Latvietim Zviedrijā Larim Strunkem - 85
Māris Brancis    23.02.2016

 

10. februāris latviešu māksliniekam Zviedrijā Larim Strunkem bija īpašs – todien viņš nosvinēja savus 85. šūpļa svētkus.

 

Neraugoties uz to, ka viņš dzimis Latvijā, Rīgā, tomēr viņu par savējo uzskata gan latvieši, gan zviedri, kuŗu zemē mākslinieks pavadījis mūža lielāko daļu. Kaŗa laikā viņš gan apmeklēja Leo Svempa studiju tepat Latvijā, taču 1944. gadā  kopā ar ģimeni – tēvu Niklāvu Strunki, māti Olgu, brāli un māsu - devās bēgļu gaitās un apmetās Stokholmā.

 

Viņa talantīgumu pamanīja, jau mācoties Stokholmas Mākslas akadēmijā, kuŗu beidza 1959. gadā, saņemot stipendiju un tiesības papildināties Italijā. Tajā pašā  1959. gadā Laris Strunke pirmo reizi sarīkoja arī pirmo personālizstādi, kopš tā laika to skaits ir bijis vairāk nekā 30. Gleznotājs kā Zviedrijas mākslinieks reprezentējis šo valsti nozīmīgās izstādēs Kanadā, Somijā, Dānijā, Vācijā, Ķīnā, Ungārijā, Austrālijā.

 

1989. gadā viņš pirmo reizi savu gleznu izstādi atklāja arīdzan Latvijā, tolaik mākslas mūzejā „Arsenāls”. Pēc tam dzimtenē tās notikušas jau vairākkārt, 2004. gadā izdota Gundegas Cēberes māksliniekam veltīta grāmata, Latvijā uzņemta arī filma par viņu (scēnārija autore Laima Slava).

 

Viņš ir saņēmis rindu apbalvojumu - 1988. gadā Laris Strunke bija Latvijas Kultūras fonda stipendiāts, bet 1990. gadā mākslinieks kļuva par PBLA Kultūras fonda laureātu. 2001. gadā gleznotājs saņēma Prinča Eižena medaļu (Zviedrija), 2002. gadā - Egona Lundgrēna medaļu (Zviedrijas Karaliskā Mākslas akadēmija), 2002. gadā Latvijas Mākslinieku savienība pasniedza viņam zelta medaļu, bet 2003. gadā augstāko mūsu valsts apbalvojumu - Latvijas Republikas IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa darbi glabājas Stokholmas un daudzu Zviedrijas mūzeju kollekcijās, kā arī Budapeštas Nacionālajā galerijā, Latvijas Nacionālajā mākslas mūzejā un Swedbank mūsdienu mākslas kollekcijā Rīgā.

 

Jubilārs ir viens no nedaudzajiem Zviedrijas latviešu māksliniekiem, kurš guvis starptautisku ievērību. Viņa veidošanās notika zviedru mākslas kontekstā, ko viņš pieņēma par savu. Lara Strunkes mākslā ir maz latviskā (te gan gribas atcerēties Jēkabu Kazaku, kurš savulaik teicis, ka „tautiskums nav māksla”), ja neskaita ļoti niansēto krāsu izpratni un pielietojumu, tāpat pamatīgumu. Un varbūt pietāti pret dabu. Viņš pats reiz izteicies, ka viņš pieder abām zemēm – Latvijai un Zviedrijai.

 

Mākslinieka daiļradi bieži sasaista ar abstrakcionismu, kas tuvs amerikāņu abstraktā ekspresionisma ievirzei, pareizāk būtu teikt – ka viņa glezniecībā ir saplūdušas jaunākas un senākas pasaules tendences. Ļoti bieži viņa gleznu ierosa gūta dabā – ceļš, horizonts, krēsls, kāpnes, tilts. Pēc Lara Strunkes ieskata pamudinājumam nav nozīmes, bet gan formai – visa pirmsākums ir forma jeb „viss ir forma”, un ne motīvs. Ceļš, piemēram, ir virzība uz priekšu, telpā, uz horizontu un aiz tā. Tikpat nozīmīga viņam ir gaisma, kas triepienu veidā kustas pa audekla virsmu.

 

Latvijā mākslinieku galvenokārt pazīst kā liela formāta gleznu autoru, kurš strādā ar eļļas krāsām un kurš bieži vienam darbam izmanto vairākus audeklus. Tie, ja atceramies, aizņēma „Arsenāla” augstās sienas, un Lara Strunkes gleznas izteica gan telpas, gan pašu gleznu monumentālismu, svinīgumu. Zviedrijā viņš eksponējis savas gleznas vēl lielākās un plašākās telpās. Īpaši tiek pieminēta viņa 2000. gada darbu izstāde Gēteborgas ostas rajona bijušajā katla mājā „Sarkanais akmens”, kuŗā Laris Strunkes iedvesmojās no postindustriālās vides:

 

„Māja bija kā maģija... Galvenajos darbos es cenšos izprast telpas un gleznas – lietas un vietas attiecības. Es cenšos radīt darbus, kas notur telpu. Kad telpa bija galīgā tumsā, man likās kā baznīcā Italijā, kur vienmēr sliktas gaismas, tik kaut kas nojaušams. Starp pīlāriem es radīju it kā jaunu telpu ar labi pārdomātu apgaismojumu. Man patika, ka skatītājam ir iespēja kaut ko pašam atklāt... Man likās, ka viss sāka saskanēt, skanēt un bija milzīgi daudz pārsteigumu, atklājumu.”

 

Lara Strunkes mākslai tas ir raksturīgi, ka viņš sagādā skatītājam pārsteigumus un atklājumus. Tos viņš meklē arīdzan dzīvē, bez tiem viņa jaunrade būtu neiedomājama. 

 

Vēlot gleznotājam vēl ilgus gadus rast jaunus pārsteigumus un atklājumus kā dzīvē, tā glezniecībā, kuŗā allaž gūstami atklājumi, laikraksta Laiks un Brīvā Latvija vārdā sveic