Ligita Kovtuna 28.05.2024
24.maijā Mazajā Mežotnes pilī, iecienītajā Latvijas mūzikas un mākslas sarīkojumu vietā Lielupes krastā pie Bauskas, mūsu pasaulslavenā skaņraža Pēteŗa Vaska fonda mājvietā, tika atklāta jau 16. koncertsezona.
Šīs sezonas pirmais koncerts bija ļoti īpašs un ļoti savdabīgs, apvienojot vismaz trīs latviešu mūzikas dzīvei nozīmīgus notikumus. Pirmām kārtām – Emiļa Melngaiļa 150. gadskārtas atceri, svinot jauna P. Vaska fonda pasūtinājuma – komponista Jāņa Petraškēviča solodziesmas “Meklēt māju” pirmatskaņojumu un – parādot publikai komponista Kristapa Pētersona kompozīcijas “I bērzs, i smilga”, kas ierakstītas 2022. gadā tapušajā albumā. K. Pētersons ir vairāku simfonisko un kamermūzikas darbu autors. Līdzīgi kā Emilis Melngailis, sava ceļa gājējs kā jaunradē, tā attieksmē pret eksperimentiem vokālajā mūzikā un ... tās kritiku. K. Pētersona mūzikas darbos “Smilgas” un “Kā gulbji” tika ļauta vaļa komponista īpašajām attiecībām ar sonoriku un skaņas enerģētiku, un to izcili paveica Ieva Parša (alts) ar savām gluži vai neierobežotajām vokālajām iespējām. (Ieskaitot dzidru svilpošanu, kam pianissimo brīžos pievienojās putni pils dārzā.)
Pianists Andrejs Osokins: “Ieva ir unikāla ar to, ka viņa ir ļoti meistarīga, turklāt arī ļoti dvēseliska un sirsnīga visos skaņdarbos, kuŗus viņa dzied. Īpaši skaisti tas izpaužas romantiskajā lirikā un mūsdienu mūzikas darbos, kur atrast dvēseli un īsto emociju dažkārt ir ārkārtīgi grūti, bet viņai tā ir kā atvērta grāmata, kuŗā viņa vienmēr atrod vissmalkākās nianes.”
Tas pilnā mērā apliecinājās, Ievai nodziedot pirmatskaņojumu – Jāņa Petraškeviča solodziesmā mecosoprānam un klavierēm ar Ingmāras Balodes dzeju.J. Petraškevičs: “Tas ir mans veltījums Pēterim Vaskam. Izvēlētais rakstura apzīmējums Lentissimo e dolcissimo, molto tranquillo, con amore jeb “ļoti lēni un maigi, ārkārtīgi mierīgi, ar mīlestību”... Dziesma atskaņojama ar lielu pietāti pret ikkatru skaņu, ļoti jutīgi un delikāti.” Tas izdevās, un Mazās Mežotnes pils koncertu pastāvīgā un labi iesvaidītā publika to novērtēja ar neviltotu sajūsmu un stāvovācijām. Publikai tika piedāvāts arī pilnīgs kontrasts – Pēteŗa Vaska “Mazā nakts mūzika”, apokaliptisks, trauksmes pilns skaņdarbs klavierēm, pilnīgs pretstats mierpilnajai Mocarta “Mazajai nakts mūzikai”. Aicināts to komentēt, pats komponists brīdināja par “izvešanu ārpus komforta zonas”, aicinot, lai “visi labie ļaudis sāk runāt”. Pret ļaunumu un nežēlību, kas pārņēmusi pasauli. Andreja Osokina izpildījuma drāmatisms bija tiešām satriecošs, bet – ar Vaskam raksturīgo cerību noslēgumā. Pēc divpadsmit minūšu trauksmes un skaņu vētras – ritmiski piepildīti sirdspuksti...
Un tad ukraiņu komponista Valentīna Silvestrova klusinātā, smalkā, melodiskā mūzika. Ja vien tas neskan pagalam neprofesionāli, gribas teikt vienkārši – ļoti skaista mūzika. V. Silvestrovs kļuvis plašāk pazīstams Latvijā, arī pateicoties Andrejam Osokinam. Kopš 2020. gada viņš rīko “Osokina Brīvības festivāla” koncertus. Šogad jau trešo reizi, tos veltījot Ukrainas cilvēku, kaŗavīru un bēgļu atbalstam un pulcējot Latvijā un pasaulē atzītus māksliniekus. Par koncertdarbību un atbalstu Ukrainai Andrejs Osokins iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.
Nevar nepieminēt Andreja devumu latviešu mūzikas populārizēšanā. Šoreiz – E. Melngailis. A. Osokins: “Melngaiļa mūzika man bija atklājums. Tā skan ārkārtīgi svaigi, jo viņš daudz eksperimentēja. Laikabiedri uzskatīja, ka skaņdarbi nav izstrādāti līdz galam, bet, manuprāt, tieši tagad šis mazdrusciņ nepabeigtais, mazdrusciņ nesabalansētais stils un klavieŗu izteiksmes lakonisms skan ārkārtīgi interesanti un radoši. Tas nav līdzīgs neviena cita komponista mūzikai.”
Ieva Parša: “Melngailis man stiepjas līdzi jau kops mana koŗdiriģēšanas profesora Jāņa Dūmiņa laikiem! Profesoram Melngailis bija visiemīļotākais komponists. Mācoties pie Dūmiņa, es dabūju diriģēt gan “Jāņu vakaru”, gan “Dziesmu ar tautasdziesmas vārdiem un “Bārenītes slavināšanu”. Latviskā stīga Melngaiļa koŗmūzikā ir pašsaprotama un skaista. Viņa solo dziesmās ik pa brīdim jūtu kori, pilnīgi pa balsīm! Viena dziesma mani pavada visu dzīvi – “Nebij mēnesnīcas, nebij ziedu”. Man šī dziesma iekrita sirdī tieši klusuma dēļ...”
Starp citu, Ieva Parša ir atgriezusies savā pamatprofesijā, un, būdama Rīgas Techniskās Universitātes sieviešu koŗa “Delta” diriģente un mākslinieciskā vadītāja, ar pamatotu lepnumu soļoja lielo Dziesmusvētku gājienā – viņas vadītais koris bija saņēmis augstāko punktu skaitu savas pastāvēšanas vēsturē un plūcis sudraba laurus konkursā Krakovā. “Man bija liels gandarījums un sajūta, ka beidzot atdodu parādu profesoram Jānim Dūmiņam, kuŗam biju pēdējā studente.”
Atpakaļ
.jpg)
