EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latvisko skaņuplašu izdošanu aptveŗot
78978
Foto: Jānis Brencis

Daiga Mazvērsīte, Latvijas radio 2    30.05.2017

 

Kuldīgas puses skaņuplašu kollekcionāra Ata Gunivalža Bērtiņa grāmatas Latviešu skaņuplašu vēsture 1. daļas izdošana 2015. gadā bija ļoti gaidīts notikums daudzu mūsu melomānu dzīvē. Taču visvairāk par to priecājās pats autors, saukdams šo grāmatu par sava mūža darbu. Beidzot dienasgaismu ieraudzījusi arī Latviešu skaņuplašu vēstures 2. daļa, un pie lasītājiem nonāk tā pētījuma daļa, kas aptveŗ laiku pēc 2. pasaules kaŗa. 

 

Atis Gunivaldis Bērtiņš latviešu skaņuplašu izpētē ieguldījis ne tikai desmit rakstīšanas gadus, bet faktiski visu savu mūžu. Liktenīga izrādījusies pati pirmā saskare ar mūziku piecu gadu vecumā Ziemsvētkos, kad zēna māte no skapjaugšas nocēla melnu koferi – patafonu un drīz vien istabā atskanēja Reitera koŗa dziedātā Klusa nakts, svēta nakts. Melnajā šellakas diskā apslēpto skaņu brīnums puiku paņēma savā varā uz visu mūžu…

 

Turpmāk Bērtiņš ar lielu dedzību pildīja savu skaņuplašu plauktu. Tajā tagad rodami apmēram 4000 eksemplāru – plates pirktas veikalos, antikvāriātos, pēc sludinājumiem, tās medītas arī tuvējās ārzemēs ceļojumu laikā. Kollekcionāra mājvieta Rumbas pagasta Birzniekos pārtapusi skaņuplašu mūzejā, kur interesentiem apskatāmi arī gramafoni, atskaņotāji, radio aparāti, kā arī citas senlietas. Tās vāktas padomju gados, kad Latvijā notika apjomīga zemes meliorēšana un tika sagrautas daudzas viensētas līdz ar to kultūrvēsturisko mantojumu. Atis Gunivaldis Bērtiņš kā Pieminekļu aizsardzības biedrības darbinieks apceļoja viensētas pirms to iznīcināšanas. Saimnieki ar prieku atdeva viņam nevajadzīgās lietas, reizumis – arī skaņuplates. 

 

Ceļš uz grāmatu par Latvijas skaņuplašu vēsturi Bērtiņam sākās pagājušā gadsimta beigās, kad mūzikas izdevniecības „Balss” darbinieks Armīns Ronis, tagadējais Latvijas Radio 2 direktors, piedāvāja veidot Bellaccord skaņuplašu ierakstu izlasi kompaktdiskos, protams, saskaņā ar Bellaccord fabrikas dibinātāja Helmāra Rudzīša personisku atļauju. Šiem diskiem bija nepieciešami ievadi, un Atis Gunivaldis Bērtiņš sāka izpētes procesu, meklēdams biografiskus datus par pagājušo gadudesmitu latviešu mūziķiem un komponistiem. Bērtiņš izpētīja ne tikai fabrikas Bellaccord Electro vēsturi, bet ir apkopojis arī pirms tam klajā laistās, dažādu firmu izdotās ārzemju plates ar latviešu mūziku. Ar šiem materiāliem tika sagatavoti arī 30 radioraidījumi, kas izskanēja Latvijas Radio 2. Šie stāsti par latviešu skaņuplatēm un to varoņiem tika publicēti avīzē Laiks, un tās izdevēja Ligita Kovtuna ierosināja Bērtiņam viņa veikumu sakopot grāmatā.

 

Kā saka, ar āķi lūpā, nenogurdināmais kollekcionārs neaprobežojās ar Bellaccord ražojumu izpēti, bet arī savāca arī maksimāli daudz pēckaŗ a trimdas latviešu skaņuplašu, kā arī secīgi sarindoja padomju lielfirmas Melodija latviskos izdevumus. Ata Gunivalža Bērtiņa 600 lappušu gaŗais manuskripts bija gatavs jau pirms vairākiem gadiem, taču grāmatas formā pētījuma 1. daļa dienasgaismu ieraudzīja tikai 2015. gadā. 

 

Atis Bērtiņš latviešu skaņuplašu vēstures 110 gadus sadalījis trijos posmos. Pirmais ilgst no 1903. līdz 1915. gadam, nākamais – no 1922. līdz 1944. gadam; tie abi apskatīti grāmatas pirmajā sējumā. Tad no 1945. gada līdz mūsdienām seko visgaŗākais plašu laikmeta posms. Tas tā arī nav pabeidzies, joprojām tiek izdotas vinila skaņuplates, pie tādām tikušas arī vairākas latviešu rokgrupas, to vidū Inokentijs Mārpls, Prāta Vētra un citas. Tās savā grāmatā piemin arī autors, tomēr nosacītu punktu likdams līdz ar toreizējās Padomju Savienības koncerna Melodija un tās latviskā pēcteča, skaņuplašu rūpnīcas RiTonis darbības izbeigšanu 1998. gadā. Un tas ir pareizi, jo – cik gan daudzi no mums ikdienā izmanto skaņuplašu atskaņotāju? 

 

Tā kā pašlaik Bērtiņa grāmatas 1. daļa kļuvusi par bibliografisku retumu, tad īsumā jāatgādina, ka pirmie latviešu mākslinieku ieskaņojumi pavairošanai gramofona platēs notikuši Rīgā 1903. gada decembrī un 1904. gada janvārī akciju sabiedrībā Gramophone. Tā kā no ieraksta līdz skaņuplates iznākšanai bija nepieciešami četri mēneši, pat nedaudz ilgāk, tad pirmā informācija par lielākā skaitā iznākušām latviešu gramofona platēm Latvijas laikrakstos parādās tikai 1904. gada jūnijā. Gramofona plašu katalogā paši pirmie matricu numuri 1903. gada decembrī tikuši Aleksim Mierlaukam, Pēterim Rudzītim, Rūdolfam Bērziņam – šie tad arī būtu pirmie latvieši, kuŗu balsis iemūžinātas melnajos ripuļos;  un to materiāls un apgriezienu ātrums mainījies laikam līdzi. Latviešu skaņuplašu vēstures 1. sējumā Bērtiņa ne tikai kungs skrupulozi atjaunojis slavenās Bellaccord Electro firmas katalogu, bet apkopojis dažādu firmu skaņuplašu izdevumus, kuŗos skan latviešu mūziķu priekšnesumi.

 

2. sējumā turpināts skaidrot Bellaccord Electro tālāko liktenii, kad fabrika darbu turpināja ar dažādiem nosaukumiem, no latviskā Līgo līdz internacionālajam – Melodija. Taču precīzu numuru katalogu Bērtiņš šoreiz nav sastādījis, bet veltījis nodaļas gan būtiskām Melodijas plašu sērijām, gan populāriem skaņražiem, dziedoņiem un kollektīviem, apkopojot katra plašu izdevumus. 

 

Pēc 2. pasaules kaŗa latviešu mūzikas izdevēji atradušies arī vairākās valstīs, kur apmetās dzimteni pametušie trimdinieki. Bērtiņš izpētījis Bellaccord Electro atbalsojumu trimdā, skaņu studiju un apgādu Daina, Harmonija, Kaibala, Latvian Music ieguldījumu, izzinājis, ko savā izdevniecībā Melvaton saražojis leģendārais dziesminieks Alfrēds Vinters, apkopojis Latviešu Dziesmu svētku ieskaņojumu izdevumus skaņuplatēs un daudz ko citu, tostarp devis virkni biografisku pētījumu par ansambļiem un izpildītājiem, tos papildinot ar skaņuplašu sarakstu. 

 

Var tikai apbrīnot, cik skrupulozi Atis Gunivaldis Bērtiņš spējis iedziļināties pašlaik no uzmanības aizslīdējušās norisēs, vai tā būtu Ausmas Līdaces, Viktora Stota un vīru dubultkvarteta Tēvija darbošanās, vai „jaunaustrālietes” Veltas Skujiņas un daudzu citu līdz šim maz zināmu mūziķu daiļrade. Vadoties no savas plašu kollekcijas un tās apjomīgas izpētes, autors uzrakstījis līdz šim neuzrakstīto trimdas latviešu mūzikas vēsturi, no kuŗas ziņas pasmelties varēs jebkuŗš mūzikas cienītājs. 

 

Dzenot pēdas skaņuplatēm, Bērtiņš devis ne vienas vien it kā latviskas dziesmas izcelsmes noslēpuma atslēgu jau savas grāmatas 1. daļā. Otrajā sējumā šī detektīva darbība tiek turpināta, šoreiz izsekojot komponista un diriģenta Austŗa Vītola gaitām. Viņa Amerikā labi pazīstamais skaņdarbs „My God and I” tomēr izrādījies aizlienēts. No kā? Atbildi un šo un daudziem citiem jautājumiem atradīsiet Ata Gunivalža Bērtiņa krāšņi illustrētajā, bagātīgi informātīvajā un aizraujošajā grāmatā Latviešu skaņuplašu vēsture 2. daļa, ko apgāds Vesta-LK laidis klajā 2017. gada maijā. Un tā ir lieliska dāvana autora 85. jubilejas priekšvakarā!

 

Grāmatu varat iegādāties sazinoties ar redakciju.


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA