Latvijas Ķīmijas vēstures mūzeja vadītājam Ilgaram Grosvaldam – 90
Ivans Griņevičs    28.11.2017

 

2017. gada vasarā Latvijas Ķīmijas vēstures mūzejā tika atklāta izcilam ķīmiķim technologam, raženam zinātņu vēsturniekam, Valsts emeritētam zinātniekam Ilgaram Grosvaldam veltīta izstāde. Jubilāra godināšana notika blakus – Latvijas Universitātes Botānikas mūzejā. 

 

Šogad viņa mūža ieguldījumu ķīmijas, technikas un vēstures zinātņu attīstībā augstu novērtēja Rīgas Techniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, piešķirot Atzinības rakstus, kā arī Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas biedri, izsakot atzinību par ilggadējo darbu.

 

Latvijas Ķīmijas vēstures mūzeja vadītājs, P. Valdena prēmijas un medaļas laureāts, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas goda biedrs, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, Dr. sc. ing. Ilgars Grosvalds dzimis 1927. gada 21. jūlijā Amerikas Savienotajās Valstīs, Masačūsetsas pavalstī, Lorensas (Lawrence) pilsētā kā būvuzņēmēja un 1905. gada revolucionāra Jāņa (Džona) un Ellas Grosvaldu dēls. Divdesmito gadu beigās, kad Amerikā sākās vispārējā ekonomiskā krīze, Grosvaldu ģimene atgriezās neatkarīgā Latvijā.

 

1946. gadā Ilgars pabeidza Rīgas 21. vidusskolu un tika uzņemts Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātes farmācijas technologu grupā. Studijās viņu valdzināja profesora Augusta Ķešāna labā latviešu valodā lasītās neorganiskās ķīmijas lekcijas, tāpat klasiskās profesora Gustava Vanaga lekcijas organiskajā ķīmijā un spraigie profesora Alfrēda Ieviņa lasījumi vispārējā ķīmijas technoloģijā.

 

1948. gadā pēc 2. kursa Ilgars pārgāja no farmācijas technologu grupas uz koksnes technologu grupu un vēlāk uz silikātu technologu grupu. Latvijas Universitātes akadēmiskas prasības pret studentiem tradicionāli bija augstas. Pusotra gada laikā no universitātes ~ 5000 studentiem izslēdza 866 studentus. Ilgars Grosvalds bija izslēgto skaitā.

 

Bet, Ilgars ir spītīgs un sīksts. Jau 1949. gadā viņš uzsāka strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā, docenta Jūlija Eiduka pārzinātajā Silikātu laboratorijā. 1951. gadā I. Grosvalds sāka strādāt Slokas romāncementa rūpnīcā par technisko vadītāju. Nākamajā gadā viņš iesāka studēt Ļeņingradas neklātienes Industriālā institūta Rīgas filiālē. 1952. gadā, līdztekus darbam rūpnīcā un neklātienes studijām sāka strādāt arī Slokas strādnieku jaunatnes vidusskolas vakara maiņā par ķīmijas skolotāju (1952-1962).

 

Par paaugstinātas kvalitātes dolomītromāncementa ražošanu un pielietošanu grupa zinātnieku, to skaitā arī Ilgars Grosvalds, 1954. gadā saņēma LPSR Ministru Padomes prēmiju. 1957. gadā – izgudrojuma autorapliecību, tā bija arī pirmā autorapliecība, ko saņēma LZA Ķīmijas institūts. Studijas Ļeņingradas neklātienes Industriālajā institūtā I. Grosvalds veiksmīgi pabeidza 1957. gadā. No diplomdarba izauga pirmās divas Grosvalda zinātniskās publikācijas kopā ar J. Eiduku Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes rakstu krājumā (1958). Pēc technologa grada iegūšanas I. Grosvalds pārgāja strādāt Rīgas cementa un šīfera rūpnīcā par vecāko inženieri – laboratorijas vadītāja vietnieku (1957-1964). Rūpnīcā reizē ar technoloģijas jautājumu risinājumiem tika uzsākti pētījumi saistvielu vēsturē. 1962. gadā kopā ar līdzautoriem viņš publicēja darbus par cementa rūpniecības attīstību Latvijā žurnālā “Par technikas vēsturi Latvijā PSR”, 3. sējumā. 1964. gadā tika publicēta Ilgara Grosvalda pirmā populārzinātniskā grāmata “No piramīdām līdz dzelzsbetonam”.

 

Līdztekus darbam rūpnīcā viņš mācīja ķīmiju, fiziku un astronomiju Rīgas Raiņa vakara vidusskolā (1960-1990). 1964. gadā I. Grosvalds pārgāja strādāt uz Rīgas Industriālo politechnikumu (1964-1970), kur mācīja silikātu, celulozes un papīra technoloģijas priekšmetus, vadīja laboratorijas darbus, kursa un diplomprojektus. 1970. gada nogalē, sakarā ar to, ka viņa meita Sandra Grosvalde mirušo piemiņas dienā nolika ziedus un aizdedzināja svecīti pie Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos, J. Grosvaldam nācās atstāt technikumu.

 

No skolotāja amata atlaisto Grosvaldu darbā pieņēma viņa diplomdarba vadītājs profesors J. Eiduks. Ilgars uzsāka strādāt Rīgas Politechniskā institūta Ķīmijas fakultātes Silikātu technoloģijas katedras Rentgenpētījumu laboratorijā kā vecākais inženieris (1970-1991). Viņš sāka lasīt lekciju kursu “Ievads speciālitātē”, vadīt kursu diplomdarbus javu saistvielu technoloģijā un ķīmijas vēsturē. Tajā pašā laikā Ilgars turpināja pētīt javu saistvielu technoloģijas attīstību Latvijā, sākot ar 12. gadsimtu. Pētniecības rezultāti apkopoti 1975. gadā, zinātņu kandidāta disertācijā “Javu saistvielu ražošanas un pielietošanas attīstība Latvijas PSR territorijā”. Par šo darbu 1993. gadā Latvijas Republika Grosvaldam piešķīra Dr. sc. ing. gradu.

 

I. Grosvalds pievērsās arī Latvijas architektūras pieminekļu, kā Brāļu kapu, Brīvības pieminekļa, viduslaiku piļu, Pētera un Doma baznīcu restaurācijai un konservācijai. 1995. gadā Latvijas Kultūras ministrija viņam piešķīra Restaurācijas vecmeistara nosaukumu minerālo būvmateriālu technoloģijā.

 

Līdzās pētniecības darbam RPI Ķīmijas fakultātes Silikātu technoloģijas katedrā, I. Grosvalds 1975. gadā kļuva līdzdibinātājs un reizē vadītājs jaunatklātajā Latvijas Ķīmijas vēstures mūzejā. I. Grosvalda vadībā mūzejs 42 gadu laikā ir ievērojami pieaudzis. 1993. gadā I. Grosvalds atgriezās skolotāja darbā Rīgas Valsts technikumā, kur ķīmijas nodaļā mācīja siltumtechnikas un mechanisko iekārtu kursus.

 

I. Grosvalda pēdējo gadu pētījumi Latvijas zinātņu vēsturē aptver tās attīstību, zinātniskos institutus un zinātniekus Latvijā un pasaulē. I. Grosvalds ir līdzautors monografijai “Augstākās techniskās izglītības vēsture Latvijā” piecās daļās. I. Grosvalds dokumentējis ārzemju latviešu zinātnieku gaitas pārskatu rakstos “Latvijas Universitātes ķīmiķu ceļi un likteņi pasaulē”, “Latviešu farmaceiti trimdā”, “Latvijas Universitātes dabaszinātnieku devums trimdā”. 1994. gadā par darbu ciklu “Zinātnes un technoloģiju attīstība Latvijā un trimdā” I. Grosvalds saņēma Rīgas Techniskās universitātes augstāko apbalvojumu – Paula Valdena prēmiju un medaļu.

      

I. Grosvalds kopš 1962. gada darbojas Latvijas Dabaszinātnieku apvienībā, kuŗa 1992. gadā pārtapa par Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju. 1994. gadā viņš kļuva tās zinātniskais sekretārs. 1997. gadā Latvijas Zinātņu vēstures asociācija I. Grosvaldu ievēlēja par asociācijas Goda locekli. Daudzpusīga ir I. Grosvalda līdzdarbošanās konferencēs un sanāksmēs Latvijā un ārzemēs. Viņš ir piedalījies un referējis Latvijas un Baltijas zinātņu vēstures konferencēs Rīgā, Viļņā, Kauņā un Tartu. I. Grosvalds aktīvi piedalījies žurnālu “Akadēmiskā Dzīve” no 1994. gada, “Technikas Apskata” no 1994. gada, RTU zinātnisko rakstu “Zinātņu un augstskolu vēsture” un grāmatas “Augstākās techniskās izglītības vēsture Latvijā” redakciju kollēģijās. Kopš 2002. gada Latvijas enciklopēdijas (1.-3. daļa) fizikas, matemātikas un technikas nodaļas autors un konsultants. 2006. gadā Dr. Ilgaru Grosvaldu ievēlēja par Valsts emeritēto zinātnieku.

 

Kā labi teica Britu Kolumbijas universitātes ķīmijas profesors Jānis Aleksandrs Lielmežs, Dr. sc. ing. Ilgara Grosvalda veikums ir daudzšķautņains, kā skolotājs viņš ir izaudzinājis veselu paaudzi jauno ķīmiķu-technologu; kā erudīts zinātnieks norādījis, ka pagātnes zināšanas ir Latvijas nākotnes zinātņu ēkas būvakmens.

 

Līdz 2017. gada 18. novembrim I. Grosvalds ir publicējis viens vai kopā ar līdzautoriem 711 darbus.

 

Lai dzīvo Ilgars!