Mūsu Bellaccord svin 90!
Daiga Mazvērsīte    07.12.2021

 

 

Kad 1931. gada nogalē Latvijas preses izdevumos parādījās pirmās jaundibinātās skaņuplašu fabrikas Bellaccord Electro skaņuplašu reklāmas, ne tikai patrioti steidza iegādāties pirmos pašmāju ražojumus. Helmars Rudzītis bija trāpījis īstajā vietā un īstajā laikā - tāpat kā ar savu grāmatu apgādu Grāmatu draugs. Pirmā pasaules kaŗa šausmas bija aizmirsušās, Latvijā valdīja jauncelsmes prieks, ļaudis pamazām kļuva turīgāki un 2,75 Ls par skaņuplati vairs nelikās milzu nauda. Protams, bija tādi ciemi, kur patafoni piederēja tikai vienam vai pāris cilvēkiem, pie kuŗiem tad paklausīties mūziku sanāca visi kaimiņi. Kā nekā Bellaccord ražojumi bija cenā visdemokratiskākie, turklāt pie ierakstu mikrofona tika saukti vismodīgākie dziedoņi un mūziķi. 

 

Kā savā grāmatā Manas dzīves dēkas aprakstījis pats Helmars Rudzītis, tad uz „dēku” ar skaņuplatēm viņu pamudinājis Roberts Vizbulis, Nacionālās operas korists, pazīstams arī kā humorists Ustuptēvs un kā kvarteta Piltenes prāģeri vadītājs. Vizbulis bija tikko atgriezies no Berlīnes, kur Odeona firmai kopā ar citiem prāģeriem bija iedziedājis skaņu plates. Latvijā šādas ierīces nebija. Vizbulis Berlīnē bija saticis kādu latviešu mūziķi Zigfrīdu Oņeginu, kas it kā labi pārzināja plašu ieskaņošanu. Rudzītis devās vizītē uz Vāciju, ar Oņegina, īstajā uzvārdā Vēmena, palīdzību iepazinās ar vācieti Zipmani, kas bija izcils speciālists skaņuplašu nozarē. Ar viņa starpniecību latviešu uzņēmējs nopirka skaņuplašu ražošanas iekārtas, kā arī ieskaņošanas aparatūru. 

 

Tā nu Rīgā, Kalnciema ielā 40 sāka kūpēt pirmās latviešu skaņuplašu fabrikas skurstenis. Darbojās skaņuplašu spiedes, galvanizācijas iekārta, tvaika katls, slīpēšanas ierīces utt. Darbnīca – fabrika tika izvietota Konstantīna Pēkšēna projektētā ēkā, zviedru akciju sabiedrības Lukss bijušās fabrikas telpās, kuŗas H. Rudzītis tā arī nekad neiegādājās savā īpašumā, bet tikai nomāja, skaņuplašu izgatavošanā sākotnēji bija iesaistīti 14 strādnieki. 

 

Bez telpām, kur ražot plates, bija vajadzīga arī vieta, kur tās ieskaņot, - studija ar labu akustiku. Tāda piederēja vienīgi Radiofonam, kas kā valsts uzņēmums bija pakļauts Satiksmes ministrijai. H. Rudzītis devās pie ministra Bernharda Einberga, kur tika sagaidīts atsaucīgi. Uzņēmējam atļāva lietot Radiofona studijas un tur novietot aparatūru, bet tika panākta vienošanās, ka Radiofons drīkstēs izmantot Rudzīša iekārtu saviem ieskaņojumiem. Tos veica Radiofona galvenais techniķis Kārlis Ozols kopā ar Helmara Rudzīša brālēnu Ernestu. Fabrikai devu daiļskanīgu vārdu: Bellaccord Electro, ko pēc laika novienkāršoja uz Bellaccord. Pirmais vārds nozīmēja, ka šai fabrikā ražotās plates būs ar labu skaņu. Otrais - ka tās ieskaņotas ar elektronisku iekārtu.

 

1931. gada 12. novembrī laikraksts Latvijas Kareivis ziņoja, ka drīz varēs pirkt Latvijā ražotās gramofona plates, kuŗu ražošanu iekārtojis Helmars Rudzītis, jaunajā fabrikā jau esot iedziedātas un iespēlētas apmēram 30 plates. Viena no pirmajām, kas tūliņ ieguva populāritāti, bija Jāņa Āres iedziedātā Ak, kaut man Daliņa kājas būtu! Āre to bija sacerējis saistībā ar soļotāja Jāņa Daliņa panākumiem sportā.

 

Pirmā fabrikās darbības gada laikā tapa 400 ierakstu, un vienmēr īpašas skaņuplates pie klausītājiem devās tieši uz Ziemassvētku laiku – 1932. gadā tie bija Teodora Reitera koŗa un vīru seksteta Latvju dziedoņi ieskaņojumi – tradicionālās dziesmas Ak, eglīte, Klusa nakts un korāļi. Dziedonis Arturs Briedis viens no pirmajiem togad sāka Ziemassvētku apdziedāšanu paša sacerējumos Ziemassvētku vakars un Priecīga Jaungada sagaidīšana. 

 

Pēc pirmā darba gada bija nomainījusies fabrikas techniskā vadība, plates pasaulē nāca arvien augstvērtīgākas – techniskā un mūzikālā ziņā. Modernākos šlāgerus iemūžināja Teodora Vēja orķestris, Alfrēda Vintera jautrā kapela, Artūrs Priednieks-Kavara un citi. „Labākie mākslinieki tagad tikai uz Bellaccord platēm,” – skanēja viens no reklāmas saukļiem, kas nebūt nebija pārspīlēts. Jau pēc pirmā darbības mēneša fabrikas platēm Latvijas ražojumu izstādē piešķīra 1. godalgu. Tā bija pirmā balva turpmāko apbalvojumu klāstā – H. Rudzītis saņēmis zelta medaļu par izciliem nopelniem Latvijas ražojumu izstādē 1932. gadā, kā arī Kurzemes ozola vaiņagu Liepājas izstādē 1934. gadā. Togad uzņēmējs spiedis roku Zviedrijas kroņprincim starptautiskā izstādē Stokholmā, kur daudzi apmeklētāji bija izbrīnīti par to, ka Latvijā tiek ražotas skaņuplates. Un ne tikai ražotas, bet arī eksportētas uz kaimiņvalstīm...

 

Līdz 1944. gadam, kad padomju kaŗaspēks okupēja Rīgu un H. Rudzīša fabrika jaunās varas rokās nonāca nenopostīta, skaņuplatēs tika iemūžināta gan vieglāka rakstura, gan nopietna mūzika. Skaņuplatēs varēja klausīties Reitera un Prezidiju Konventa koŗu dziesmas, Marisa Vētras, Paula Saksa, Ādolfa Kaktiņa, Tāļa Matīsa, Hertas Lūses, Mildas Brechmanes-Štengeles, Viktora Stota, Aleksandra Kortāna, Alfrēda Poriņa dziedājumus, instrumentālus ierakstus, simfonisko mūziku. Populārākie tomēr bija sadzīviskākas mūzikas dziedoņi – Brāļi Laivinieki, Jānis Āre, arī Alfrēds Vinters ar saviem mūziķiem. Līdz 1940. gadam repertuārs sasniedza 2400 vienības, un tas viss palika aiz dzelzs priekškara, Rudzīšu ģimenei dodoties bēgļu gaitās. 1940. gadā uzņēmums tika nacionalizēts, bet līdz 1949. gadam kā valsts uzņēmums nosaukumā saglabāja Bellaccord Electro vārdu.

 

Ar laiku radās iespēja trimdā atjaunot kaut nelielu daļu latviešu skaņuplašu repertuāra – kā pirmās aizv. gs. 50. gadu vidū izdotās Paula Saksa, Tāļa Matīsa, Latvju dziedoņu un citu plates. Protams, no dzimtenes bēgot, retais koferī iesaiņoja skaņuplates, taču izdevās atrast un atjaunot arī citus ieskaņojumus. 

 

20. gadsimta 90. gados Bellaccord ieskaņojumu digitālu atjaunošanu ar paša Helmara Rudzīša piekrišanu uzņēmās mūzikas izdevniecība Balss ar Raini Upmali priekšgalā. Tika izveidota kasešu un disku serija Labākais no Bellaccord Electro, klajā nāca 30. gados slaveno dziedoņu pilnas ierakstu kollekcijas. 

 

Par mūža darbu savu pētījumu par latviešu skaņuplašu vēsturi savulaik nosauca kollekcionārs, vēsturnieks Atis Gunivaldis Bērtiņš. Viņa skanuplašu kollekcija glabājas Kuldīgas apkaimē, Birznieku mājās izveidotajā skaņuplašu mūzejā. No Bērtiņa krājumiem plates arī aizņēmās izdevniecība Balss, ierakstus rūpīgi restaurējot. H. Rudzīša fabrikas veikumu A. G. Bērtiņš aprakstīja grāmatā “Latvijas skaņuplašu vēsture”, vērtīgo, krāšņi illustrēto izdevumu divās daļās klajā laida apgāds Laika grāmata. Grāmatas diemžēl izpirktas, pretēji diskiem ar Bellaccord ieskaņojumiem, kas šur tur vēl atrodami Ziemassvētku dāvanām.

 

Starp citu Bellaccord Electro 1936. gadā uzsāka jaunu ražošanas nozari – Ziemassvētku rotājumus. H. Rudzīša fabrika bija pirmā, kas uz vietas, Latvijā ražoja eņģeļmatus – skaistos rotājumus, bez kādiem nebija iedomājama svētku eglīte. No ārzemēm ieveda lētas, resnas vara stieples, VEF tās izstiepa tievas, bet Bellaccord fabrikā tās izvalcēja un galvanizēšanas vannās pārklāja ar plānu sudraba kārtu. Darbu pie rotājumu ražošanas sākuši jau augustā, lai no eņģeļmatiem gatavotu vītnes, zvaigznes, čiekurus un citus greznojumus. Viens no lielākajiem Ziemassvētku eglīšu rotu izplatītājiem bija 1938. gadā jaunā ēkā iekārtotais Armijas Ekonomiskais veikals, un senākās svētku rotu kārbās varbūt vēl saglabājušās vismaz papīra aploksnītes, kuŗās saiņoti eņģeļmati. Arī skaņuplašu ražošana tika orientēta uz Ziemassvētku laiku, kam iepirkšanās drudzis bija raksturīgs jau 20. gadsimta sākumā. Kā labākā dāvana tolaik tika ieteikta grāmata, kam ar laiku sekoja zīda zeķes dāmām, kravate kungiem, lelles meitenēm un koka zirdziņš puikām. „Kad visur Ziemassvētku zvani skan – Londonā, Varšavā, Stokholmā – tad jūs dzirdat pie Ziemassvētku eglītes Telefunken radio aparātā priecīgas svētku balsis no visas pasaules,” vēstīja 1931. gada decembŗa reklāma. 

 

Lai Latvijas Ziemassvētku zvani aizskan viņpus okeānam, un otrādi – lai svētīgs šis svētku laiks!