Juris Lorencs 14.03.2024
Marta sākumā radās iespēja dažas dienas pabūt Liepājā. Aizbraukt uz šo pilsētu man nozīmē aizbraukt uz citu Latviju. Salīdzinājumā ar Rīgu tā vienmēr likusies tīrākā un sakoptākā. Ar ko tas skaidrojams? Ar labāku pilsētas pārvaldi? Iespējams. Bet varbūt vienkārši ar to faktu, ka Liepāja ir latviskāka. Tomēr šoreiz ne par politiku, bet gan par kultūras dzīvi. Pēc renovācijas marta sākumā durvis apmeklētājiem atkal vēris Liepājas Okupācijas muzejs, kurā skatāmas divas izstādes. Pirmā ir foto izstāde, kas stāsta par 1991. gada janvāra barikāžu laiku Liepājā. Otrā ir Daugavpilī dzimušā ebreju mākslinieka Solomona Geršova (1906- 1989) izstāde Māksla Gulagā. Vorkuta 1948.- 1956.
Kā liecina pats izstādes nosaukums, darbi tapuši ieslodzījuma un vēlākā izsūtījuma laikā Vorkutas nometnēs Krievijas ziemeļos. S. Geršovs pārsvarā zīmējis savu likteņa biedru portretus - moldāvus, ukraiņus, ebrejus, poļus, lietuviešus un latviešus. Papīra trūkuma dēļ mākslinieks izmantojis kartona atgriezumus, pat vecu tapešu gabalus. Tā kā man īpaši interesē fotogrāfija, devos uz Liepājas muzeju. Tur patlaban vēl apskatāma Liepājas Tautas fotostudijas Fotast 65. gadu jubilejas izstāde, tieši 65 melnbaltas fotogrāfijas no sešām fotostudijas pastāvēšanas desmitgadēm. Tagad, kad no padomju laikiem mūs šķir jau vairāk kā trīsdesmit gadi, labi var pamanīt, ka tolaik fotogrāfi necentās tvert ikdienas dzīvi. Tika veidoti īpaši mākslas foto- ainavas, klusās dabas, sieviešu akti utt. Šādas bildes neraisīja kompartijas ideologu aizdomas, tās droši varēja izrādīt izstādēs, pat sūtīt uz ārzemēm. Kā pilnīgs pretstats ir žurnālista un fotogrāfa Ulža Brieža (1940- 2023) piemiņas izstāde Brīvam būt, kas iekārtota koncertzālē Lielais dzintars. U. Briedis bija viens no retajiem fotogrāfiem, kuri uzdrošinājās tvert padomju realitāti bez noklusējumiem un izskaistinājumiem. 1975. gadā viņš kopā ar Ingvaru Leiti devās un sešus mēnešus ilgā ceļojumā, ar velosipēdiem šķērsojot Krieviju līdz pat Vladivostokai. 10 000 kilometru garā ceļojuma laikā tika apciemotas Urālos un Sibīrijā dzīvojošo latviešu kopienas. Tieši pateicoties U. Briedim un I. Leitim latvieši no jauna atklāja, ka latviešu diaspora pastāv ne tikai Rietumos, brīvajā pasaulē, bet arī Krievijā.
Liepājas Latviešu biedrības namā iekārtota neparasta tērpu izstāde. 1920. gadu sākumā starp Liepāju un Ņujorku kursēja tvaikonis, uz kura kā stjuarte strādāja jauna meitene vārdā Elza Lazdeniece (1900- 1988). 1922. gadā viņa pameta kuģi Ņujorkas ostā un Liepājā vairs nekad neatgriezās. Kas viņai lika izšķirties par šādu soli, to mēs nezinām. Jo vairāk tāpēc, ka dzimtenē palika viņas mazais dēlēns. Lai vai kā, bet Amerikā Elza Lazdeniece kļuva par Elzu Nelius, par dāmu, kurai patika labi ģērbties un bieži mainīt garderobi. Vēlēdamās atbalstīt savus radus Liepājā, viņa visu atlikušo mūžu sūtīja pakas ar modernām drēbēm. Tā radās vesela kolekcija tērpu, no kuriem daži pa laikam tiekot uzvilkti joprojām. Elzas mazmeita Lorita atceras: Padomju laikā tas bija diezgan priviliģēts stāvoklis - saņemt pakas no ārzemēm. Mūsu ģimenē par tām skaļi nerunāja. Pakas bija baudītas, protams. Nāca līdzi saraksts, kas tajās iekšā, bet bija visādi izgudrots, lai piesavinātos ārzemju mantas. Sūtītie audumi, lai būtu pareizā metrāža, tika nogriezti uz pusi platuma.
Atceros izlaidumu, visām baltas žakarda auduma blūzes, man vienīgajai zīda ar mežģīnēm. Tagad tās drēbes man ir relikvija. Sešdesmitie gadi ir mans laiks - tik vienkārši piegriezumi, bet audums, raksts, detaļas ir neatkārtojami. Somiņas, tām tiešām jau ir muzeja vērtība, ar lepnumu nēsāju. Pārlasot omītes vēstules, viņa vienmēr pieminēja, ka ieliek paku ar smukām drēbēm. Bet viņai nav paticis, ja prasa ko konkrētu atsūtīt. Zinu, ka mamma ieminējusies par mazliet lielāka izmēra drēbēm, bet omīte atsūtījusi korseti. Pavisam kolekcijā ietilpst 1000 dažādu apģērbu aksesuāru no pagājušā gadsimta. Izstādē gan redzama tikai neliela daļa, ap 30 tērpu. Patlaban kolekcijas glabātājs ir Elzas Nelius mazmazdēls Valters Palaps, kurš viņas sūtītos tērpus izmanto fotosesijās.
Liepāja ir slavena ar savu mūzikas dzīvi. Marta mēnesī divu nedēļu garumā koncertzālē Lielais dzintars jau 32. reizi norisinās Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotais ikgadējais Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls. Šogad festivāla atklāšanas koncertā 9. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri (diriģents Guntis Kuzma) uz skatuves kāpa kanādiešu pianists Luī Lortī (Louis Lortie), lai kopīgi atskaņotu Friderika Šopēna Pirmo klavierkoncertu. Koncertā piedalījās arī Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti- vijolnieces Elza Siliņa un Lueta Žagare, čellists Reinis Rudzītis, sitaminstrumentāliste Sonja Misiņa un trombonists Dāvis Matīss Leišavnieks. Lielā zāle ar 1000 sēdvietām bija pilnībā izpārdota, klausītāju vidū skanēja arī lietuviešu valoda. Tas arī saprotams, jo līdz Lietuvas pilsētai Klaipēdai ir vien 100 kilometri, pusotru stundu ilgs brauciens.
Man par lielu pārsteigumu koncerta starpbrīdī sastapu vairākus sen neredzētus paziņas, kuri atzinās, ka pametuši Rīgu un pārcēlušies uz Liepāju. Lūk, kā viens no viņiem pamatoja savu izvēli: Kur es vēl pasaulē varu atrast vienu latviešu pilsētu, kur no rīta aiziet uz tirgu, pusdienlaikā izpeldēties jūrā vai baseinā, pēcpusdienā uzspēlēt tenisu, bet vakarā aiziet uz koncertu? Un to visu paveikt nesteidzoties, staigājot kājām! Patiesi, Liepāja ir patīkama, ērta un interesanta vieta dzīvošanai. Lūk ko par saviem iespaidiem stāsta pianists L. Lortī intervijā Latvijas Radio 3: Esmu kanādietis, bet arī liels Eiropas fans. Uzskatu, ka Eiropa- tas ir brīnums. Kad esi atbraucis uz šejieni, tad vēlreiz pārliecinies, ka Eiropa patiešām ir brīnums, jo, ierodoties pat nelielā pilsētā, ieraugi daudzveidīgu kultūras dzīvi ar lielisku koncertzāli, kādu sev gribētu pat daudz lielākas pilsētas. Liepājā ir tik laba akustika un brīnišķīgs simfoniskais orķestris. Nav daudz tādu vietu ārpus Eiropas, kur šādās nelielās pilsētās būtu tādas iespējas. Viņam var piekrist- Eiropa patiesi ir brīnums. Tikai šis brīnums ir ļoti trausls. Koncerta laikā koncertzālē Lielais dzintars iedomājos- iepriekšējā reize, kad esmu klausījies simfonisko orķestri, bija 2019. gada decembrī Ukrainā, Mariupolē, pilsētas Drāmas teātrī. Divus gadus vēlāk, 2022. gada 16. martā Krievijas aviācija šo teātri sabombardēja. Uzbrukumā gāja bojā ap 600 cilvēku, pārsvarā sirmgalvji un bērni, kuri slēpās teātra pagrabos. Šodien Mariupole ir pārvērsta drupās, pilsētu okupē Krievijas karaspēks, ap 100 000 iedzīvotāju nogalināti, daudzi aizbēguši vai deportēti uz Krieviju.
Varbūt citviet Eiropā un pasaulē to tik ļoti neizjūt, bet Latvija un arī Liepāja patlaban dzīvo Krievijas draudu ēnā. Ne jau velti vēsturnieki velk paralēles ar 1939. gadu... Atliek vien dzīvot cerībā, ka šodien politiķi būs gudrāki un izlēmīgāki.
Atpakaļ
.jpg)
