09.06.2020
Godinot un sveicot Ainu Nagobads Ābolas kundzi, publicējam izvilkumus no intervijas un rakstiem mūsu laikrakstos aizvadītajos gados.
No intervijas L. Kovtunai Zelta vērtais franču šarms Latvijas diplomātijā (2012. gada nr.21)
Bija parasts, ka ik gadu maija sākumā Aina Nagobads Ābola ieradās Latvijā, lai piedalītos 4. maija - Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas dienas svinībās dzimtenē.
Tā man ir liela, patiesi liela diena. 1918. gada 18. novembri es nepiedzīvoju, jo vēl nebiju dzimusi. Taču manā ģimenē šo dienu vienmēr svinēja. Bet sirdij tuvākais ir un paliek 4. maijs, kuŗa norisēm 1991. gadā sekoju televīzijā. Tolaik jau aktīvi darbojos Parīzē, veidojot Latvijas vēstniecību, biju sākusi virināt pirmās durvis.
Manā dzīvē bija sācies ļoti nozīmīgs un ļoti interesants laiks. Uz Parīzi darba vizītēs brauca atjaunotās Latvijas valsts jaunie diplomāti, deputāti. Es iekārtoju viņu tikšanos ar Francijas valstsvīriem. Bija 1991. gads, un mēs visi sākām darbu no nulles, citam bija lielāka bagāža, citam mazāka, citam nekādas. Taču tolaik mēs visi strādājām kopā, darījām visu, ko varējām un spējām. Un darījām to ar prieku un ar ticību.
Jūsu privātie kontakti bija par pamatu vairākiem ļoti nozīmīgiem notikumiem atjaunotās Latvijas vēsturē. Ja mēģinātu tos sarindot pēc nozīmīguma, - kuŗš būtu pats galvenais? Varbūt Fransuā Miterāna vizīte vai varbūt Latvijas zelta atgūšana?
Jā, Miterāna vizīte patiesi bija ļoti nozīmīga, viņš Rīgā ieradās laikā, kad te vēl staigāja vīri ar sarkanu zvaigzni pie cepures. Bet viss sākās tā kādā konferencē, uz kuŗu Fransuā Miterāns bija ieradies saguris, varētu pat teikt miegains, viņu aizkaitināja kāda Krievijas žurnāliste. Tā aizkaitināja, ka Miterānam pazuda miegainums un viņš skaļi pateica: svešām armijām tūlīt ir jāatstāj okupētās zemes! Viņš skaļi runāja tostarp par Latviju. Atminēsimies Francija Miterāna laikā bija vadošā Eiropas valsts, kas vadīja aizsardzības komisiju, valsts, ar kuŗas viedokli rēķinājās. Francija 1991. gada septembrī bija pirmā, kas atbalstīja Latvijas uzņemšanu Apvienoto Nāciju organizācijā. Un kopš tā paša gada novembŗa mēs šai aliancē arī esam!
Jūsu privātā pieredze un kontakti īstenībā arī līdzēja atgūt Francijā noglabāto Latvijas zeltu.
Jā, biju personiski pazīstama ar Francijas Bankas direktoru de Larossiere kungu, īstu aristokratu, ļoti cienījamu vīru, ar kuŗu mani un manu dzīvesbiedru Guntaru saistīja draudzīgas attiecības. Tiekoties ar viņu, pēc sarunām bijām sapratuši, ka franči ļoti lepojas ar to, ka mūsu zeltu nav atdevuši sovjetiem. Otrā pasaules kaŗa laikā viss zelts, kas glabājās Francijas Bankā, tostarp Latvijas īpašums, tika pārvests uz Dakāru un tur noglabāts. Pēc kaŗa tas atgriezās Francijā, un es pati savām acīm redzēju šo Latvijas zeltu, ko bija pirkuši mūsu tēvi. Sajoza jostas ciešāk un nopirka. Un tagad?... Kad mani - Latvijas valsts pārstāvi - ieveda Francijas Bankas milzīgajos pagrabos, es savām acīm varēju to aplūkot. Ar lupu, ko man iedeva, varēju izlasīt visus pierakstus un datumus - kad zelta gabali nopirkti, kad reģistrēti, piemēram, 1928. gada novembrī utt. Netrūka nevienas monētas. Pat rokā paturēju zelta stieni vai, cik smags, nebiju iedomājusies! Tās bija neizstāstāmas emocijas, kad ar tālaika Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repši šo zeltu pārņēmām. Un tas bija mūsu valsts valūtas ticamības garants.
Citādi notika ar Angliju, kas, pakļāvusies sovjetu spiedienam, Latvijas zeltu bija atdevusi PSRS. Arī to atguvām. Kopā ar manu vīru (uzņēmēju Guntaru Ābolu red.), devāmies pie Lielbritanijas amatpersonām un risinājām daudz grūtu sarunu sarkankoka mēbelēm iekārtotos kabinetos, līdz Anglija bija spiesta nopirkt zeltu, ko atdot neatkarīgajai Latvijai. Dārgi tas angļiem izmaksāja, jo zelta cena tad jau bija pavi¬sam cita. ASV Latvijas zeltu bija godam glabājusi un uzreiz atdeva Latvijai, kad tā tika deklarēta par neatkarīgu valsti. Nav vārdos izsakāms gandarījums, ko izjutām pēc paveiktā darba.
"Mūsu kopības apziņa, tā pati, kas mūs izvedusi caur mūsu vēstures pārbaudījumiem, vēl ir īsta un dzīva, dod paļāvību nākotnei" tā ir mūsu zelta diplomātes pārliecība.
***
Visus šos gadus viņa ir bijusi tilts starp Francijas sabiedrību un Latviju, iezīmējot mūs franču apziņas kartē, stāstot par mūsu vēsturi un kultūru. Arī tagad, kad Latvija ir ne tikai brīva valsts, bet arī NATO un Eiropas Savienības locekle, Aina Nagobads-Ābola uzskata, ka par savu valsti ir jābūt nomodā gan gudri jāveido attiecības ar kaimiņiem, gan jākārto polītiskās un ekonomiskās lietas, un visā tajā jāmēģina būt spēcīgiem un stipriem. A. Nagobads-Ābolai ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, Francijas Goda leģiona ordenis un Portugāles Lielais Nopelnu krusts.
Aizvadītā gada 9. septembrī Latvijā oficiāli atzīmēja ārlietu dienesta simtgadi. Ārlietu ministrijas darbinieki bija pulcējušies svinīgā sarīkojumā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Un ar šo dienu tika iedibināta jauna tradicija ik gadu pasniegt balvu par mūža ieguldījumu ārlietās. Pirmajai īpašā sudraba grāmatzīme ar gravējumiem pieškirta vienai no pazīstamākajām un ilggadējākajām Latvijas diplomātēm Ainai Nagobads-Ābolai.
Viņa apbalvojumu saņēma savās mājās Parīzes piepilsētā Vezinē, kur arvien turpina aktīvi sekot līdzi norisēm Latvijā.
UZZIŅAI
Aina Nagobads Ābola dzimusi brīvības cīnītāja, atbrīvotā Ziemeļlatvijas apgabala valdes priekšsēža (1919.g.) Ernesta Nagobada un Emmas Nagobads (dzim. Brūniņa) ģimenē. Tēvs savulaik strādājis arī pirmajā Latvijas valdībā, Iekšlietu ministrijā, līdzdarbojies LR Nacionālās armijas organizēšanā, kā arī bijis Rīgas pilsētas 2. ģimnazijas direktors. Ģimenē vēl auga divi dēli, Ainas jaunākie brāļi Visvaldis un Ilgvars. Abi izmācījās par ārstiem.
Ģimene 1944. gadā atstāja Latviju. Aina turpināja studijas Tībingenas universitātē, ieguva zobārstniecības chirurģes diplomu. Taču lielāko darba mūža daļu kopā ar vīru Guntaru Ābolu strādājusi viņa naftas rūpniecības uzņēmumos. Ģimenē izaudzināti divi bērni meita Ingrīda un dēls Jānis, ir trīs mazmeitas un divi mazdēli.
1990. gadā Aina Nagobads Ābola sākusi darboties, lai izveidotu LR vēstniecību Parīzē. 1991. gadā akreditēta par vēstnieci. Vēlāk bijusi arī vēstniece Spānijā un Portugalē, kā arī UNESCO.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
