Mēs esam viena ģimene
Ar komponisti un PBLA Kultūras fonda Mūzikas nozares priekšsēdi Daci Aperāni, sarunājas Gundega Saulīte    14.10.2014

 

Divas dienas oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā risinājās konference „Latvija ārpus Latvijas”. Bet spraigās pārrunas un domu apmaiņu ievadīja vērienīgs latviešu simfoniskās mūzikas koncerts, ko bija organizējusi PBLA Kultūras fonda Mūzikas nozare sadarbībā ar J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Tas skanēja gan jaunajā koncertzālē Cēsis, gan Rīgā, Mūzikas akadēmijā. Vēl bija arī kamermūzikas koncerts Cēsīs. Liela daļa atbildības un pienākumu šo mūzikas sarīkojumu organizēšanā gūlās uz Daces Aperānes trauslajiem pleciem. Kādā konferences starpbrīdī izdevās komponisti uzaicināt uz sarunu.

Juris Ķeniņš nule konferencē jūs nodēvēja par  personu ar mūzikālo dubultpilsonību. Man gan drīzāk gribētos sacīt, ka esat latviešu mūzikas vēstniece Amerikā, Kanadā un Latvijā. Kā tad būs pareizāk?

 

Es uzaugu Manitobas latviešu sabiedrībā. Daudzi mūziķi, piemēram, Artūrs Ozoliņš vai Čikāgas Piecīši ciemojās mūsu mājās, mums, bērniem, tas šķita pierasti un normāli. Tomēr  man tas aizvien ir bijis kaut kas īpašs. Tas bija brīnišķīgi, ar to es sāku iemīlēt mūziku. Mani vecvecāki arī ļoti mīlēja latviešu mūziku, viņi spēlēja skaņuplates, mēs mājās dziedājām latviešu tautasdziesmas. Vecāki bija ļoti sabiedriski, un, kad mēs pārcēlāmies uz Montrealu, turpinājās tas pats. Manam tēvam Mārtiņam Štauveram radās ideja par jaunatnes dziesmu svētkiem, vēlāk arī par mūzikas nometnēm. Mana mammiņa Ilga Štauvere uzsvēra, ka tēvs ir ideju cilvēks, bet viņa pati visbiežāk bija šo ideju īstenotāja. Viņai bija ļoti sirsnīgas attiecības ar komponistiem, viņa mīlēja skaistumu. Mūziķiem patika ar viņu sadarboties, piemēram, Tālivaldim Ķeniņam, abu starpā valdīja patiesa sapratne. Es no mammiņas ļoti daudz iemācījos, bet, kad viņa aizgāja mūžībā, es jutu, ka būtu labi turpināt viņas darīto darbu. Man liels prieks, ka jauno mūziķu meistarkursi tagad ir pārcēlušies uz Latviju. Organizējot kursus, man visu laiku ir saikne ar jauniešiem dalībniekiem un tāpat ar Mūzikas akadēmijas profesoriem, mūziķiem vai ar maniem kollēgām komponistiem. Jau pirms 25 gadiem, kad visa šī Odiseja sākās, bija sajūta, ka mēs esam viena ģimene, un tā sajūta mani nav atstājusi. Mēs, mūziķi, tiltus starp kontinentiem esam būvējuši jau diezgan ilgi, un mūsu latviešu mūzikas mīlestībai nav redzamas beigas. 

 

Varbūt tas ir tāpēc, ka mūzikai jau vārdus nevajag, ir vieglāk saprasties?

 

Pareizi. Man liela mīlestība ir simfoniskā un kamermūzika. Bet tie daži pirmie ieskaņojumi, ko es dzirdēju bērnībā, bija Paulas Brīvkalnes dziedātās Jāņa Mediņa „Vēstules Pēram Gintam”. Man patika arī Jāņa Mediņa tautasdeju aranžējumi, klausījos, kā Artūrs Ozoliņš spēlē „Dainas” vai Jāņa Mediņa klavieŗkoncertu. Šie darbi dziļi iesakņojās manā mūzikālā apziņā. 

 

Vai tie arī rosināja pašai ķerties pie komponēšanas?

 

Es tolaik to neaptvēru, neapzinājos. Es klausījos šajās skaņās, kas mani ļoti saistīja, īsti nevarēju saprast, kāpēc, bet es jutos skaņu pasaules apburta. Varbūt tāpēc, ka ap mani visapkārt bija ļoti jauki cilvēki, daudzi no tiem nemaz nedarbojās kultūras laukā, bet viņi katrs kaut ko stāstīja par Latviju vai dziedāja savu dziesmu. Manī šie brīnišķīgie  cilvēki raisīja kaut kādu sevišķu gaisotni, es klausījos mūziku, daudz kamermūzikas no platēm, un kaut kas mani uzrunāja. 

 

Kad es pirmās reizes atbraucu uz Latviju un bija iespēja klausīties mūsdienu latviešu simfonisko mūziku un kamermūziku, es biju tādā sajūsmā. Līdz tam biju pazinusi Tālivaldi Ķeniņu, Arnoldu Šturmu, Bruno Skulti, mani saistīja arī amerikāņu mūzika, kaut tā ne vienmēr uzrunāja. Bet, kad es biju šeit, iepazinos ar tik daudzām partitūrām, jo līdz tam mēs pie tām nevarējām tikt, tikai pamazām šis un tas parādījās no mūsdienu latviešu mūzikas ieskaņojumiem – bija tāda kasetīte ar Imantu Kalniņu, tad kādā mūzikas veikalā atradu viena Pēteŗa Vaska skaņdarba notis, bet tas arī bija viss. Latvijā man atvērās jauna mūzikas pasaule. Man ir bijusi lielā laime jau kopš pirmajām reizēm, kad atbraucu, iepazīt brīnišķīgas komponistu personības un vēlāk arī viņus aicināt uz meistarkursiem. Daži tur ir bijuši pat divdesmit gadus, strādājuši visi, kas vēlas darboties ar jauniem mūziķiem.  

 

Kā jūs galu galā nonācāt līdz idejai aicināt Pasaules latviešu mūzikas koncertā spēlēt Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri?

 

Tā nav mana ideja. Ideja radās Vijai Zuntakai Bērziņai kopā ar Mūzikas akadēmijas rektoru Arti Sīmani vairāk nekā pirms gada. Sarunās par šo iecerēto konferenci tika domāts, kā to varētu kuplināt , tad Artis Sīmanis bija ieteicis – tas varētu būt Mūzikas akadēmijas orķestris. Tālāk jau nāca doma uzaicināt Aināru Rubiķi, kas mācījies akadēmijā pie Andŗa Vecumnieka, viņi abi arī tagad sadarbojas. Aināram arī tas šķita nozīmīgi, viņš vēl vakar pēc otrā koncerta uzsvēra, cik bijis aizkustinoši atkal tikties ar studentiem, ka viņš izjutis īpašu laimi, strādājot ar topošiem mūziķiem. Es pati novēroju, kā ar katru mēģinājumu diriģents un orķestris sāka starot arvien vairāk  , un vakardienas koncertā jau bija panākts tāds pilnīgs starojums, kas apņēma diriģentu un jaunos mūziķus. 

 

Tad Vija Zuntaka Bērziņa lūdza man koordinēt koncerta programmu, organizēt norises technisko pusi – sarunāt māksliniekus. Par solisti aicināju Lauru Zariņu, es viņu pazīstu no TILTA koncertiem Amerikā,  atcerējos viņas vijoles skaidro, gaišo toni. Manuprāt tas ļoti precīzi atbilst Jāņa Kalniņa vijoļkoncerta dvēselei, arī Ainārs Rubiķis to ļoti augstu novērtēja. Izrādās, ka viņš ar Lauru jau sadarbojies iepriekš, atskaņojot „Latvju kapričo”. Viņi abi bija priecīgi atkal sastapties mūzikā. 

 

Lielā simfoniskā koncerta programma tiešām bija daudzveidīga, bagāta un dzīvīga.

 

Es ļoti vēlējos, lai programmā būt kāds mūsu komponista jaundarbs, tas ir svarīgi, lai programma sasauktos ar konferences temu „Latvija ārpus Latvijas”. Tā kā akcents bija uz pēdējiem desmit gadiem, nebija tik daudz darbu no šī posma, ko varētu iekļaut programmā. Lolitas Ritmanes jaundarbs „Uvertīra gaismai” būtībā ir dāvinājums šai konferencei un šiem koncertiem. Es novēroju, ka arī jaunajiem orķestŗa mūziķiem ir interesanti iepazīties ar Lolitas skaņdarbu un ar komponisti pašu, viņi sastapās ar vēl vienu personību. Atceros – man pašai savulaik bija svarīgi, ka biju iepazinusi spilgtas radošās personības. Mūziķa tapšanā ne tikai profesionālām mācībām vien ir nozīme, bet izšķirīgas var būt arī tikšanās ar kādu personību, paveŗas daudz plašāks skatījums uz mūziku un dzīvi, jo tapšana par profesionālu mūziķi ir saistīta ar garīgumu. Mūzikas radīšana ir gandrīz vai garīga misija, es ļoti ticu tam, ka iepazīšanās ar personībām ir svarīga. 

 

Un kur tad vēl iepazīšanās ar Bruno Skultes 1953. gadā radīto opusu „Nerrs”, tas jaunajiem mūziķiem un arī mums, Latvijas klausītājiem, bija jaunatklājums. 

 

Es pati Bruno Skulti neesmu pazinusi kopš bērnības, bet reiz es viņu redzēju no mugurpuses. Tas bija Bruklinā viņa mūža pēdējā gadā. Es tolaik dzīvoju Kanadā, bet biju ieradusies Bruklinas latviešu baznīcā. Klausījos, kā skan ērģeles, – tik daudzkrāsaini. Es pagriezos un jautāju: „Kā sauc šo ērģelnieku?” Kāds man atbildēja: „ Bruno Skulte.” Es biju ļoti jauna un toreiz neuzdrošinājos viņam pieiet klāt, lai iepazītos. Man Bruno Skulte saistās ar brīnumaini izteiksmīgo ērģeļspēli.

 

Nu mēs nonākam līdz koncerta programmā iekļautajam Jāņa Kalniņa vijoļkoncertam. Cik noprotams, tam ir īpaša vēsture.

 

Par šo skaņdarbu jāpateicas Jurim Ķeniņam, programmas veidošanā viņš daudz palīdzēja. Mēs esam seni kollēgas, viņš reiz man stāstīja, ka pie viņa ir nonācis šī koncerta klavieŗizvilkums un arī partitūra, bet tā nav pilnīga. Viņš izteica gatavību partitūru restaurēt un ierosināja, ka to varētu pirmo reizi atskaņot Latvijā. Šai stāstā ir arī kaut kāda mistērija, tur, cik man zināms, sava loma bijusi arī altistam Arturam Jansonam. Šis koncerts ir ticis atskaņots Kanadā, pēc tam notis bija pazudušas, balsis gājušas zudumā. Juris Ķeniņš pēc pagājušās vasaras Dziesmu svētkiem Hamiltonā, kur viņš bija mūzikas vadītājs, tūlīt devās uz savu vasaras māju un diezgan stingrā režīmā strādāja ar vijoļkoncertu. Termiņš bija 1. septembris, un tik tiešām – noteiktajā dienā saņēmu no Juŗa pabeigtu darbu, varējām sūtīt uz Mūzikas akadēmiju, lai studenti mācās. Laurai Zariņai klavieŗizvilkums bija nosūtīts jau vasarā. Tas bija apbrīnojami, ka soliste šo koncertu spēlēja no galvas! Tik izjusti un virtuozi. 

 

Un kas noteica citu darbu izvēli?

 

Tālivalža Ķeniņa 4. simfonija tiek uzskatīta par vienu no viņa izcilākajām kompozicijām. Mēs piedzīvojām ļoti spilgtu atskaņojumu. Tagad šis darbs būs jauniešu orķestŗa repertuārā. Cepuri nost jauno mūziķu priekšā! Arī viņu paidagogi pēc koncerta bija ļoti lepni, ka audzēkņiem izdevies apgūt šo „konservātīvā modernista” skaņdarbu. 

 

Savukārt, koncerta beigu daļai izvēloties Imanta Ramiņa simfonisko poēmu „Odiseja”, šķita, ka tas labi sasauksies ar Ritmanes uvertīru koncerta ievadā. 

 

Zīmīgi, ka pirmajai koncertu dienai bijāt izvēlējušies jauno koncertzāli Cēsis.

Mums bija liels prieks sadarboties ar mūziķiem un ar koncertzāles Cēsis administrāciju. Laimējās būt tur kopā ar paziņām jau tad, kad koncertzāle bija tukša. Sastapu Inesi Zagorsku, koncertdaļas vadītāju, viņa mums izrādīja visu namu un arī abas zāles – lielo un kamerzāli. Radās ideja kamerzālē sarīkot stundu gaŗu kamermūzikas koncertu, bet vakarā lielajā zālē – ļaut, lai skan latviešu simfoniskā mūzika. Plānojām tā, lai starp abiem koncertiem būtu laiks tiem apmeklētājiem, kuŗi vēlas, aiziet arī uz Pasaules latviešu mākslas centru, kas atrodas tikai dažu soļu attālumā Cēsu centrā. 

 

Lielais divdaļīgais simfoniskais vakars un vēl kamermūzikas koncerts ir tiešām nopietns, skaists darbs ar cēlu mērķi, ko jums izdevies veiksmīgi īstenot. 

 

Man par to ir liels gandarījums. Šobrīd sajūtu ne tikai lielu saviļņojumu, bet arī spēku pieplūdumu. Man ir daudz jau kopš jaunatnes dziesmu svētkiem iegūtu draugu un domubiedru – Lolita Ritmane , Pauls Berkolds, Juris Ķeniņš un vēl citi, – mēs daudzkārt esam darbojušies kopā. Pašlaik visi esam šeit, Latvijā, katram ir vēl savs laika gaitā iegūtu draugu pulks, un mēs visi esam apvienojušies. Konferencē dzirdējām Vizmu Maksiņu, Liliju Zobens, mākslas centrā un konferencē sastapām Gunu Mundheimu. Tā visa ir mana paaudze. Darbojamies mēs, darbojas mūsu bērni, tātad arī nākamā paaudze. Koncertos bija prieks redzēt daudz jauno klausītāju, tas ir tik svarīgi, ka sadarbojamies visas paaudzes. Mums jau ir radušās jaunas idejas, kā šo sadarbību turpināt. Par to tagad domāsim – es, Juris, Inese Zagorska, Mūzikas akadēmija arī domās, un domās arī Ainārs Rubiķis. Mēs esam viena ģimene, mums jāstrādā kopā un vienā virzienā.