Latvijas bērni raksta par Sibiriju. 1. raksts
   12.06.2018

 

 

Šā gada 14. jūnijā jau 18. reizi fonds Sibirijas bērni, ko vada pazīstamā dokumentālā kino režisore Dzintra Geka, Rīgas pilī rīko konferenci, kas veltīta 1941. un 1949. gadā uz Sibiriju aizvestajiem tautiešiem. Šogad konferences tēma gan ir – viņu atgriešanās. Tie, kas atgriezās 1946. gadā ar „pirmo vilni” gan gandrīz visi tika nosūtīti atpakaļ… Tiem, kas atgriezās 1956.-57. gadā, ir savi stāsti, arī gana skarbi, par to, kā viņu liktenī mijusies laimes izjūta par atkalredzēšanos ar dzimteni un dzīves īstenība, kādā viņi tika iemesti Padomju Latvijā. Šos stāstus dzirdēs arī konferences dalībnieki.

 

Pēc tradicijas, konferencē godina un apbalvo arī skolēnu domrakstu konkursa uzvarētājus – ik gadu Latvijas skolēni tiek aicināti rakstīt savas pārdomas par to, ko lasījuši un dzirdējuši, vai filmās skatījuši par deportācijām. Ik gadu arī mūsu redakcija godalgo kādu no spilgtāko domrakstu autoriem, kā arī publicē interesantākos un saturīgākos darbus. Šogad piedāvājam divus no 39 iesniegtajiem darbiem.

*** 

Matīss Pupiņš, 16 gadi, Medumu internātpamatskola

Stāsts par kartupeļiem

      

Bija auksts rudens laiks. Kā katru gadu, es palīdzēju kaimiņiem pārlasīt kartupeļus. Mēs ar saimnieci strādājām pagrabā, saimnieks rosījās dārzā. Viņš uz brītiņu ienāca paskatīties, kā mums iet. Paskatījās uz kartupeļiem, kurus mēs atlasījām stādīšanai, un izbrīnīts teica: “Ko jūs tādus sīkus kartupeļus šeit liekat?!” Pateicis to, viņš paņēma sauju kartupeļu un meta tos kaudzē, kurā mēs beram kartupeļus cūku barošanai. Saimnieks aizgāja, bet saimnieces sejas izteiksme pārmainījās, viņas acīs parādījās asaras: ”Sibīrijā mēs tādus kartupeļus ēdām, bet zemē stādījām kartupeļu mizas... Bet te tādus skaistus kartupelīšus cūkām...” Par deportācijām biju daudz ko dzirdējis, lasījis grāmatās, bet te man priekšā sēdēja īsta aculieciniece! Toreiz sapratu, ka viņai negribētos to visu atkal atcerēties, bet mani pārņēma ļoti liela ziņkārība, un es sāku viņu izjautāt: “Vai jūs varētu man pastāstīt ko vairāk par tiem laikiem?”      

 

Saimniece smagi nopūtās un tad sāka savu stāstu: “Tie bija grūti laiki... 1941.gada 14.jūnijā agri no rīta visus uzmodināja klaudziens pie durvīm. Tēvs atvēra durvis. Tur stāvēja virsnieks ar diviem zaldātiem. Viņi lika mums sagatavot mantas, drēbes un pēc 30 minūtēm iziet ārā. Tad mūs aizveda uz Cēsīm. Manu tēti ar visiem čemodāniem iegrūda vienā vilcienā, bet mammu, mani un brālīti – citā vilcienā. No tās dienas es tēti vairs neredzēju. Man toreiz bija pieci gadiņi, bet brālītim Valdim - septiņi. Vagonā bija ļoti daudz cilvēku. Kā saka – pārblīvēts. Līdz jaunajai dzīvesvietai – Sibīrijai – braucām divus mēnešus. Kad bijām uz vietas, mūs izmitināja kopā ar citu ģimeni vienā istabā... Pēc kāda laika mamma iekārtojās darbā kolhozā. Mums bija ļoti smagi dzīves apstākļi: nebija ko ēst, ko ģērbt mugurā. Mamma bieži, pārnākot no darba, uz manu prasījumu iedot kaut ko paēst, atbildēja: “Ej, meitiņ, gulēt, rīt domāsim, ko ēdīsim...”.

 

Pēc gada Valdis nomira no tuberkulozes. Mamma trīs reizes slimoja ar plaušu karsoni. Pēdējā reizē gandrīz nomira.  Sešpadsmit gadu vecumā es apprecējos un kopā ar vīru aizbraucu uz jaunajām zemēm jeb, krieviski sakot, uz ceļinu. Pēc trim gadiem mums piedzima meita. Mēs viņu nosaucam par Ludmilu. Vīru pēc kāda laika iesēdināja cietumā. Tad man ienāca prātā doma mēģināt dabūt atļauju, lai kopā ar mammu atgrieztos Dzimtenē, Latvijā. Ne uzreiz, tomēr es dabūju to atļauju. Savukārt mammai uz viņas lūgumu atbildēja, ka viņai Latvijā nav ko darīt. Kad es atgriezos Latvijā, man bija 20 gadu. Es sāku dzīvi no jauna kopā ar savu meitiņu. Darbā neviens mani negribēja ņemt... Es nezinu, kur es toreiz ņēmu spēkus, lai nenolaistu rokas. Pēc gada arī mamma atgriezās Latvijā...” Saimniece ieraudājās. Es gribēju viņu mierināt, bet pēdējā momentā sapratu, ka viss, ko es tagad teikšu, būs bezjēdzīgi. Vienkārši sēdēju, klusēju. Pēc laiciņa saimniece noslaucīja asaras un ar skumjām balsī teica: ”Tie bija drausmīgi laiki...” Mūsu sarunu pārtrauca saimnieks: ”Varbūt jau iesim pusdienas ēst?” Saimniece, nesakot ne vārda, piecēlās un aizgāja klāt galdu. Es paliku viens ar kartupeļiem. Kādu minūti sēdēju, klusēju un domāju... “Labi, ka es tagad varēšu aiziet paēst siltas, garšīgas pusdienas, nevis gaidīt nākamdienas rītu...”