...mīlestība, kalpošana, miers... Pēterim Vaskam ‒ 70
Juris Griņevičs    19.04.2016

 

16. aprīlī uz mūža septiņdesmit gadiem atskatījās viens no mūsdienu pasaules visnozīmīgākajiem skaņražiem Pēteris Vasks. Viņa mūzikas sevišķo populāritāti nodrošina ne tikai kompoziciju estētiskā kvalitāte, bet gan tajās ietvertais ētiskais saturs, jo pirmā iezīme sastopama daudzu profesionāļu skaņdarbos, bet otrā ir tā, kas patiesu lielumu atšķir no caurmēra, no viduvējības, bet kas reizē ir ideāls, pēc kuŗa tiecas jo daudzi mākslinieki un viņu snieguma baudītāji. Pēteris Vasks ir humānists vārda vistiešākajā nozīmē: viņš mīl cilvēkus, un cilvēki mīl viņa skaņumākslu, jo tā iespiežas mūsu apziņā, liekot  domāt, liekot  kļūt skaidrākai dvēselei. Tā nav vienkārša dzirdes ”kutināšana”, bet gan filozofisks process, protams, tā mūzikālajā izpausmē.

 

Tādas kvalitātes top pakāpeniski, tās izslīpējas gadu desmitos, iegūstot šo pilnbriedu . Tas nebūt nemazina agrāko gadu desmitu veikuma nozīmi, jo katram māksliniekam jaunībā ir “jāiztrakojas”. Krievu literātūras ģēnijs Aleksandrs Puškins to formulēja šādi: „Svētīgs, kuŗš jaunībā bija jauns, svētīgs, kuŗš savlaicīgi nobriedis.” Nu mūsu  skaņradim iestājies šis brieduma posms ‒ vispārinājuma laiks, kas tomēr nenozīmē vēršanos pagātnē.

 

Līdzīgi kā pirms 3 ‒ 4 gadu desmitiem tapuši tādi šedevri kā Cantabile, Musica dolorosa, vijoļkoncerts “Tālā gaisma”, tā pēdējos gados tiem pievienojušies 2. čella koncerts ”Klātbūtne”, The Fruit of Silence ar Mātes Terēzes vārdiem u. c. Šī darba saturā komponists izteicis savu credo: ceļš, kuŗā ir piecas  robežzīmes ‒ lūgšana, ticība, mīlestība, kalpošana, miers.

 

Tomēr tas nav tikai mūziķa personīgais ceļvedis – ar savām skaņām viņš mudina mūs,   viņa laimīgos laikabiedrus, iet šo skaisto, bet reizē grūto ceļu. P. Vasks var lepoties ar jo biežiem viņa mūzikas atskaņojumiem visā  pasaulē, arī tad, ja nav jubilejas. Arī dzimtenē viņa kompozīcijas jo bieži tiek atskaņotas dažādu kollektīvu un mūziķu koncertos. Tomēr autorprogrammām aizvien ir sevišķa nozīme, jo ne jau daudzi spēj piesaistīt uzmanību ar savu mūziku vien.

 

Abi jubilejas koncerti ‒ gan 16. aprīlī Rīgas Doma baznīcā, gan nākamajā dienā dzimtās Aizputes baptistu draudzes baznīcā  bija klausītāju pārpilni. Savukārt pasniegtie ziedu kalni stiprinājuši Latvijas ekonomiku, tā veicot patriotisku funkciju, kas īpaši atbilst latviešu patriota P. Vaska uzskatiem un darbībai.

 

Koncertam noteikti bija jānotiek Doma baznīcā, jo galvaspilsētā nav tik ietilpīgas koncertzāles. Savukārt šī telpa un tās akustika noteica programmas izvēli, kas bija drāmaturģiski loģiska.

 

Koncertu ievadīja 1991. gadā komponētā lūgšana “Mūsu Tēvs”, kas līdzās L. Garūtas 1944. gada šedevram vainago  teksta mūzikālo interpretāciju latviešu mūzikā. Dzirdējām 2000. gada versiju korim un stīgu orķestrim, savukārt  Māra Čaklā teksts, komponista sniegumu laicīgajā koŗa mūzikā pārstāvēja “Mūsu māšu vārdi”  ‒ šoreiz a cappella. Pirmo reizi Latvijā izskanēja pērngad draugam, somu diriģentam Juham Kangasam veltītā kompozīcija P. Vaska tik iemīļotajam stīgu orķestrim ‒  Musica Serena, kur skaņraža savdabīgo stilu var nekļūdīgi atpazīt. Jubilejas nedēļā pirmizrādi piedzīvoja  arī  televīzija filma ar tādu pašu nosaukumu.

 

Lielisks papildinājums, radot oriģinālu diptichu,  bija 2002. gadā komponētā Musica Appassionata  ‒ abus darbus teicami atskaņoja Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā, ko lieliski papildināja vijolnieka Sanda Šteinberga atskaņotā meditācija “Vientuļais eņģelis”. Īpaši iespaidīga bija programmas izskaņa ar jaundarba Da pacem Domine (Dodi mums mieru, Kungs) pasaules pirmatskaņojumu ‒ savdabīgu skaņraža dāvanu ne tikai pašam sev dzimšanas dienā, bet arī fenomenālajam Latvijas Radio koŗim Sigvarda Kļavas vadībā un visai cilvēcei. Kā loģiska izskaņa bija 21. gs. koŗa mūzikas šedevrs Mātes Terēzes dziļi ētiskā teksta mūzikālā interpretācija (skat. iepriekš).

 

P. Vaskam nereti sevišķi laimējies ar viņa mūzikas interpretiem, piemēram. diriģentiem Juhu Kangasu, Sigvardu  Kļavu, Māri Sirmo, vijolniekiem Gidonu  Krēmeru, Alīnu  Pogostkinu, fenomenālo čellisti Solu Gabetu u. c. Protams, nevar nepieminēt arī Latvijas koŗus.

 

Otrais koncerts norisinājās Kurzemes mazpilsētā Aizputē, kur kārts P. Vaska šūpulis. Simboliski, ka koncerts notika Baptistu baznīcā, kur kādreiz sludināja viņa tēvs un dēls savukārt spēra pirmos soļus skaņumākslā. Tāpat kā Rīgā, arī Aizputes baznīca bija klausītāju pārpilna, jo te  vēl atcerējās gan tēvu, gan dēlu viņa bērnībā. Kā interpreti piedalījās liepājnieki: kamerkoris Intis Ilzes Valces vadībā un Liepājas  Simfoniskā orķestŗa vadošie mūziķi. Īpaši jāizceļ gan Ilzes Zariņas, Ērika Kiršfelda un flautistes Lienes Denisjukas-Straupes sniegums, kuŗa atskaņoja gandrīz vai katra flautista repertuārā esošo “Ainavu ar putniem”, bet stīdzinieki ‒ mistisko duetu “Iekšējā pils”. Tomēr galveno smagumu iznesa koris, dziedot amatieriem sevišķi sarežģītās ”Līdzenuma ainavas” un sasniedzot tiešām labu saspēli ar vijoli un čellu. Tāpat kā Rīgā, arī te koncertu pabeidza  “Klusuma auglis”. P. Vaska mūzikas svētki Aizputē vēl turpināsies un, cerams, kļūs par gadskārtēju tradiciju, lai varētu baudīt un lepoties par tik latvisku daili. Latvijā un pasaulē Pēteŗa Vaska mūzikas svētki vēl turpināsies.