Liepājniece Vācijā
Lāsma Gaitniece    30.05.2017

 

 „Latvieši ir visur” – šādu nosaukumu savai pirms vairākiem gadiem iznākušajai grāmatai devis rakstnieks Otto Ozols. Šai tezei atliek vien pievienoties. Lūk, Vācijas pilsētā Hamburgā 2014. gada 5. aprīlī atklāja Latviešu sestdienas skoliņu. Viena no tās dibinātājām ir Sintija Buša. Viņu aicināju uz sarunu, lai uzzinātu gan par skoliņu, gan latviešu dzīvi Hamburgā.

 

L.G.: Lūdzu, pastāsti, kā nokļuvi Hamburgā? 

 

S.B.: Lasot daudzo aizbraucēju stāstus, vienmēr salīdzinu ar pašas pieredzi, kā un kāpēc atbraucu uz šejieni. Jāatzīst, man tāda „ērkšķainā ceļa”, kas saistās ar grūto sākumu, neziņu, ilgām pēc mājām utt. nav. Vienmēr bija brīdis, kad dzīvē notika lielas pārmaiņas, un man viss bija „pa rokai”, lai spētu pieņemt lēmumu. Proti, pirms vairākiem gadiem, kad no Agneses Birzītes, ar kuŗu kopā biju strādājusi Latvijā – Bērnu bāreņu aprūpes centrā “Liepāja” Montesori grupiņā nāca piedāvājums pārcelties uz Vāciju, lai turpinātu darbu nesen atvērtajā Montesori skolā Monaddrei Hamburgā.

 

Tolaik strādāju Liepājas 15. vidusskolā par latviešu valodas un literātūras skolotāju un pieņemt lēmumu pamest darbu, kas patīk,  un daudzos draugus un paziņas, nebija viegli. Bažījos, kā šī pārcelšanās ietekmēs manu bērnu dzīvi ‒ viņi tagad sāka mācīties 6. un 4. klasē. Taču piedāvājums bija ļoti vilinošs. Gan iespēja strādāt savā profesijā kopā ar labāko draudzeni, gan dzīvot kopā ar māsu, kuŗa turklāt ir manas meitas krustmāte un Vācijā nodzīvojusi jau gandrīz desmit gadu. Esmu ļoti pateicīga Monaddrei skolas dibinātājai un vadītājai, kuŗa bija ar mieru mani gadu gaidīt, lai es Liepājā varētu  aizvadīt 12. klasi līdz eksāmeniem un apgūt vācu valodu. Pateicoties viņai, Hamburgā arī sāka darboties mūsu sestdienas skoliņa.

 

Kad pastāstīju par manu un Agneses ideju reizi mēnesī sapulcēt latviešu bērnus no Hamburgas un apkārtnes, viņa nevilcinoties piedāvāja savas skolas telpas, pirmajā gadā pat bez īres maksas. Šobrīd mūsu skoliņā iet aptuveni 30 bērniņi, kuŗi rēgulāri reizi mēnesī apmeklē nodarbības. Pirmajā tikšanās reizē sanāca apmēram 20 bērnu ar vecākiem, kuŗiem bija vēlēšanās reizi mēnesī tikties, lai kopā pavadītu vienu latvisku dienu,  ‒ no Brēmenes, Hannoveres, Hamburgas  Ideja par skolas dibināšanu bija radusies Latvijas dzimšanas dienas sarīkojumā 2013. gadā. Jau bija informācija par latviešu skoliņām Berlīnē,  Bonnā un citur Vācijā. Apspriežoties ar Hamburgas latviešu biedrību un skolotāju Agnesi Birzīti (viņas meitai tobrīd bija tikai viens gadiņš), nolēmām rīkoties. Mums palīdzēja gan Berlīnes, gan Bonnas latviešu skolu vadītājas Vinija Folkmane un Zane Priede. Jau no pirmās dienas mums pievienojās arī deju skolotāja Gina. 

 

Sākumā nodarbības bija bērniem, sākot no septiņu līdz 20 gadu vecumam; tagad darbojas trīs grupas. Jaunākajā ir kādi 10 bērni vecumā no gada līdz trim gadiem. Arī vidējā grupā nāk apmēram 10 bērni vecumā no trim līdz pieciem gadiem. Vecākās grupas bērni šobrīd ir septiņi,  vecumā no pieciem līdz astoņiem gadiem. 

 

Skoliņā tiekamies reizi mēnesī. Ir bijusi doma tikšanās reizes organizēt biežāk, bet,  tā kā lielākā daļa mūsu bērnu uz skoliņu brauc no tālienes, šo ideju vēl nav iespējams īstenot. Taču ik pa laikam rīkojam lielākus sarīkojumus – Lieldienu vai Jāņu svinēšana, kuros piedalās arī skolēni, kuŗi skoliņu vairs neapmeklē,  un Hamburgas bērni, kuŗi grib ar mums iepazīties. Joprojām neesam atmetuši cerību, ka Hamburgā līdzās skoliņai izdosies noorganizēt regulāras dziedāšanas vai dejošanas nodarbības.

 

Kāda ir nodarbību diena skoliņā?

 

Atkarībā no nodarbības temata, kas parasti ir vienots visu grupu bērniem. Mums ir liela pieredze darbā ar Montessori materiālu, turklāt, kā jau minēju, strādājam Montessori skolas telpās. Jaunākās un vidējās grupas bērni daudz nodarbojas ar Montessori praktiskās dzīves vingrinājumiem, kas ir liešanas, bēršanas, vēršanas un šķirošanas uzdevumi. Tādā veidā viņi mācās atšķirt krāsas, lielumus, nosaukt lietas. Nodarbības sākumā vienmēr tiek dziedāta sasveicināšanās dziesmiņa. Tās laikā katrs bērns  nosauc savu vārdu. Tad lasām pasaciņu, piemēram, Margaritas Stārastes „Pasaku par gliemezi”, kuŗš gāja apciemot pieneni. Noklausījušies pasaku, bērni apskata gliemezi, kuŗš uz mūsu nodarbību „ieradies” no zaļās pļavas, nodzied dziesmiņu par citiem pļavas iemītniekiem, kā arī apskata speciāli sagatavotas kartītes par pienenes ziedēšanu. Nodarbības nobeigumā uzzīmēju pieneni vai izveidoju gliemezītim mājiņu... Pēc kārtīgas izkustēšanās deju nodarbībā izcepam kanēļa „gliemezīšus”, ar ko pacienāt vecākus. Kas tas ir par milzu prieku! 

 

Lai sagatavotu nodarbības, nepietiek ar idejām vien, vajag arī pedagoģiskās zināšana...

 

Mūsu skolotāji rēgulāri piedalās diasporas skolotāju kursos. Ir liels prieks satikt citu skoliņu pārstāvjus un dalīties pieredzē, saprast, ka mums ir vienādas problēmas, tāpēc nevar un nevajag nolaist rokas, bet priecāties par katru pat vismazāko panākumu. Iedvesmo radošās nodarbības un citu skoliņu pedagogu nodarbību prezentācijas. Ļoti svarīgi ir materiāli no Latvijas, jo mums nav iespējas ieiet grāmatnīcā un visu jauno iegādāties.

 

Vai skoliņai jau ir kādas tradicijas? 

 

Par tradiciju  kļuvusi skolas dzimšanas dienas svinēšana aprīlī, kā arī tikšanās reizes vasarā jūlijā pie Elbas. Tās ir dienas, kad mēs nesēžam klasē,  bet kopā ejam rotaļās, piedalāmies dažādās atrakcijās un cits citu iepazīstam tuvāk. 

 

Kā Hamburgā ir iedzīvojušies tavi bērni? Ar ko viņi nodarbojas? 

 

Dēlam Tomam rudenī paliks 18 gadi. Viņš pagājušajā vasarā sāka mācīt latviešu valodu puisim savā vecumā, kuŗš šobrīd atrodas apmaiņas programmā Latvijā. Mans lielākais prieks ir par to, ka Toms, skolojot citus, arī pats nostiprina gramatiku, kas viņam par šiem gadiem varētu būt aizmirsies.

 

Meitai Zanei septembrī paliks 20 gadi. Viņa jau no pirmās dienas man bija liels palīgs gan skoliņā, gan pasākumu rīkošanā. Zane bieži atceras vecmāmiņas gatavotos ēdienus un varbūt tāpēc ir izvēlējusies profesiju, kas saistīta ar ēdināšanu un klientu servisu. Meitas sapnis ir atvērt kafejnīcu, kur mēs varētu piedāvāt latviešu virtuves meistarstiķus.

 

Pagājušais gads arī tev pašai nesis pārmaiņas.

 

Es nomainīju darbavietu ‒ tagad strādāju Hamburgas Kristīgajā sākumskolā. Esmu matēmātikas, mākslas un dabas zinību skolotāja. Šeit būtu iespēja piedāvāt mācības arī latviešu valodā, ja vien skolā mācītos noteikts bērnu skaits, kuŗi runā latviski. Papildus pamatdarbam un skoliņai es jau vairākus gadus pasniedzu latviešu valodas privātstundas. Jāatzīst, ka ir daudz vāciešu, kuŗi visdažādāko iemeslu dēļ vēlas apgūt mūsu valodu. Kāda 70 gadus veca kundze vēlējās sev un saviem bērniem uzdāvināt ceļojumu uz Popi, kuŗas baznīcā viņas vectēvs kādreiz kalpojis par mācītāju.

 

Ir cilvēki, kuŗi darba lietās bieži dodas uz Latviju, tādēļ nolēmuši iemācīties pašus nepieciešamākos vārdus un frazes. Daudz ir tādu, kuŗiem Latvijā ir dzimtas saknes, tāpēc viņi vēlas apgūt valodu, kuŗā savā laikā runājuši viņu vecāki vai vecvecāki. Lielās slodzes dēļ šobrīd no privātstundām esmu atteikusies, atstājot tikai divreiz gadā intensīvos divu dienu kursus studentiem, kuri brauc uz Rīgas Stradiņa universitāti studēt medicīnu. Esmu novērojusi, ka interese ir augusi ‒ ja pirms trim gadiem bija apmēram deviņi interesenti katrā grupā,  šogad janvārī ‒ jau 18.

 

Kāda patlaban ir tava saikne ar Latviju un Liepāju?

 

Liepāja joprojām ir vieta, kur ir mana ģimene, mans brālis, mamma un viena vecmāmiņa (otra vecmāmiņa dzīvo Grobiņā). Liepājā ir draugi, ar kuŗiem kontakts nav pazudis līdz pat šai dienai, kuŗi gaida ciemos vai arī atbrauc pie manis. Ļoti gaidu to brīdi, kad atkal sāks darboties Liepājas lidosta, jo tad aizlidot kaut uz pāris dienām būtu daudz vienkāršāk.

 

Uzskatu, ka esmu laimīgs cilvēks, jo man ir bijusi iespēja Latvijā strādāt kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, no kuŗiem esmu daudz mācījusies, lai tagad varētu darīt to, ko daru. Man ir ģimene, kuŗa vienmēr ir kopā ar mani. Draugi, pie kuriem atgriezties. Darbs, ko mīlu. Un tas gandarījums tādos brīžos,  kā, piemēram, Ziemsvētku sarīkojumi, kad kopā sanāca gan 66 bērni ar ģimenēm, gan ciemiņi no Latvijas, gan bērnu popgrupa „Kukaiņi”, gan Īrijas skoliņas bērni, gan mūsu pašu bērni no Hamburgas un apkārtnes! Mēs dziedam tās pašas dziesmas, esam iemīlējuši tos pašus mežus un pļavas, turklāt atrodam radniecības saites ar it kā pilnīgi svešiem cilvēkiem, jo mēs visi esam latvieši!