tā atskaņot. Meistars Pēterim Vaskam esot atzinies, ka viņam daudz vieglāk trīs reizes nospēlēt R. Štrausa Koncertu nekā šo darbu. Galvenā problēma, ka te nepieciešama sevišķi plaša elpa, jo oboja ir melodisks instruments un Pēteris Vasks –  kantilēnas meistars, bet te melodiskās līnijas plašums jau tuvojas iespēju robežām. Dzīvā skanējumā tik iespaidīgu sniegumu netiku dzirdējis – gan apbrīnojams toņa daiļums un tembrālās krāsas, žilbinoša virtuozitāte, sevišķi smalks frazējums. Šķiet, piemēram, Kadenci atsevišķi varētu iekļaut konkursu programmās kā obligāto skaņdarbu obojistiem. 

 

Bet vēl vairāk pārsteidza mūsu mūziķu spēle ar maksimālu, gluži vai pārcilvēcisku atdevi, īpaši koka pūtēju grupā. Dialogā ar viņiem Albrehts Maijers bija primus inter pares (pirmais starp līdzīgiem), un tā ir visaugstākā atzinība latviešu mūziķiem. Maestro Andris Poga veidoja rūpīgi pārdomātu cikla drāmaturģiju un arī panāca labu dinamisko balansu, kas, diemžēl, neizdevās Antona Bruknera 6. simfonijā. P. Vasks savā darbā iemūžinājis savas dzimtenes jubileju – mūzika ir izteikti tautiska, ieskanas pat folkloras intonācijas. Varētu domāt – romantiska banalitāte. Bet nacionālais kolorīts mūzikā sevi nebūt nav izsmēlis – tas uzrunā arī citu tautu klausītājus, atšķirībā no bezpersoniskiem internacionālismiem, ar kādiem pārbagāta mūsu un ne tikai latviešu jaunākā mūzika. Vaska šedevrs vēlreiz apliecina, ka mūzikā nav nekā labāka par tonaālitāti un melodiju – ja tās nav, skaņdarba emocionālā iedarbība kļūst problemātiska. Paldies komponistam par šo velti Latvijas jubilejā! 

 

Šķiet, A. Bruknera 6. simfonijai mēģinājumu laika pietrūcis, un atkal saskārāmies ar mūsu simfoniķu galveno nelaimi – forte dinamikas hipertrofiju, bet te krietna daļa vainas jāuzņemas maestro Andrim Pogam. Vizuāli neredzēju diriģenta centienus apvaldīt, piemēram, metalla pūšamos instrumentus. Pats lasījums nepārliecināja, jo šī austriešu meistara, iespējams, viskamerālākā  no deviņām simfonijām izskanēja pārlieku pompozi, un te vainojama ne tikai koncertzāles neatbilstošā akustika vien. Iespējams, ka koncerta atkārtojums nākamajā dienā Liepājas zālē Lielais dzintars  bija veiksmīgāks. Tomēr slavējama ir Bruknera mūzikas iekļaušana programmā, jo tā Latvijā koncertos skanējusi ļoti reti. Mūsu tautietis Andris Nelsons gan strādā pie pilna Bruknera simfoniju cikla ieskaņojuma ar Gewandhaus orķestri. Starp citu – galvaspilsētas klausītājus ļoti īsā laikā lutinājuši divi pasaules pūšaminstrumentu grandi:  ar Leipcigas Gewandhaus orķestri mūzicēja fenomenālais trompetists H. Hardenbergers.