LIELĀ MŪZIKAS BALVA 2015
Juris Griņevičs    08.03.2016

 

Akadēmiskā mūzikas gada lielākais šovs, eksluzīva publika, HENNESSY konjaks skatītājiem, kā arī visai nokaitēta atmosfēra – kuŗš tad iegūs balvas daudzajās nominācijās (iespējams, pārāk daudzās, jo pilnīgi visas mūzikālās darbības jomas tik un tā neaptversi)…

 

Divu balvu laureāti zināmi jau iepriekš – par Mūža ieguldījumu to saņēma pianists profesors Ventis Zilberts un par Latviešu mūzikas populārizēšanu pasaulē – ASV dzīvojošā komponiste Dace Aperāne. Abu laureātu ieguldījums latviešu mūzikas kultūrā ir milzīgs: gandrīz pusgadsimta laikā V. Zilberts sniedzis neskaitāmus koncertus, Latvijas Radio studijā fiksējis bezgalīgi plašu repertuāru, sadarbojoties ar daudziem solistiem. Ne velti balvas pasniegšanā Raimonds Pauls paironizēja, ka vokālisti jo īpaši nodarījuši skādi laureāta frizūrai. Bez tam vēl pedagoģiskais darbs J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Augstais profesionālisms un artistiskums vienmēr glābis daudzos sadarbības partnerus pat visai kritiskās situācijās, jo pati profesora klātbūtne vien jau iedrošinājusi pat pašus bailīgākos. Tomēr V. Zilberta mākslinieciskās intuīcijas pamatā bija zinātniski pētnieciska ievirze, piemēram, attīrot nošu tekstus no daudziem uzslāņojumiem. Ne velti žūrijas balsojums bijis vienbalsīgs, kas negadās bieži. 

 

Zīmīgi, ka prof. V. Zilberta repertuārā vienmēr sevišķa vieta ierādīta latviešu mūzikai. To simboliski apliecināja pats laureāts, atskaņojot vienu no visskaistākajām Jāņa Mediņa dainām. 

 

Līdzīgs mūža darbs ir komponistei Dacei Aperānei, kura gan koncertos nemūzicē, bet nu jau daudzus gadu desmitus populārizē latviešu mūziku Jaunajā Pasaulē, kopš 1994. gada vada ikgadējās jauno mūziķu vasaras nometnes Latvijā, tā paplašinot jauniešu redzesloku, ļaujot iepazīt arī citādu skatījumu uz nošu tekstu nekā vietējā skolā. Tas īpaši nozīmīgi bija pirmajos desmit gados, kad Latvijā „dzelzs priekškars” nule sāka vērties vaļā un neformāli padomju dogmatika vēl bija jūtama. Tikai tas, kuŗš pats kādreiz ir rīkojis kādu pasākumu, saprot, kādu milzīgu enerģiju tas prasa. Paldies Aperānes kundzei par šo nesavtīgumu, jo galu galā tāds darbs ievērojami labāk tiktu atalgots amerikāņu sabiedrībā!

 

Katēgorijā GADA JAUNAIS MĀKSLINIEKS laureāta godā tika pianists Georgijs Osokins, Mūzikas akadēmijas otrā kursa students, pārspējot divus citus nominantus – vokālistus Mihailu Čuļpajevu un Anniju Putniņu – viņiem plašākas izaugsmes ceļš vēl priekšā. Jaunā pianista māksliniecisko briedumu apliecināja F. Šopēna 1. koncerta 2. daļas poētiskais lasījums. Te gan akustiskais efekts bija vismaz dīvains, ja raugās no tradicionāla koncerta viedokļa, bet te jau šovs, proti, klavieres atradās Baltā Nama skatuves priekšplānā apmēram metru zemāk par orķestri, no kuŗa šķīra krietns attālums. Šīs un citu tikpat “mūzikālu” ideju autoru no programmas bukleta neizdevās atšifrēt. Bet tā jau nebija šī sarīkojuma vienīgā dīvainība. 

 

Ievērojami sarežģītāks uzdevums žūrijai bija noteikt GADA LABĀKO JAUNDARBU, uz ko pretendēja trīs komponisti – visi ievērības cienīgi. Ja nu kādam lasītājam izdosies iegūt programmas bukletam pievienoto kompaktdisku, tad par izvēles sarežģītību varēs pārliecināties pats. Laureāta godā tika Andrejs Selickis ar skaņdarbu korim ”Šyupuļdzīsma Jēzum”, ar to vaiņagojot šī skaņraža ilggadīgo darbību sakrālās mūzikas jomā.

 

Ne mazāk sarežģīts uzdevums žūrijai bija noteikt IZCILĀKO INTERPRETĀCIJU, kur izvēle krita uz pianistu Reini Zariņu (jau trešo reizi, kas, manuprāt, būtiski devalvē šīs balvas vērtību). Koncertā viņa sniegums D. Šostakoviča 1. klavieŗkoncerta finālā aprobežojās ar korektumu, bet ne jau par šo vakaru bija atzinība.

 

Arī nominācijā PAR DARBU ANSAMBLĪ bija četri pretendenti, no kuŗiem uzvarēja kamerorķestra Sinfonietta Rīga pirmā flautiste Ilona Meija, kam mūzicēšana kameransambļos ir sistemātiska, nevis kāds vienreizējs projekts.

 

PAR IZCILU SNIEGUMU balvu ieguva Normunda Šnē vadītais kameroķetris SINFONIETTA RĪGA, kas koncertā visai daudz mūzicēja, iespiests skatuves labajā stūrī, bet, piemēram, mūzicējot Pēteŗa Vaska ģeniālajā darbā “Klusuma auglis”, Latvijas radio koris bija burtiski iespiests kreisajā pusē. Iespējams, ka TV tas izskatījās iespaidīgi, bet akustiskais iespaids bija drausmīgs. Var jau atrunāties, ka uz šo sarīkojumu nenāk, lai klausītos mūziku vien, bet…

 

Vairākās uzrunās kā refrēns (līdzīgi iepriekšējā gada balvu pasniegšanai) skanēja doma par akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā, aicinot pat uz nevardarbīgu pilsētas varas gāšanu, to uzticot kulturāliem cilvēkiem. Der ieklausīties, jo pašvaldību vēlēšanas nav aiz kalniem. 

 

GADA KONCERTA balva tika fenomenālajam S. Kļavas vadītājam Latvijas Radio korim (jau kuŗo reizi un pilnīgi pamatoti, bet… (skat. augstāk).

 

PUBLIKAS SIMPĀTIJU (cik lēts popkultūras triks!) un HENNESSY balvu (2000 eiro) ieguva jaunais vieglā žanra vokālists Daumants Kalniņš. Par GADA UZVEDUMU atzīta Ērika Ešenvalda multimediālā simfonija “Ziemeļu gaisma”. 

 

Noslēgumā tomēr atkārtošu pērnā gada recenzijas atziņu – manuprāt šāds ikgadējs pasākums, ņemot vērā mūsu niecīgo skaitu, devalvē balvu vērtību, jo notiek pārāk bieži. Vēl šajā koncertā nevadzētu iesaistīt vieglo mūzu. Gan jau “prominences” vienu vakaru, HENNESSY ieaijātas, izturēs arī tikai nopietno mūziku – dzīve viņus taču norūdījusi. 

 

Tomēr kopumā šovs bija izdevies un iespējams, kaut nedaudz, bet vairoja nacionālo lepnumu, jo ar ko citu gan mēs varam lepoties, ja ne ar mūsu kultūru?