Daiga Mazvērsīte 24.09.2019
Es latviešu dzejnieks par ko lai es dziedu? jautāja Aleksandrs Čaks, un prātā ātri un dabiski iešaujas atbilde par mīlestību. Šī, protams, ir neizsmeļama un interesanta tēma, un Liepājas teātris to šogad izvirzījis par vadmotīvu visai jaunajai sezonai. To teātris atklāja septembŗa vidū ar mūziklu Purva bridējs ugunī, kas ir iespaidīgs jaundarbs, un teātŗa direktors Herberts Laukšteins sapni par šādu uzvedumu lolojis jau piecus gadus. Savukārt pēdējos divus gadus ar ideju nēsājies režisors Regnārs Vaivars, kuŗš šoreiz kļuvis ne tikai par mūzikla libretistu un dzejnieku, bet arī scēnografu. Līdz ar to pēc Blaumaņa darbu motīviem tapusī izrāde briedusi ilgi un nebūt ne vienkārši, jo tās sagatavošanās darbu dēļ sezonas atklāšana tika atlikta par nedēļu un Edgara lomas atveidotājs, no Dailes teātŗa izsauktais Gints Grāvelis, kopš jūlija būtībā pārcēlies uz Liepāju. Par mūzikas autoru izraudzīts Kārlis Lācis, komponists ar lielu pieredzei teātŗa jomā, un viņa iepriekšējais Liepājā iestudētais lieldarbs, mūzikls Pūt, vējiņi (2011) skaņradim nesa Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā mūzikālā izrāde.
Vai šoreiz darbs divu gadu gaŗumā kļuvis par lielu veiksmi mūsu kultūras dzīvē? - tas ir strīdīgs jautājums, un interesanti, ka līdzšinējie mēģinājumi mūzikalizēt Blaumaņa noveli Purva bridējs un lugu Ugunī nevienā no reizēm nav kļuvuši publikas īpaši iemīļoti. Tas liek aizdomāties - varbūt rakstnieks bijis tik ģeniāls, ka nekāda papildus interpretācija un skaņu partitūra viņa brīnišķīgajam veikumam nemaz nav nepieciešama? Starp citu, arī filma Purva bridējs izpelnījās jūtamu kritiku ne tikai par galvenās lomas Kristīnes atveidotājas Vijas Artmanes izvēli, bet arī par gultas skatiem, kas sagrozīja Blaumaņa atainotās sievišķās skaidrības un tikumības ideju.
Vispirms jau komponists Jānis Kalniņš 1936. gadā sacerēja operu Ugunī, pats rakstīdams libretu, balstoties lugas Ugunī materiālā. Un, protams, ne jau lielā mīla, bet gan latviskās dzīves vērtības un ar to saistītas izšķiršanās bija operas libreta centrā.
Skaņradis saglabāja Blaumaņa galvenos tēlus, ieskaitot Sutku, Vīskreli un Alderu, un ļāva mūzikai galveno tēmu fonā stāstīt par to, ko no lugas vai noveles rindām saprata lasītājs. Kalniņš necentās ausi glāstīt ar saldām vai tautiskām melodijām, toties iekļāva tautas ziņģi krogus skatā un, protams, apveltīja Kristīni ar lirisku monologu Manā dārzā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka jaunajā Liepājas mūziklā autori pret Kristīni bijuši daudz skopāki, laupot varonei kādu spilgtu, raksturojošu āriju izrādes ekspozīcijas daļā. No vienas puses žēl, jo skatītājs nāk uz izrādi ar saviem blaumaniskajiem priekšstatiem par tiklu būtni, no otras Liepājas teātrī dzimusī Kristīne ir pavisam citāda kā Blaumanim, svešāda un dīvaina.
Jāņa Kalniņa Ugunī tūdaļ pēc Rīgas tika iestudēta Liepājas operā, daži operas fragmenti skanējuši koncertos līdz mūsdienām. 1977. gadā baleta viencēlienu Ugunī ar apakšvirsrakstu Lasot Blaumani sacerēja Juris Karlsons, tas tika uzvests 1979. gadā, atkārtoti arī 2017. gadā. Vienu vienīgu iestudējumu piedzīvoja Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūzikls Hotel Kristina Nacionālajā teātrī (2006). Toreiz Zālīte pati izrādi nodēvēja par melofarsu un Blaumaņa varoņus izmantoja par augsni savai fantāzijai. Darbība notika viesnīcā, kuŗas darbinieki bija Kristīne un Edgars, un šajā lomā toreiz uz teātŗa skatuves debitēja tagad aiz Latvijas robežām labi pazīstamais dziedātājs Intars Busulis. Jaunums bija arī tas, ka lugas gaitā publika ar mobilā telefona palīdzību, sūtot īsziņu, varēja balsot par Kristīnes izvēli iziet pie Edgara vai Akmentiņa mūziklā Šteina. Taču kopējā groteskajā uzveduma atmosfērā dzejniece sižetā bija iepinusi pat padomju kosmonautikas varoni Juriju Gagarinu mīlas tēma pilnīgi pazuda. Kaut kas līdzīgs noticis atkal, šoreiz jau Liepājas teātŗa jauniestudējumā.
Paša režisora uzstādījums, radot un iestudējot mūziklu, bija veidot izrādi par tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kas spēj nelaimē būt laimīgi, un tas izklausās aizkustinoši un augstsirdīgi. Solījumu par nelaimes saldās un gaišās puses, kā arī ciešanu izbaudījumu Vaivars gan nav īsti turējis, jo uz skatuves savērpjas tāds tēlu, notikumu un noskaņu murskulis, ka skatītāja emocijas, lai cik tās gaistošas, nespēj nostabilizēties un sagādāt paliekošu gandarījumu. Vizuāli dominē melnā un baltā krāsa, restes un virves, vīri melnā un sievas baltās līgavas kleitās, kam pa virsu melns paltraks. Dvēsele un sirds nespēj izsekot režisora brāzmainajam fantāzijas lidojumam, kas klejo starp šausmu filmu un vesternu, izrādes izskaņā galveno lomu uzticot zirgam, ne vairs cilvēkiem, kuŗu jūtu kolīzijas bija centrā Rūdolfam Blaumanim. Protams, apbrīnas vērta ir Vaivara režisoriskā un scēnografiskā ekvilibristika, brīžam līdzinoties burvju trikiem, jo mūziklā aktieŗi, nemaz nerunājot par dejošanu un dziedāšanu, lec, skrien, pat lido, jāj ar zirgiem, par laimi, mākslīgiem. Izrādē iesaistīta trupas liela daļa, ieskaitot vēl tikai topošos aktieŗus, tā saukto Liepājas teātŗa kursu, kam šīs ir pirmās lielās ugunskristības starp profesionāļiem.
Pirmais ieteikums būtu dodoties uz mūzikla Purva bridējs ugunī, aizmirst lasīto Blaumani un ļauties notikumu gūzmai. Ja turēsimies pie pirmavota, tad būs jāpukojas par sižeta sagrozījumiem, nāksies brīnīties, kur palikusi Matilde, ja runa ir par Purva bridēju, un kas ir Made, un kāpēc Fišvagara uzvārdā pazudis burts r. Bet varbūt Vaivara izdomātais muižas pārvaldnieks patiesi ir zivju vagars, jo nav jau jāmeklē loģika mākslas darbā! Tiesa, tēlu loka samazināšana ir mākslinieciski un mūzikāli attaisnojama, jo autori koncentrējušies uz Kristīnes Edgara Akmentiņa mīlas trijstūri, kuŗu apdzied un apspēlē Kristīnes māte. Šī loma uzticēta Karīnai Tatarinovai, kas gan no skata ir par jaunu Vešerienes tēlam, taču droši vien izvēles pamatojums balstīts viņas profesionālajās spējās. Diemžēl Tatarinovai ar Kristīnes tēlotāju Agnesi Jēkabsoni tembri ir samērā līdzīgi, kas nenāk par labu mūzikas materiāla uztverei. Tad jau no abām vairāk atšķiras Mades lomas tēlotāja Signe Dancīte.
Viņas varone varētu būt Purva bridēja Matilde, taču nē. Mades tēls liek domāt par Raiņa Laimdotas un Spīdolas tēlu dialektiku. Tieši Spīdola lika mainīties uz augšu, un arī Liepājas izrādē Made, nevis Kristīne ir tā, kas iesaistās dialogos ar Edgaru arī par dzīves jēgu, ne tikai jūtu pasauli. Viņa analizē, nevis bauda, un uz Mades rokām teju mirst palaidnīgais Edgars mūzikla 2. cēlienā. Šis ir viens no skaistākajiem un izteiksmīgākajiem mirkļiem mūziklā, tāpat gandrīz vai Loida-Vēbera klātbūtne jūtama Kristīnes un Akmentiņa liriskajā duetā. Te Jēkabsones balss beidzot uzvirmo dīvas cienīgā emocionālajā diapazonā, atgādinot par viņas izcilo veikumu muzikālajā izrādē Piafa par Edīti Piafu.
Jaunā traktējumā tverts arī Akmentiņa (Sandis Pēcis) tēls, kas vairs nav lāga vīrs un čakls saimnieks, bet drīzāk intrigants, viens no jaunās paaudzes uzņēmējiem, kam mērķa sasniegšanai visi līdzekļi ir labi. Loģiski, ka meitenes izvēlas veiksminiekus, tā dara arī Kristīne, kas pirms tam izmeņģējusies ne tikai ar Edgaru, bet arī vācu kungiem. Lustīgs un uz komisku personāžu pretendējošs ir Edgara Pujāta atveidotais barons. Viņam atvēlēti vairāki jauki, tradicionāli mūzikālie numuri, un vienā lielskungs nez kāpēc uzrunā savus zemnieciņus ar nedaudz pārfrazētiem Ēvalda Valtera vārdiem: Mana mīļā, mana drosmīgā arāju tauta!, ko leģendārais aktieris teica Tautas frontes dibināšanas kongresā. Tāpat citāts no Fransuā Vijona ir viena no Edgara tēla pamattēzēm es strauta malā slāpēs eju bojā, kas mūziklā kā varoni raksturojošs vadmotīvs izskan vairākas reizes.
Diemžēl libreta autors nav ielicis dziļāku jēgu šai teikumā, kā to dara Vijons, rakstot ugunskura tuvumā man salst, es esmu dzimtenē un jūtos tālu projām Jaunā mūzikla Edgars, liekas, pats pagaidām nezina, ko grib, šaudās pa dzīvi bez apjēgas, un tikpat skrejoša un neprognozējama ir viņa Kristīne tipiski mūsdienu jaunieši bez lieliem mērķiem un misijas apziņas, un viņiem mīlestība ir tā starp citu. Jā, bet kas tad īsti ir tā mīlestība? Par to abi skaisti dzied, iespējams, izrādes romantiskākajā ainā 1. cēliena noslēgumā, skaŗot pāri skatuvei izvilktās stīgas, kas sabalsojas ar mūziķu spēlētajām notīm. Edgars paceļ Kristīni uz rokām un nes pāri cilvēku, varbūt likteņa izliktajiem šķēršļiem, un šis ir brīdis, kad vienā straumē saplūst dzeja, mūzika un aktieŗu priekšnesums. Savukārt mūzikla noslēgumā abus kā ar neredzamu spēku uzrauj debesīs, publikai paliekot neizpratnē vai tā bija skatuves darbinieku kļūda, vai arī tik bēdīgs sanācis stāsta gals?
Nelaupot iespēju skatītājam pašam piedzīvot visas likstas un priekus, kas atainoti mūziklā Purva bridējs ugunī, noteikti jāuzslavē it visi iestudējuma dalībnieki no aktieŗiem līdz mūziķiem, kas ar milzu atdevi iedzīvina trakulīgās un fiziski ļoti nogurdinošās režisora ieceres. Pilnīgi atbilstošs Vaivara iecerētajam raibumam ir Kārļa Lāča mūzikālais materiāls, kur pavīd gan latviski danči, gan latgaliski sieviešu dziedājumi, arī skaņradim zīmīgās slāviskās intonācijas. Iemirdzas Balkānu mūzikai raksturīgie ritmi, atpazīstami pāris motīvu no Imanta Kalniņa mūzikas kinofilmai Pūt, vējiņi varbūt atkal kāds citāts līdzīgi vīru jautrības skatā pamestajai frāzei Nekur nav tik labi kā mājās. Te, Latvijā, tā uzreiz saistās ar Raimonda Paula šāda nosaukuma dziesmu. T tikmēr pilnīgs jaunums ir pirmoreiz uz teātŗa skatuves tik naturāli un reizē asprātīgi parādītā kartupeļu rakšanas aina, ar ko sākas izrādes 2. cēliens. Roc, meitiņ, roc, skandē Pūt, vējiņi Baibas lomas atveidotāja Everita Pjata-Gertnere, un viņai piebalso racēju koris: meitenes ar groziem un brašie kaplētāji, piesizdami kāju un raušot ārā no vagām pēc skata īstus bumbuļus. Šīs tautiskās ainas solo un koŗa, arī ansambļa dziedājumi ir lielākās Kārļa Lāča veiksmes, kas nebūtu iespējamas bez Normunda Kalniņa vadītās mūziķu grupas teicama atbalsta. Milzīgu darbu paveikušas arī aktieŗu vokālās pedagoģes Ieva Kerēvica un Ieva Dreimane, iestudējot sarežģīto partitūru.
Jā, mūzikls ir sarežģīts žanrs, un Liepājas teātŗa jauniestudējums to apliecina, kārtējoreiz liekot aizdomāties, vai slavena autora varoņu vārdu izmantojums nav tikai triks publikas intereses piesaistei? Ja būtu Daina un Vilis, publika, elpu aizturējusi, nesekotu līdzi sižetam, bet tagad vairums apmēram zina, kas varētu notikt, un ir šoks, ja notikumi iet citu gaitu. Tātad emocijas garantētas! Piemēram, kad Kristīne tomēr nenoliek savas vieglās dienas vai kad notikumos ar Kristus piesaukšanu rēgulāri iemaisās mācītājs (Viktors Ellers), kuŗa lomas jēga tā arī nav saprotama. Skatā, kad kroga skatā Edgars sit kārtis ar pašu nelabo jeb Fišvagaru (Kristaps Kārliņš), te vinnēdams, te zaudēdams, ienāk prātā, ka par spēli savu misiju šoreiz uzskatījis arī pats mūzikla režisors un autors Regnārs Vaivars, kuŗš sapinis vienā bizē īstenību un savas fantāzijas, kultūras kanonu un nakts murgus. Bet varbūt tāda ir patiesā un juceklīgā šodienas reālitāte, kas atdzīvojusies uz Liepājas teātŗa skatuves izrādē, kur mīlestība tā arī nespēj izšķilties no čaumalas. Tas jau arī laikam ir tas purvs, kuŗu nespēj izbrist ne viņi, ne mēs.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
