09.02.2021
Laikā, kad tu sāki savas gaitas Minsteres latviešu ģimnazijā (MLĢ), tas bija nozīmīgākais latviešu jauniešu izglītības centrs ārpus Latvijas. Kā tevi mazo disidentu no padomju Latvijas uzņēma skolēnu pulkā? Vai uztvēra kā kaut ko neparastu?
Izkļūšana no Latvijas man tiešām saistījās ar ļoti daudzām grūtībām. Sakarā ar ģimenes apvienošanos Dainis kopā ar māti devas uz Vāciju 1979. gadā L.K.) Kad tika izdota izbraukšanas vīza, es vairs nedrīkstēju apmeklēt mācības savā skolā, tas ilga vairākus mēnešus, ar klases biedriem vajadzēja tikties slepeni. MLĢ es nebiju vienīgais skolēns, kuŗš izbraucis no Latvijas. Protams, viss bija jauns un neierasts. Man tajā laikā vairāk patika sportot nekā dejot tautasdejas vai dziedāt korī. Vispār jau sporta dzīve skolā bija ļoti aktīva, un mēs guvām godalgotas vietas basketbola turnīros un pat izcīnījām otro vietu pilsētas skolu volejbola turnīrā. Tad audzinātāja Janīna Janševica mani uzaicināja spēlēt teātri, uzvedām vairākas lugas, kas tika izrādītas Vācijas latviešu centros.
Minsterē es iemantoju mīlestību pret grāmatām, skolas bibliotēka sniedza vienreizēju iespēju lasīt vēstures grāmatas.Tās vadītāja Austra Rudzīte bija ļoti spilgta personība. Otrā pasaules kaŗa laikā frontē viņa bija medicīnas māsa. Doktora gradu ieguvusi agronomijā, bet savu dzīvi veltījusi, lai izveidotu plašāko Eiropas latviešu bibliotēku un archīvu ārpus Latvijas. Viņa labi pazina Jāni Jaunsudrabiņu un Zentu Mauriņu.
Īstenībā iekļaušanās jaunajā vidē nemaz nebija tik grūta, lai gan ļoti trūka Latvijas draugu. Sarakstīšanās tika kontrolēta, kāda vēstule, kuŗu mans draugs Latvijā bija aiznesis uz skolu, lai lasītu kopā ar citiem klasesbiedriem, tika pārtverta, un audzināšanas stundā to nolasīja visiem priekšā, protams, ar komentāriem par dzīvi sapuvušajos Rietumos.
Sākumā vairāk kontaktējos ar vecākā gadagājuma skolēniem, nevis vienaudžiem. Pirmais mācību gads noslēdzās ar visas skolas braucienu uz Latviešu dziesmu svētkiem Gotlandes salā. Tik tuvu un vienlīdz tālu no Latvijas! Tā bija pirmā reize, kad satiku latviešu jauniešus ārpus Minsteres. Iepazinos ar Austrālijas latviešiem, viņiem gan es šķitu eksotisks, jo viņi nekad vēl nebija sastapuši kādu vienaudzi, kuŗš dzimis un bērnību pavadījis Latvijā.
Kāda bija skolēnu ikdienas dzīve MLĢ?
Jāņem vērā, ka MLĢ bija internātskola. Raugoties no mūsdienu skatupunkta, noteikumi varētu likties archaiski. Skolas diena sākās ar rīta lūgšanu un beidzās ar vakara lūgšanu. Zēni dzīvoja ēkas vienā galā, meitenes - pretējā galā. Strikti bija noteikts laiks, kad varējām viens pie otra ciemoties. Interesanti, ka pirmajos gados mācību stundas notika arī sestdienās.
Kad skolotāji bija darījuši zināmu, ka esam palaidušies mācībās, tad zēnu audzinātājs bijušais leģionārs, Jānis Neimanis lika atvērt istabu durvis un soļoja pa gaiteni šurpu turpu, kontrolēdams vai esam ieurbušies mājas darbos.
MLĢ audzēkņi svinīgā Vācijas latviešu pasākumā 1984. gadā. No kreisās Roberts Spoģis, Pēteris Kalniņš, Dainis Mjartāns, Kārlis Kārkliņš
Manā gaitenī dzīvoja septītās, sestās un piektās klases skolēni. Protams, tik jaunos gados būt projām no mājām psicholoģiski nebija viegli, tas galvenokārt attiecās uz skolēniem no Vācijas. Citu zemju skolēni mācījās tikai vecākajās klasēs. Skolēni no Vācijas tika nosūtīti uz MLĢ arī no jauktām ģimenēm, bija skolēni, kuŗus audzināja vecvecāki. Vienubrīd MLĢ mācījās vienas ģimenes sešas atvases - Liesma, Lāsma, Laima, Lidija, Lība un Rūdolfs! Audzēkņiem no Vācijas lielākoties bija vājas latviešu valodas zināšanas un piespiedu prombūtne no ģimenēm varbūt arī bija iemesls pretestībai pret latvisko, ko sniedza MLĢ.
Daudz kas mainījās, kad internāta un skolas vadību pārņēma Ilga Grava no ASV. Tajā laikā samazinājās internāta telpas, mainījās sadzīves noteikumi, arī skolēnu vecums internātā gāja uz augšu. Vecāko klašu skolēniem, ņemot vērā, ka Vācijā ģimnazijā ir 13.klases, īstenībā tika dota liela brīvība un uzticība. Bija jau arī tādi skolēni, kas sapelnīja soda punktus
Kā tavs padomju skolēna līmenis iekļāvās šajā Vācijas latviešu ģimnazijas izglītības sistēmā?
Katram skolēnam ir savas stiprās un savas vājās puses. Man, protams, palīdzēja labās latviešu valodas zināšanas. Bija skaidrs, ka panākt klasesbiedrus angļu valodas apguvē bija nereāli. To savukārt kompensēju ar krievu valodas stundām, kuŗas arī MLĢ nodrošināja. Labi atceros, kā sēdēju latīņu valodas stundās pilnīgā neizpratnē, kur esmu nonācis. Angļu valodu apguvu, pēc izlaiduma dodoties uz ASV. Minesotā piedzīvoju aukstāko ziemu savā mūžā, taču par Mineapoles latviešiem ir vissiltākās atmiņas, un ceru viņus apciemot nākamajos dziesmu svētkos. Tā bija apmaiņas programma MLĢ skolēniem no Vācijas, kuŗu iedibināja skolas direktore Ilga Grava. Viņa pati jau 1991.gadā atgriezās Latvijā un strādāja par skolotāja Liepājā, tad Cēsīs.
Atšķirībā no Latvijas, klases MLĢ bija nelielas, dažās stundas bijām vien piece līdz desmit skolēni, nu, pamēģini vien neizpildīt mājas darbus !
Reizi gadā notika MLĢ polītiskais seminārs, kuŗu iedzīvināja leģendārais pedagogs Alberts Spoģis. Šajā laikā mācības nenotika, un visi skolēni klausījās lekcijas par sabiedriski polītiskiem jautājumiem, protams, fokusējoties uz notiekošo PSRS un okupētajā Latvijā. Labi atceros, kā Andris Kadeģis bija iejuties VDK darbinieka lomā un skolēniem bija jāatbild uz āķīgiem jautājumiem, ar kādiem tie varētu saskarties Latvijas apciemojumā. MLĢ patiešām bija VDK uzmanības lokā. Kā man stāstīja Minsteres klases biedrene, kuŗu Rīgā, viesnīcā Latvija izsauca uz pārrunām VDK , te priekšā jau bijusi skolas gadagrāmata, kas bija iznākusi vien pirms dažām nedēļām. Grāmata bija izstudēta, un jautājumi it īpaši bija par tiem skolēniem, kas nesen izbraukuši no Latvijas - par viņu polītisko noskaņojumu, draugiem un interesēm.
Divi MLĢ skolēni - Haralds Ozols un Mārtiņš Sīmanis Latvijas apciemojuma laikā 1982. gada 3. aprīlī par pretpadomju literātūras ievešanu tika izraidīti no PSRS. VDK arī sekoja MLĢ skolēnu kontaktiem, kas vēkāk padomju Latvijas presē tika atainoti, saucot vārdā konkrētas personas, kā, piemēram, MLĢ audzēkņi no ASV Sandra Groša un Arnolds Kārkls, kuŗu ceļasomā arī bijusi pretpadomju literātūra.
Ivars Embrekts (40. izlaidums), Māra Bolis un Dainis Mjartāns (40. izlaidums) pie MLĢ veltīta akmeņa Latviešu centrā Minsterē
Kuŗi skolotāji palikuši spilgtākā atmiņā? Kas tolaik bija direktors?
Runājot par pedagogiem, jāatzīst, ka mācību pasniegšanas veids bija krasi atšķirīgs no Latvijā ierastā un stundas patiešām bija interesantas. Latviešu valodu mācīja skolotāji no ASV, Anglijas un Austrālijas, vēsturi - no Kanadas. Tā, piemēram, Juris Sils visu laiku bija meklējumos, kā saistošāk pasniegt latviešu literātūru, uzvedām pat multimediālu Pablo Mierkalna dzejojumu. Kādu laiku 12. klasē politiskās zinības pasniedza Egils Levits, un jāteic, ka viņam tas labi padevās.
Bija skolotāji ar vēl pirmskaŗa Latvijas pieredzi. Manā laikā skolas direktors vispirms bija Artūrs Liepkalns. Vecā kaluma vīrs, izstaigājis kaŗu, vēlāk izstudējis teoloģiju. Tad ieradās Ilga Grava, profesionāla pedagoģe no ASV.
Ap skolu un internātu, kura nosaukums bija Haus Riga apgrozījās daudzas interesantas personības. Vairākkārt, būdams skolnieks, tikos ar Ādolfu Šildi, iztaujāju viņu par Latvijas vēstures jautājumiem. Savukārt bijušais fizikas un ķīmijas skolotājs Hermanis Bištēviņš katrreiz, mani noķerot, dalījās savos astronomijas pētījumos. Vēl pēc 80 gadu vecuma sasniegšanas viņš studēja atomzinātnes Minsteres universitātē.
Sešu gadu laikā, kamēr mācījos MLĢ, ikdienā varēju iepazīt skolēnus no astoņām valstīm. Viņi ienesa skolas dzīvē arī savu mītņu zemju mentālitāti, ģērbšanās stilu, paražas un svinamdienas. Atšķirīgas bija latviešu valodas zināšanas. Labākas tās bija tiem, kas bija apmeklējuši vasaras skolas, taču bija arī tādi, kas, neskatoties uz to, ka mācības MLĢ uzsāka bez valodas zināšanām, sekmīgi ģimnaziju absolvēja.
Pastāsti par spilgtākajiem mirkļiem un notikumiem, dzīves mācībām, ko Minsterē ieguvi visam mūžam?
Laikam jau jāsāk ar to dienu, kad bijušais minsterietis Valdis Labinskis man 16 gadu vecumā uzdavināja Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) biedra karti. Tā sākās manas sabiedriskās aktīvitātes, piedaloties ELJA kongresos un ieņemot amatus valdēs, kā arī rīkojot Pasaules latviešu jaunatnes kongresu Somijā 1989. gadā. ELJA darbojās daudzi bijušie MLĢ skolēni, tā bija organizācija, kur varēja apgūt polītisko diskusiju kultūru. Kad biju ELJA valdē sarīkojām pirmo trimdas organizāciju pasākumu Latvijā - plaši apmeklēto ELJA semināru Rīgā, Poligrafiķu klubā. Tas bija jau 1990.gada pavasarī!
Spilgti atmiņā man palikusi plašā demonstrācija pret Leonīda Brežņeva vizīti Bonnā 1981. gada novembrī, uz kuŗu bija devusies visa ģimnazijā. Pateicoties Imanta Baloža aktīvitātēm, skolēni iesaistījās piketos un demonstrācijās, lai Minsterē un citviet Vācijā norādītu uz cilvēktiesību pārkāpumiem okupētajā Latvijā. Atceros, kā ar veciem koferiem un saukļiem 14. jūnijā mēs ieradāmies Minsteres dzelzceļa stacijā, tādā veidā norādot uz deportācijām un stāvokli Latvijā.
1984. gadā manas klases biedrenes Ieva Celle un Tabita Urdze ik svētdienu tādos kā mūķeņu tērpos piketēja Minsteres centrā, savukārt puiši melnās drēbēs ar galvā uzmauktām kastēm, kuŗas rotāja režģi, staigāja pa pilsētas centru, dalot informāciju par polītiskajiem ieslodzītājiem un aicinot vāciešus iestāties par viņu atbrīvošanu. Bija daudz šādu akciju un mani patiešām pārsteidz, ka tās nav atspoguļotas LAPA mūzeja izdevumā Nyet, Nyet, Soviet!.
Tieši MLĢ manī nostiprinājās nacionālā pašapziņa un pārliecība par to, ka Latvija atgūs neatkarību. Atceros, ka izlaiduma dienā teicu klasesbiedriem, ka pēc pieciem gadiem tiksimies Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Bet pagāja tikai četri gadi, kad kopā ar klases biedru Gregoru Spoģi piedzīvojām Baltijas ceļu pieminekļa pakājē.
Haralds Ozols (38.izlaidums) un Dainis Mjartāns (40.izlaidums), noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā, 1981. gada vasarā
Daudzi skolas abolventi pēc neatkarības atgūšanas pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Tu - desmit gadus vēlāk...
Deviņdesmito gadu sākumā es vēl studēju Berlīnes universitātē. Visu laiku nepameta doma par atgriešanos, taču, vērojot to, kas notika Latvijā, biju vīlies. Jā, daudzi minsterieši devās uz Latviju, iesaistījās polītiskajos procesos. Droši vien jau ideālisma vadīti, bet manā skatījumā Latvija neveidojās par sociāli atbildīgu valsti. Ir neizprotami, kā varēja kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuŗiem punus bija dabūjušas citas valstis, te es domāju kļūdas privatizācijā, visos tos Auseklīšus, Banku Baltija... Likumdevējs neveica neko, lai pasargātu iedzīvotājus. Atklāti sakot, es neredzēju savu vietu deviņdesmito gadu Latvijā. Pieņēmu aicinājumu strādāt Radio Brīvā Eiropa redakcijā un pārcēlos uz dzīvi Prāgā.
Tava sabiedriskā dzīve Latvijā saistās ar Latgali, vai tam arī impulsus guvi Minsterē?
Vācijā biju iepazinies ar latgaliešu sabiedrisko darbinieku Vladislavu Luoci, kuŗš bija panācis, ka Radio Brīvā Eiropa uzsāka raidījumus uz Latviju latgaliski. Par pirmo līdzstrādnieku tika uzaicināts Valdis Labinskis. Kad mācījos vēl MLĢ 12. klasē, arī es tiku uzrunāts kļūt par līdzstrādnieku, un tā skolas brīvdienās mēroju ceļu uz Mincheni.
Strādāt Radio Brīvā Eiropa bija saistoši, jo tā bija viena no reālākajām iespējām ietekmēt procesus Latvijā, kā arī deva impulsu studēt žurnālistiku. Diemžēl Minsteres universitātes Publicistikas institūts tajā laikā nebija no tiem modernākajiem, bet mani interesēja arī video un TV lietas. Pavisam cits līmenis bija Berlīnes Brīvās universitātes Komunikācijas zinatņu institūtā, kur arī turpināju studijas, lai gan roku TV tā arī nekad neizmēģināju.
Vēl dzīvodams Vācijā, palīdzēju kādiem desmit Latgales studentiem sagādāt stipendijas mācībām. Biju iniciators Pirmajam Pasaules latgaliešu saietam, kas 1992.gadā notika Rēzeknē.
Atgriezies Latvijā, iesaistījos Latgales sabiedriski polītiskajā dzīvē. Ir gandarījums, ka spēju piesaistīt līdzekļus Vladislava Luoča piemineklim, kuŗu pirms diviem gadiem uzstādījām Rēzeknes centrā. Tā ir atgriešanās pie saknēm.
Latgales attīstības jautājums ir vitāli svarīgs visai valstij. Diemžēl reģionālā nevienlīdzība vērojama teju visās Eiropas Savienības valstīs. Dzīves līmenis kāpj galvaspilsētās un attīstītākajos valstu reģionos, savukārt mazāk attīstīto reģionu izaugsme atpaliek, tādējādi pieaug ienākumu nevienlīdzība valstu iekšienē. Kopš 2004. gada iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājies par teju ceturtdaļu jeb gandrīz 86 tūkstošiem cilvēku. Lai gan pēdējos gados daudz paveikts infrastruktūras sakārtošanā, reģionālā polītika buksē, nedodot pietiekamus impulsus tautsaimniecības attīstībai.
Ar kuŗiem skolasbiedriem tiecies joprojām, un vai atminaties Minsteres gadus?
MLĢ iedzīvinātās tradicijas tik ātri neizplēn. Tās ir bijušo skolas absolventu šampanieša brokastis - ar savām tradicijām un dziesmām, kas vēl ilgu laiku pēc skolas slēgšanas tika rīkotas trimdas un Latvijas dziesmu svētku laikā. Notiek MLĢ bijušo skolēnu tikšanās Rīgā. Protams, ir vēlme sapulcināt visus klasesbiedrus kopā.
Mana izlaiduma klase bija lielākā ģimnazijas vēsturē 31 absolvents, ik gadu lielākā vai mazākā pulkā tiekamies joprojām. Kopā ģimnaziju absolvējuši 417 skolēni.
MLĢ patiešām bija vēsturiska mācību iestāde, kuŗas ieguldījums latvietības saglabāšanā Rietumos un devums mūsu valsts attīstībai kopumā, manuprāt, ir neizsmeļams.
* Dainis Mjartāns ir žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Avīzes Laiks pielikuma Jauno Laiks atbildīgais redaktors, kopš 2017. gada ir oficiālā izdevēja Latvijas Vēstnesis valdes loceklis, Pasaules latviešu mākslas centra (Cēsīs) valdes loceklis, kultūras centra Latgaļu sāta dibinātājs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Atpakaļ
.jpg)
